Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Bet seifs?

t — E, seifs vairs nav nekāda mīkla, ja atslēga ir rokā. Galvenais, kā tikt pie seifa vai, teiksim, kā pasargāt seifu, lai neviens pie tā netiek. Un tieši šo jautājumu kardināli atrisinājusi mūsu 'firma!

Mesjē Arons paraugās manī uzvaroši, it kā atrisinājums būtu bijis viņa paša darbs. Tad viņa skatiens aizslīd pār manu plecu un nolaižas drusku lejup, apstādamies

laikam pie kuplās sievietes varen apaļajām gūžām. Tomēr viņš ļoti ātri pavērš skatienu vēl zemāk un atrauj atpakaļ un pat apmaina brilles, par spīti tuvredzībai, pamanījis pie savas rokas nezin kā pagadījušās stingras, oranžbrūnas, uz pusēm salocītas lapiņas. Protams, mesjē Arons nav tik slikti audzināts, lai tās skaitītu, bet tik un tā uzreiz uzmin summu.

— Domāju, te ir trīs tūkstoši pieci simti.

— Tieši tā.

— Noteikti vēl jāpapildina līdz pieciem tūkstošiem.

— Jūsu ziņas taču' nav ne plika graša vērtas, ja trūkst atslēgas.

— Ko gan ir vērta kaila atslēga bez manām ziņām?

Un, ievērojis, cik mokoši es šaubos, viņš strikti apsola:

— Visādā ziņā tā ir jūsu atslēga.

— Labi,— smagi nopūties, izvelku naudas zīmes, ku­ras īstenībā iepriekš esmu sagatavojis.

Bet, iekāms pabāžu tās viņam zem rokas, uzprasu:

— Pasakiet — kur un tieši cikos tiksimies?

— Visērtāk — manās mājās. Pulksten sešos.

— Vai agrāk nevarētu?

— Nu, atnāciet minūtes piecpadsmit agrāk. Zināt, es piecos beidzu darbu un dodos mājup.

Iegrūžu viņam naudu un reizē paņemu vizītkarti ar adresi. Tomēr baiļojos, ka šī izdarība, lai cik slepena, nav paslīdējusi garām Florai nemanīta.

— Tātad bez piecpadsmit minūtēm sešos jūsu mā­jās,— vēlreiz pasaku, lai nerastos pārpratums. — Un, ja atvadoties dzirdēsiet citus vārdus, ņemiet vērā, ka tos teikšu tāpat vien, maldinādams kādu nepiederošu klausītāju.

— Es to visu saprotu,— mesjē Arons pamāj ar cieņu.

Samaksāju par pusdienām, tad mēs abi ar viesi pēc sena vīriešu paraduma iegriežamies uz brītiņu tualetē. Tā ir laba izdevība izlasīt vizītkarti, ko, iegaumējis adresi, saplēšu gabaliņos un ar ūdeni aizskaloju prom. Ja blakus ir tāda sieviete kā Flora, nekad neko nevar zināt…

Tiklīdz no «Diviem baložiem» izejam uz ietves, dāma, kas sēdēja pie pretējā galda, dīvainas sagadīšanās dēļ arī iznāk kopā ar diviem veciem vīriem — pēc izskata britiem. Ak šie vecie vīri! Un šī Suzanna!

— Nu tad norunāts — piecos pie veikala «Con- tis»,— pasaku slepeni, bet pietiekami skaidri.

— Jā, pie «.Contis»,— uzmezdams man sazvērnie­cisku skatienu, mesjē Arons nomurmina.

— Vai tu galu galā nepateiksi, kas tas par tipu?— Flora nepacietīgi vaicā, kad mēs divatā dodamies uz viesnīcu.

— Ko nu tu uzmācies ar sīkumiem,— es atbildu. — Ja reiz darbs rit uz priekšu, vai nav vienalga, kas viņš tāds ir.

— Labi, tad es panākšu viņu un pati uzzināšu visu. Viņš tā blenza uz mani, ka vajag tikai pasacīt vārdu…

Neizteikusies līdz galam, Flora apcērtas uz papēža, un gandrīz esmu pārliecināts, ka viņa, pārlieku nekaunīga, tiešām ir ar mieru dzīties pakaļ vecajam.

— Izbeidz nu savas bērnišķības,— paklusi rājos, sa tvēris viņu aiz rokas. — Kā pati pirmīt dzirdēji, šo vīru sauc par Aronu un viņš strādā firmā «Nīdegers un Probsts».

— Kālab viņš tev ievajadzējies? — viņa prašņā tālāk, negribīgi iedama man līdzi.

— Lai dabūtu atslēgu, saprati, lai dabūtu atslēgu! Vai tagad esi apmierināta?

— Kur ir slēdzene?— neciešamā vāciete joprojām uzstāj.

— Tas noskaidrosies pēcpusdienā. Ziņas plus atslē­ga — tāds ir tas darījums.

— Vai tad tik ilgu laiku runājāt vienīgi par atslē­gu?— viņas ziņkāre nenorimst.

— Mīļā, šī atslēga maksā naudu. Un bargu naudu.

— Redzēju — kaut ko pagrūdi viņam zem piedur­knes. Neesmu akla.

Kādu brīdi soļojam klusējot, līdz viņa atkal pajautā:

— Tomēr tev jāzina, kur apmēram atrodas slēdzene… Saki — vai Goranofa vasarnīcā vai citur?

— Bez šaubām, Goranofa vasarnīcā.

— Bet kādēļ viņš pasūtīja šīs ierīces tieši Lozannā?

— Tādēļ, ka droši vien ņēma vērā tādus cilvēkus kā tu un es. Un pacentās viņu uzdevumu padarīt smagāku. Tici man — es patērēju daudz laika, kamēr uzodu Aro­nu.

Beidzot pārnākam viesnīcā, novelku žaketi un visā augumā izstiepjos divguļamā laulības gultā tāpat vien, lai atsvabinātu muskuļus, pa to laiku pamanīdamies zem spilvena pabāzt — drošs paliek drošs — mazu ārstnie­cības preparātu. Flora arī grasās mazliet atpūsties un,

nevēlēdamās burzīt brīnišķo vasaras kleitu, kas uzkrītoši izceļ viņas varenos apaļumus, apdomīgi ģērbjas nost spoguļa priekšā.

— Redzot tavu erotisko mežģīņu veļu, tā vien šķiet, ka esi saposusies nevis darīšanu braucienam, bet strip­tīzam,— nenovaldos neieminējies.

— Darīšanu braucienā sievietei vienmēr jābūt gatavai uz striptīzu, mans mīļais, viņu var taču piespiest to izpildīt,— viņa mierīgi pasaka.

— Piespiest? Tevi? Nesmīdini mani!

Flora netur par vajadzīgu atbildēt un aizvien vēl grozās pie spoguļa, laikam gribēdama ne tik daudz sevi apskatīt, kā sagādāt man iespēju patīksmināties par viņu. To arī daru, lai viņu neapvainotu.

Izaicinoši gorīdama gūžas kā pavedinātāja senās filmās, viņa galu galā pienāk pie gultas, apstājas un mani izrīko:

— Nu, izģērbies, šitā gulēdams, vēl samurdzīsi bikses.

Paklausu Floru atkal tā paša iemesla dēļ — negribu

viņu apvainot. Tad kaut kā nevilšus nokļūstam situācijā, kādu tikumīgi autori apzīmē ar vienu vai vairākām daudzpunktu rindām. Kad tā ir garām, atslābuši mēģinām nosnausties, jo līdz pieciem laika vēl diezgan un «Contis» nav pārāk tālu. Es, protams, ne domāt nedomāju noraut aci, arī nervi ir pietiekami saspīlēti, lai neiesnaustos, gluži vienkārši vēroju, kad mana viendienas dzīvesbiedre beidzot iemigs, bet viņa neiemieg un grozās no vieniem sāniem uz otriem, un es ar drebošu sirdi uzmanos, ka tik nemierīgā skaistule nesalauž gultu un tā ik mirkli nenobrakšķ un nesabrūk.

— Pjēr, tu esi izšķiedis ļoti daudz naudas šai ope­rācijai… — saklausu miegainu Floras balsi.

— Tiesa gan,— nomurminu.

— … Un patērējis ļoti daudz laika…

— Tiesa gan, — atkal piekrītu.

—… Un tikai tādēļ, lai padarītu mani laimīgu, vai ne, manu zēn?

— Mīļā, tavas lamatas nav visai smalkas. Skaidrs kā diena, ka tas nav mans vienīgais mērķis. Bet, par spīti tam, noteikti padarīšu tevi laimīgu. Un uz viena vienīga pamata.

— Uz kāda tieši?— viņa jautā, un .miegainības pie­skaņa jau ir izkliedējusies.

— Tur, kur atrodas tas, ko tu meklē, slēpjas arī kas cits, ko es meklēju. Cik vienkārši, vai ne?

— Pjēr, bet kas tas cits tāds ir?

— Saraksti, dokumenti — vispār papīri, kuriem vairs nav naudas vērtības.

— Vai esi ar mieru atteikties no briljantiem, lai iegūtu papīrus, kuriem vairs nav naudas vērtības?

— Kā tad — esmu ar mieru. Lai cik tas šķiet ne­ticami, raugoties no tava viedokļa. Vai tu nemaz nedomā, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks par naudu?

— Nē. Šādas muļķības man ne prātā nenāk,— viņa atzīstas.

Tad Floras balss atkal izklausās miegaina:

— Starp citu, te tiešām ir jautājums, kāds kuram viedoklis. Tu laikam piederi pie tiem, kas met bumbas un šauj, cīnīdamies par savu politiku…