Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Ne vārda nesaku, lai viņa varētu mierīgi aizmigt, un spraigi domāju, kas būs tālāk. īsa, pazīstama apspriede ar vienu savu es un otru, lai kļūtu skaidrāka perspektīva. Nezinu, cik ilgi risinās apspriede, bet ir tāda nojauta, ka Flora nu galīgi pierimusi, un lēnām stiepju roku, lūkodams paņemt zem spilvena pašauto ārstniecības pre­parātu. Nevarēdams to sačamdīt, bāžu roku dziļāk un dziļāk. Un tieši šai mirklī pār mani pēkšņi pārkarājas vācietes kuplās krūtis.

— Vai guli, manu zēn?

Sie vārdi un kuplās krūtis ir pēdējais, kas palicis atmiņā, kopš iegrimu murgainā un dīvainā miegā — narkozes pasaulē.

Pamodies jūtu skaudras galvas sāpes un mutē pretīgu rūgtuma garšu. Tomēr aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjaušu, ka esmu pamodies, jo galvā plaiksnās nesakarīgi tēli un pat nespēju aptvert, kāpēc un kā esmu nokļuvis pavisam nepazīstamā dzīvoklī. Beidzot atjēdzu, ka tā taču ir viesnīcas «Terminus» istaba, šķiet, redzu pār savu seju līgojam Floras kuplās krūtis un dzirdu viņas bažīgo balsi: «Vai guli, manu zēn?»

Viņa mani ir apdullinājusi ar paša preparātu — ga­tavā kobra. Spogulī novēroja, kur paslēpju ampulu, un nemanot pārlika to zem sava spilvena, kamēr es izģērbos.

Vēl neesmu paguvis lāgā izprast, kā īsti tas viss noticis, kad uzlēcu no gultas. Uzlēcu un uzreiz nokritu atpakaļ. Galva reibst, un nāk vēmas. Bet tagad nav īstais laiks mocīties ar sliktu pašsajūtu. Mēģinu atkal uzcelties — šoreiz lēnām un apdomīgi. Paskatos rokas pulkstenī, kas nolikts uz galda,— septiņas minūtes pāri pieciem.Pal­dies dievam. Nedrošiem soļiem aizvelkos līdz vannas istabai un paeju zem dušas.

Pēc brītiņa jūtu, ka atdzīvojos. Apģērbjos zibenīgi, pēc dažām niecīgām pazīmēm noprazdams, ka manas kabatas izčamdītas. Nekas nav paņemts, bet kabatas iz­čamdītas. Flora laikam meklējusi mesjē Arona vizītkarti.

Atstāju viesnīcu un dodos uz to vietu, kuras adrese iespiedusies atmiņā. Labi vismaz, ka narkotikas neko neizdzēš no atmiņas, gluži otrādi, to bagātina ar kādu nepatīkamu atgadījumu. Līkā ieliņa, kas ved uz pilsētas augšgalu, liekas nejēdzīgi stāva, un es, lai gan bez piec­padsmit minūtēm seši tik drīz vēl nebūs, paātrinu soli, cik vien iespējams: situācija taču ir tā mainījusies un Flora ir tāda sieviete, ka ne par ko nevaru būt drošs.

— Drusciņ par agru esat ieradies. Tik tikko pārnācu mājās,— atvērdams dzīvokļa durvis, mesjē Arons īgni, pārmetoši saka.

Zināms, ierasties veikalnieciskās darīšanās par agru ir tikpat nepieklājīgi kā nokavēties. Bet patlaban man atslēga rūp vairāk hekā pieklājība.

— Ceru — jums jau ir? — jautāju, juzdams, cik dīvaini krūtīs sāk niķoties nogurdinātā sirds.

Saimnieks nevis atbild, bet izņem no vestes kabatiņas atslēgu, smagnēju, izskatā sarežģītu, rādās, uz to var droši paļauties.

— Ceru, šī būs tā pati?— pastiepdams roku, atkal vaicāju.

Mesjē Arons delikāti atvaira manu roku un cienīgi aizrāda:

— Neaizmirstiet, kungs, ka piederu pie vecās paau­dzes.

Cerēsim, ka vecās paaudzes ieradumi ir panākuši savu. Lai gan iespējams piesargāties, cilvēks šādos darījumos ir spiests rīkoties kaut vai uz labu laimi.

— Domāju, ka starp saņemto summu un maģisko skaitli ir zināms robs un tas jāaizpilda,— saimnieks atgādina, joprojām turēdams atslēgu pieklājīgā attālumā no manas kārē pastieptās rokas.

Miesās raženā dāma ar mani būtu izspēlējusi visne­krietnāko triku, ja gluži vienkārši pievākuši naudu. Tad šis apdomīgais vīrs ne par ko pasaulē neatdotu man atslēgu. Bet to izdarīt viņa nav nedz attapusi, nedz atļāvusies.

Izvelku roba aizpildīšanai nepieciešamās naudas zīmes un pasniedzu, pretī saņemdams slepeno atslēgu. Pēc tam novēlu mesjē Aronam labu veselību un laimīgu mūža novakaru un dodos prom.

Pulkstenis ir bez astoņām munūtēm seši.

Kaut gan ir bez astoņām minūtēm seši, uz ielas jau stāv Floras opels, no kura melnās čaulas viņa patlaban šķiļas laukā.

— Mīļā, nepūlies un nekāp ārā, — es viņu apturu. — Ceļosim tālāk.

— A, tu esi šeit, manu zēn,— Flora saka laipni, cik vien tas viņai pa spēkam, un iekārtojas atkal pie stūres. — Nedomāju, ka pamodīsies tik drīz. Tu ļoti saldi biji iemidzis.

— Vispirms — uz viesnīcu: jānorēķinās, — izrī­koju Floru, apsēzdamies viņai blakus.

— Vai nevari to pateikt citā tonī? Tu taču zini — es neciešu, ka mani komandē.

— Es gan tev, mīļā, pateiktu kaut ko citā tonī. Bet priecājies, ka esmu cēlsirdīgs.

— Cēlsirdīgs? Ha-ha…

Viņa iesmejas mazliet sēcoši, gandrīz kā vēl nekad.

— Varbūt pat neatjēdz, ka tev atvēlēju to pašu devu, kuru biji sagatavojis man. Un varbūt esi aizmirsis, ka reiz jau mani piespiedi ieņemt līdzīgu devu…

— Nesaprotu, par ko tu runā.

— Tiešām?… Toreiz pārdzīvoju briesmīgu pazemoju­mu… un briesmīgas galvas sāpes…

— Man nav ne jausmas, par ko ir runa.

Flora tomēr netur par vajadzīgu to paskaidrot, ieslēdz pirmo ātrumu un sāk braukt.

Ieejam viesnīcā, samaksājam rēķinu un dodamies ceļā uz Bērni. Ainava ir pazīstama un ne visai eksotiska, un tagad, kad saspringums atslābis, galva atkal sāp stiprāk. Starp citu, klusēju un pat mēģinu nosnausties, lai gan Flora ir tāda sieviete, ka viņas klātesmē ne uz mirkli nedrīkst iesnausties.

— Pamatīgi man iezāģēji ar saviem vārdiem «piecos» un «Contis»… — pēkšņi saklausu viņas balsi.

Neko neiebilstu, un viņa atkal dzēlīgi saka:

— Droši vien arī tagad nesaproti, par ko runāju.

— Pavisam neskaidri,— atzīstos. — Tava deva ir ta­ču izsitusi mani no sliedēm.

— Tomēr ne tik tālu, lai palaistu garām tikšanos. Kaut es būtu agrāk iedomājusies viņa adresi uzzināt firmā «Nīdegers un Probsts»… Tad es pagrieztu tev muguru.

— Tā tiešām pelna, lai uz to paskatītos,— murminu.

— Tu augstu vērtē intelektu, tomēr atļaušos pateikt, ka tev dažas muguras daļas ir daudz vairāk attīstītas nekā prāts. ^

— Kaut es būtu agrāk iedomājusies… — neklausī­damās manī, viņa sarūgtināta vēlreiz saka.

— Un ko tu būtu panākusi? Izsviedusi divus tūk­stošus — mesjē Arons nebūtu atteicies no šīs summas ne par kādiem sievietes jaukumiem pasaulē —, izsvie­dusi divus tūkstošus par atslēgu, kas tev nekam nederētu. Man likās — tu esi gudrāka, bet acīmredzot esmu mal­dījies.

— Neaizmirsti to, ka es pati vadītu spēli, ja dabūtu rokā atslēgu! — dāma runā pretī. — Mana atslēga, tava slēdzene, bet spēli vadītu es.

— Mīļā, tu nekad to nevadīsi. Tas viss nav ne bridžs, ne tirdzniecība ar pīpēm. Lai kā tev nepatīk, ka es komandēju, tomēr tavu interešu labā pateikšu — neko vairs neimprovizē un klausi mani, ja tiešām gribi tikt pie briljantiem.

Kaut gan miegs mācas virsū, balss skan pietiekami ietekmīgi, un dāma kādu brīdi apsver nupat dzirdēto vārdu jēgu.

— Labi, Pjēr, bet arī pats iegaumē: ja tikai mēģināsi beigās aizšaut kāju man priekšā, es tevi nogalināšu!

— Nedraudi,— tik tikko varu parunāt, jo miegs aiz­vien vairāk mācas virsū. — Zinu, ka to neizdarīsi. Es esmu tava vājība.

— Tiešām, diezin vai to izdarīšu,— viņa atzīstas.

— Nē, tiešām man nebūtu spēka tevi nogalināt…

Un, lai galīgi mani nomierinātu, viņa piebilst:

— Tevi nogalinās Brunners.

Flora apstādina mašīnu pie konditorejas Austrumu lokā un, kad esmu izkāpis, brauc tālāk. Mūsu šķiršanās nav visai konspiratīva, bet tagad man tikai vēl trūkst strīda ar Rozmariju.