Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Lorān, es jau izstājos no spēles… Sorit agri no rīta tik tikko paliku dzīva auto avārijā. Un sadursme nebija nejauša. Nekā vairāk negribu kā to, lai mani liktu mierā…

— Kas tieši?

— Nezinu… Vienalga, kaut vai kas…

— Jūs te guļat gluži viena? — īsu brītiņu neveikli klusējis, uzdrīkstos aizsākt valodu par ko citu.

— Nepavisam ne. Mani aprūpē draudzene — tā pati, par kuru jums stāstīju. Viņa dzīvo ļoti tuvu.

Šai mirklī Violeta atjēdzas, ka jāpilda namamātes pie­nākumi, un piedāvā:

— Nu, sēdieties! Neesmu spējīga jūs uzcienāt, bet varat paši sev pakalpot. Pudeles ir tur, viesistabā…

— Neuztraucieties,— apsēzdamies saku.

Ralfs paliek stāvam pie durvīm, nolēmis daļēji kom­pensēt uzvalkam nodarīto pārestību — tik ilgi tas bur- ļ zīts buikā. Viņš zīmīgi paveras manī, tā sacīt, cik ilgi ļ vēl zaudēsim laiku. Arī es negribētu zaudēt laiku, jo ar katru minūti tuvojas brīdis, kad te varbūt iebruks amerikāņa ļaudis. Tiesa, viņiem būs krietni jāpasvīst, kamēr atradīs īsto vietu, bet galu galā to noteikti atradīs.

— Bentona kungs padzirdīs, ka esat nodomājusi pār­dot šo vasarnīcu un paturēt sev otru, kas atrodas Ber­nē,— uzdrīkstos ieminēties.

— Iespējams… — Violeta izdveš. — Neesmu vēl izlēmusi, bet iespējams…

— Viņš mani atveda, cerēdams izmantot izdevību, lai kaut pavirši-apskatītu māju… mēs taču nebijām pa­redzējuši, ka sastapsim jūs tik slimu…

— Ai, labāk nepārspīlēsim,— namamāte apātiski iebilst. — Kā redzat, es vēl neguļu uz nāves gultas. Nu, ja jau Bentona kungs vēlas… Tikai žēl, ka nevaru viņu izvadāt…

— Neraizējieties, jaunkundz, — beidzot amerikānim labpatikas iestarpināt. — Te ir runa par to, ka derētu vienīgi pārlaist acis… Man neparko negribētos jūs aiz­kaitināt.

— Jūs mani nemaz neaizkaitināsiet. Baidos, ka istabas nav priekšzīmīgi uzkoptas, bet ja nu gribat vienīgi ap­skatīt…

Izgājuši gaitenī, paejam garām divu nākamo istabu durvīm un sasniedzam palīgtelpas. Durvis uz pagrabstāvu ir līdz galam vaļā, tāpēc uzreiz ieraugām cementa kāpnes, kas ved lejā. Sataustu elektrības slēdzi. Kaut tur būtu spuldzes. Vecos pagrabos vispār nemēdz ievilkt elektrību. Par laimi, te ir citādi.

Dodamies pa kāpnēm lejā un nokļūstam ērtā betona telpā, gandrīz tukšā, tikai centrālapkure iebūvēta kaktā. Pārbīdāmā siena laikam ir pretējā. Gluda betona siena, kurā vēl redzami ieveidņu dēļu nospiedumi, bet nav it nekādas nišas vai atveres. Protams, kaktā pa mazu caurumu iziet divas caurules, un tām pievienoti krāni tvaika regulēšanai.

Eju uz šo kaktu, amerikānis soļo līdzi. Atskrūvēju vienu apaļo krāna turekli un atverē iebāžu pildspalvu. Nekā! Atskrūvēju otru un atkal daru to pašu. Atskan tikko dzirdams klikšķis. Tad betona siena lēnām un klusi paslīd sāņus, pavērdama mums ceļu uz bunkuru.

Iegājuši tajā, gramstāmies pa sienu gar spraugu. Ralfs satausta elektrības slēdzi — telpā ielīst vājas spuldzes mirgojoša, sarkanīga gaisma. Tā ir blāva, bet pilnīgi pietiekama, lai mēs skaidri redzētu bunkura dibensienā iemūrētu seifu ar varenām tērauda durvīm.

Ar acs kaktiņu ziņkāri vēroju Bentonu. Taču — vai nu viņam tāds raksturs, vai tā tikai maska — seja joprojām izskatās mierīga.

— Dodiet atslēgu, Lorān.

— Vispirms — negatīvus,, Benton.

Amerikānis iegrūž roku kabatā, izvelk mazmazītiņu kaseti un pasniedz man.

— Ceru, te nav nofotografētas vecas avīzes…

— Varat parbaudīt.

Pārbaudu ar palielinātāju un noslēpju negatīvus, pēc tam izņemu atslēgu.

— Arī kopijas… — Bentons atgādina.

Atdodu arī kopijas.

Amerikānis iet uz bunkura viņu galu un, manīdams, ka sekoju viņam pa pēdām, mani brīdina:

— Atļauju jums aplūkot, bet neko aizskart nedrīkstat.

Viņš iebāž atslēgu caurumā, divreiz pagriež un bez

īpašām pūlēm attaisa smagās durvis. Seifa iekšpuse pa­veras pietiekami apgaismota, un mēs redzam tās satu­ru — divas nelielas ceļasomas. Divas nelielas ceļaso­mas katru savā plauktā — un vairāk nekā.

Šajā mirklī saklausu tikko uztveramus klikšķus aiz muguras. Pagriežos īstā laikā, lai ieraudzītu, ka betona siena lēnām slīd atpakaļ, mūs dzīvus apbedīdama. Iekāms tā galīgi aizdarās, pamanu pa spraugu kalseno, trauslo Violetas augumu, viņa stāv diezgan stingri uz abām kājām, un vairs nav ne vēsts no ieģipsējuma.

Amerikānis pavērš acis arī uz to pusi. Un viņam tāpat atklājas bezcerīgā situācija — dzelzsbetona bun­kurs ir pārtapis mūsu kapā.

Pieeju pie liktenīgās sienas. Protams, ne jau tādēļ, lai to atbīdītu ar rokām, bet gan tāpēc, lai paskatītos, vai nevar ar kādu sviru iedarbināt to no iekšpuses. Bet nav šādas sviras. Bīdāmietaises ierīkotas tikai ārpusē. Un paredzētas galvenokārt tādām nevainīgām un neva­rīgām meitenēm kā šī čūska Violeta.

— Jūs esat vainīgs, Lorān, — amerikānis gurdeni burkšķ, atsliedamies pret sienu un nepievērsdams uzma­nību biezajai putekļu kārtai uz tās. — Ja mēs būtu stingri sasējuši Violetu un viņai — melkulei — mu­tīti aizbāzuši ar lupatu, tagad te abi rīkotos brīvi.

Atskārtis, ka pārmetumi ir lieki, viņš apklust un gausi, jau pavisam vienaldzīgi atkal atgriežas pie seifa.

— Vismaz pavērsimies, kas tur iekšā. Tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām. Līdz tam mirklim, kad skābeklis izsīks un mēs izlaidīsim garu aiz elpas trūkuma.

Ralfs izņem vienu ceļasomiņu, noliek uz cementa grīdas un atver. Nepūlos pienākt klāt, pa gabalu varu apskatīt tās saturu: zelta izstrādājumi, zelta monētas, rotaslietas, vārdu sakot, mantas, no kurām kaut dažas katrs miet­pilsonis svēti glabā slepenā kaktiņā, taču šeit nav dažas, bet milzums.

Nevīžīgi, uz ātru roku pārrakņājis greznumlietas, Ben­tons saka:

— Nav briljantu…

— Vai tad jums nepietiek šo dārgumu? — vaicāju.

— Es teiktu tā: tagad un pašreizējos apstākļos pat pārlieku,— viņš atbild. — Bet nav briljantu…

Ralfs ar kāju nevērīgi pabīda malā ceļasomiņu, pieiet pie seifa un izņem otru. Tā pati aina: dzeltenā dārgmetāla sīki greznumi, kurus cilvēki paraduši atzīt par brīnum vērtīgiem, kaut gan no tiem patiesībā ir maz labuma. Un vēl nedaudzas rotaslietas plakanās samta vai ādas kastītēs. Kādā kastītē tomēr ir kas cits.

— Briljanti…

Amerikāņa balss skan gaužām grūtsirdīga. Man šķiet, ka viņš justos vairāk apmierināts, ja nebūtu tos atradis. Patlaban, kad briljanti nu ir rokās, slazds, kurā mēs abi esam iekrituši, droši vien viņam liekas vēl draus­mīgāks un bīstamāks.

Pieeju tuvāk, lai kā nekā vērīgāk aplūkotu izdaudzi­nātos briljantus. Kā izteicās Ralfs, tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām.

Kaut gan bunkurā gaisma ir blāva, briljanti, sakārtoti uz tumša samta, dzirkst visās varavīksnes krāsās, ame­rikānim kaut mazlietiņ pakustoties.

— Tiešām vienreizēji,— viņš noteic.

Bentons aiztaisa kastīti un pēc sensena privātīpašnieku paraduma grasās iebāzt kabatā. Tad nevīžīgi iemet to mazajā ceļasomā.

— Cik biezs ir šis betons?— viņš jautā, laizdams acis pār sienām.

— Vairāk nekā metru. Griesti — droši vien vairāk nekā divus. Pārbīdāmā siena tomēr ir plānāka — kādu pusmetru, tīrais nieks.

— Vispār varam kliegt vai pušu plīsdami, bet velti cerēt, ka mūs kāds sadzirdēs,— viņš secina.