Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Traukdamies savā mazajā automobilī pa līkumaino ceļu Bonds atcerējās pagājušās nakts notikumus.

Ceļojums pa jūru zvaigžņu gaismā pagāja bez starp­gadījumiem. Viņiem pakaļ neviens nedzinās. Meitene viena sekoja kursam. Bonds neprotestēja. Galīgā bez­spēkā viņš gulēja laivas dibenā. Dažas reizes viņš pamo­dās un klausījās kā šļakst ūdens pret laivas malām un aplūkoja Hanijas smalko profilu. Bet pēc tam liegie viļņi viņu atkal iegremdēja miegā un murgos, kuri viņu vajāja pēc Krebkejas piedzīvojumiem. Taču tas nebija svarīgi Viņš domāja, ka vairs nekad nekādi murgi viņu netrau­cēs. Pēc aizvadītās nakts nekas viņu vairs nevarēja sa­baidīt

Bonds pamodās, kad laiva uzgrūdās zemūdens ak­menim. Viņi šķērsoja rifus pie ieejas Morgana līcītī. Mē­ness bija augstu pie debesīm, un jūra aiz rifiem atgādi­nāja sudrabainu spoguli. Meitene joprojām nenolaida bu­ru. Viņi tuvojās liedagam, un laivas pnekšgals zem Bonda galvas ieslīdēja smiltīs. Hanijai nācās viņam palīdzēt iz­kāpt no laivas un pa mīksto pļavas zālīti aizkļūt līdz mājai.

Kamēr meitene sagrieza un noplēsa no viņa miesas drēbes, lai Bonds varētu tikt vannas istabā, viņš stingri turējās pie Hanijas, pusbalsī lamādamies. Viņa neizdvesa ne skaņas, kad ieraudzīja viņa brūcēm klāto ķermeni. Vannā Hanija ieslēdza dušu un nomazgāja Bondu no galvas līdz kājām Tad piesardzīgi viņu noslaucīja. Dvielis tūdaļ kļuva asiņains. Bonds pamanīja, ka viņa paņem Mil- tona pudeli. Vaidēdams viņš pieķērās pie izlietnes un sā­ka gaidīt Hanija pienāca un noskūpstīja viņu uz lūpām.

«Turies mīļais,» viņa klusi sacīja, «vari kliegt Zinu, ka ļoti sāpēs »

Kamēr viņa lēja viņam virsū šo pretīgo antiseptiķi, Bonds raudāja, un asaras uz viņa vaigiem iezīmēja mit­ras vadziņas.

Pēc tam, kad pār līci nolija ausma, viņi ieturēja lielis­kas brokastis pirms grūtā pārbrauciena ar mašīnu uz Kingstonu, kur «ātrā palīdzība» viņus aizveda uz snieg­baltajām slimnīcas gultām. Pleidels—Smits jau iepriekš bija brīdināts, un neviens neuzdeva jautājumus. Enerģisks ārsts nēģeris pēc visiem likumiem aizpildīja kartiņu Interesanti, ko viņš ierakstīja? Droši vien: «ne­skaitāmas apdegumu un sasitumu brūces». Bonds ap­solīja atgriezties slimnīcā nākamajā dienā un kopā ar Pleidelu—Smitu devās uz apspriedi Karaliskajā Namā. Caur Koloniju lietu ministriju Bonds nosūtīja M.īsu šifrētu ziņojumu, kurš beidzās šādi: «..izsaku nožēlu par nepie­ciešamību lūgt pagarināt atvaļinājumu sakarā ar slimību pkt izsūtu medicīnisko izziņu pkt lūdzu informēt ieroču meistaru par smita-un vesona neefektīgo darbību pret ugunsmetējiem»

Patlaban viņš nožēloja savus vārdus. M. tas nepatiks. Lēta ironija, bezjēdzīga šifrētā materiāla izšķērdēšana. Velns parāvis! Bonds strauji pagrieza stūri, lai nesaskrie- tos ar autobusu. Viņš taču vienīgi deva M. mājienu, ka tās nebūs vienkāršas atpūtas dienas tropos Rakstiskajā atskaitē viņš šefam atvainosies

Bonda guļamistabā valdīja pustumsa un vēsums. Blakus gultai jau bija nolikts šķīvis ar sendvičiem un ter­moss ar kafiju. Uz spilvena bija zīmīte. Pamatīgiem bēr­na burtiem tur bija rakstīts: «Šovakar pie manis. Nevaru atstāt zvēriņus tie ir ļoti satraukušies. Un arī Tevi nevaru atstāt Tev vēl jāizpilda kāds solījums. Atnākšu septiņos. Tava H.»

Vakarā Hanija parādījās pļaviņā, kur Bonds jau tukšo­ja trešo burbonu ar ledu. Viņa bija tērpusies kokvilnas svārkos ar melnām un baltām svītrām un pieguļošā sār­tā blūzītē. Zeltainie mati smaržoja pēc lēta šampūna. Meitene izskatījās neticami skaista un svaiga. Paņēmusi Bondu aiz rokas, viņa to aizveda sākumā pa taciņu, bet pēc tam — pa labi iestaigātu celiņu cauri cukurniedrēm. Viņi ilgi soļoja pa noslēpumainiem aromātiem un trok­šņiem pilnajiem džungļiem līdz iznāca burvīgā pļaviņā.

kuru ieskāva biezu cietokšņa sienu drupas. Divi pakāpie­ni veda lejup pie masīvām durvīm, pa kuru apakšu spī­dēja vārga gaismiņa.

Pie durvīm Hanija palūkojās uz Bondu un sacīja:

— Nebaidies. Iesim.

Bonds nespētu paskaidrot ko viņš cerēja ieraudzīt Aptuveni viņš iztēlojās zemes klonu un mitras sienas. Kaut kādas mēbeles, ar skrandām apklātu gultu kā zvēr­nīcā Un tāpēc jau iepriekš ilgi koncentrējās, lai nejauši neaizvainotu meiteni

Cik liels gan bija viņa pārsteigums, kad viņš nokļuva it kā milzīgā cigāru kārbā Grīdu un griestus klāja lieliski pu­lēti ciedru dēļi, no kuriem nāca viegla smarža, pie sienām karājās bambusa plāksnes. Gaismu deva griestu vidū piekārta brīnišķīga sudraba lustra, kurā bija ducis sveču. Gandrīz pie pašiem griestiem — trīs kvadrātveidīgi logi, pa kuriem varēja redzēt tumši zilas debesis un zvaig­znes. Divdesmitā gadsimta sākuma stila lieliskas mēbe­les. Istabas vidū — divām personām servēts galds, uz kura zaigoja senlaicīgs kristāls un smalki sudraba galda piederumi.

— Hanij, cik brīnišķīga istabai — Bonds iesaucās. — No taviem stāstiem es iedomājos kaut ko līdzīgu zvērnī­cai.

Meitene apmierināta iesmējās.

— Izvilku dienasgaismā sudrabu un citas mantas — visu, kas man pieder. Visu dienu posos. Vai tiešām — skaisti? Vai zini, parasti man pie sienām ir būri Patīk, kad blakus ir putni Ar tiem ir jautrāk dzīvot Taču tagad, kad šeit esi tu_ — Viņa apklusa, tad teica: — Guļamistaba ir tur. — Hanija parādīja citas durvis. — Ļoti maza bet mums vietas pietiks. Un tagad — pie galda. Atvaino, bet siltā ēdiena nebūs. Tikai omārs un augļi

Bonds piegāja pie viņas. Viņš apkampa meiteni un spēcīgi noskūpstīja uz lūpām. Tad, neizlaidis no skavām, ielūkojās viņas mirdzošajās, zilajās acīs.

— Hanij, tu esi brīnišķīga meitene Visbrīnišķīgākā no visām, kuras es pazīstu. Ceru, ka dzīve tevi neizmainīs. Vai tiešām tu gribi taisīt operāciju? Man patīk tava seja tāda, kāda tā ir patlaban. Tā taču ir daļa no tevis un visa tā, kas bijis.

Hanija savilka uzacis un pakāpās atpakaļ

— Neesi tik nopietns. Nevajag par to. Šo vakaru es dāvāju tev. Lūdzu, izstāsti man par mīlestību. Tikai par mīlestību. Vai apsoli? Un tagad apsēdies te.

Bonds smaidīdams paklausīja.

— Apsolu.

— šeit ir majonēze. Pati gatavoju. Bet te — maize, sviests. — Viņa apsēdās pretī Bondam un sāka ēst uz­manīgi viņu vērodama. Kad viņai šķita, ka Bonds, jau ir paēdis, viņa sacīja: — Un tagad vari sākt par mīlestību Izstāsti man visu, visu, ko zini

Bonds ieskatījās viņas sejā Zeltītajam iedegumam cauri spiedās sārtums. Sveču gaismā meitenes acis maigi mirdzēja, tomēr tajās joprojām jautās valdonīgā iz­pausme, kuru viņš bija pamanījis, kad pirmoreiz sastapa Haniju liedagā un viņa nosprieda, ka viņš grib nozagt gliemenes. Nepacietīgā vēlmē mīkstās, sārtās lūpas mazliet pavērās. Hanijai kopā ar viņu nebija kompleksu. Divi kaisles pārņemti zvēri Viss pilnīgi dabiski Nekāda kauna. Viņa varēja uzdot jebkādu jautājumu un gribēja saņemt atbildi. It kā tuvība starp viņiem jau būtu notikusi.

— Vai redzi.. — tad Bonds apjēdza, ka nepavisam vairs nevar ēst Viņš juta, ka no domas par meiteni iz­kalst mute. — Hanij, vai nu es ēdīšu, vai arī stāstīšu par mīlestību. Vienlaicīgi es to nevaru izdarīt

— Rīt tu brauksi uz Kingstonu Tev būs diezgan laika lai paēstu. Pastāsti par mīlestību.