Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Kur palicis briesmonis? Vai tas atgriezīsies? Bondš apskatīja jūru: nekā, vienīgi ūdenī augošs melns traips. Nekādas kustības. Nevienas zivs Un tagad netūļājies!

Prom no šejienes! Aši! Bonds izmisīgi paraudzījās apkārt Pa kreisi bija kuģis, taču tur bija arī doktors «NĒ». Pa la­bi — tukšums Strādnieki, kuri būvēja šo tīklu, acīmre­dzot bija nākuši no kreisās puses, no mola. Tur droši vien ir taciņa Bonds ieķērās trosē un sāka drudžaini pa to rāpties uz klinšaino zemesragu, kas bija redzams div­desmit metru attālumā.

Bonds atgādināja asiņainu lelli, kura nosmērējusies ar melnu smirdīgu smēri un mehāniski kustina rokas un kājas. Maņu orgāni Bonda apziņā vairs nepiederēja viņa ķermenim Tie bija atdalījušies no viņa un peldēja kaut kur augšā, pārraidīdami vienīgi tos signālus, kas bija ne­pieciešami, lai lelle kustētos. Bonds līdzinājās uz pusēm pārgrieztam tārpam, kura abas daļas jau ir mirušas to­mēr vēl aizvien tirinās, jo tos darbina nervu impulsi.

Klāt arī klintis. Bonds atlaida metāla trosi. Pusnemaņā palūkojās uz gandriz nekustīgo ūdens spoguli. Tas bija tumši melns Varbūt riskēt? Jā! Viņš nespēs neko izdarīt iekams nenotīrīs šo lipīgo tinti un apcepušās asinis, ie­kams netiks vaļā no šķebīgās zivs smakas. Bonds noģērba to, kas bija palicis pāri no krekla un biksēm, un uzkāra uz troses. Paskatījās uz savu melniem un asiņai­niem traipiem klāto augumu. Instinktīvi pārbaudīja pulsu Tas bija lēns un vienmērīgs. Bonds uzelpoja. Ko gan viņš tā raizējas? Brūcēm un švīkām nebija nekādas nozīmes Tās izskatījās drausmīgi, taču nekas lauzts nebija Maz­liet saburzītā korpusa iekšienē motors joprojām strādāja mierīgi un droši Seklie iegriezumi un brūcītes, šausmī­gās atmiņas, pilnīgs spēku izsīkums — par to visu ātrās palīdzības ārsti tikai pasmietos. Kusties tālāk, ēzeli! Stei­dzies! Nomazgājies un koncentrējies! Pateicies Dievam un atceries meiteni. Padomā par cilvēku kurš tev par katru cenu jāatrod un jānogalina! Turies pie dzīves tikpat stipri, kā bija sakodis zobos nazi Beidz sevi žēlot Pie vel­na visu, kas bija noticis.

Uzvilcis sadriskātās un slapjās drēbes, kuras lipa pie noberztās un degošās muguras, Bonds pēc desmit minūtēm uzrāpās klintī.

Jā, viss bija tā, kā viņš iztēlojās No zemesraga aizvi­jās šaura, akmeņaina taciņa.

Bondu sasniedza gluži tuvi trokšņi un atbalsis. Strādā­ja celtnis. Varēja dzirdēt motora pukšķus No kuģa ska­nēja mehāniski blīkšķi un ūdens šļaksti, laikam no tilpnes ar sūkņiem jūrā sūknēja ūdeni.

Bonds paraudzījās uz debesīm. Viens maziņš zeltains mākonītis peldēja pa bezgalīgo zilgmi pretī apvārsnim Augstu debesīs riņķoja jūras kraukļi Drīz viņi laidīsies meklēt barību bet patlaban, šķiet vēroja izlūkputnus kuri atklātā jūrā medīja zivju barus. Bija apmēram seši no rīta diena solījās būt lieliska.

Atstādams aiz sevis asiņainu joslu, Bonds piesardzīgi devās pa taciņu uz priekšu Aiz pagrieziena taciņa sāka līdzināties labirintam, kurš ierīkots milzīgu klinšu blāķu vidū Troksnis pastiprinājās. Bonds gāja ļoti uzmanīgi, lai nenogrūstu lejā akmeņus. Gluži tuvu kāda balss ieklied­zās:

— Vai esat gatavi?

Cita — daudz tālāka — balss atbildēja:

— Sāc!

Celtņa motors ierūcās stiprāk Vēl daži metri, vēl viens klints atlūznis, aiz kura var paslēpties. Tad vēl viens. Tūdaļ!

Bonds piespiedās pie klints un uzmanīgi palūkojās.

Bonds piesardzīgi paraudzījās apkārt un atkal noslē­pās aiz klints, piespiedās pie aukstās virsmas un pagai­dīja, līdz nomierinās elpa. Tad rūpīgi apskatīja nazi. Viņš bija apmierināts un aizbāza to aiz jostas.

Pēc tam Bonds apsēdās un koncentrējās uz atmiņā iezīmogoto ainu

Priekšā, desmit metrus no viņa stāvēja celtnis. Kabī­nes aizmugure bija vaļā. Pie svirām sēdēja cilvēks Tas bija ķīniešu nēģeris, «pūķa» vadītājs. Tālāk divdesmit metrus jūrā iestiepās piestātne, kura atgādināja «T» bur­tu. Pie tās bija pietauvojies vecs sauskravas kuģis, kura ūdensizspaids nebija lielāks par desmittūkstoš tonnām Tam bija I6ti maza legnme. Klājs pacēlās virs jūras četru metru augstumā. Kuģi sauca «Blanšs», un uz tā sāniem bija redzami burti «Ant» (Antverpene). Uz klāja nebija ne­vienas dzīvas dvēseles, tikai viens matrozis kurš bija at­spiedies pret stūresratu. Pārējie droši vien sēdējā kubri- kā. Pa labi no celtņa — virs zemes pacelts lentes trans­portieris. Lente līda laukā no gofrēta tērauda kastes, kas bija ierīkota tieši kalna pakājē, uņ uz balsteņiem stiepās līdz kuģa tilpnes lūkai. Lentes galā bija kaut kas līdzīgs linaudekla maisam apmēram divu metru diametrā Dibe­na maisam nebija, un drīzāk tas atgādināja trans­portierim uzmauktu cauruli. Celtņa uzdevums bija turēt šo konstrukciju vajadzīgajā stāvoklī, pārvietojot to gan pa labi, gan pa kreisi, lai vienmērīgi sadalītu mēslojumu kurš gāzās tilpnē — ik minūti kuģis uzņēma dažas tonnas putny mēslu

Piestātnē rēgojās doktora «NĒ» garais stāvs

Tas arī viss. Pūta rīta brīze, un vēl aizvien ēnas apklā­tie līča dziļūdeņi ņirbināja sīkus vilnīšus Skanēja motora ritmiskie pukšķi Un nekādu citu trokšņu, nekādas kustī­bas nekādu dzīvības pazīmju, vienīgi dežurējošais stūresvīrs, cilvēks pie celtņa vadības svirām un doktors «NĒ».

Bonds prātoja, aprēķinādams attālumu un pagriezie­nus un cenzdamies precīzi iegaumēt kādas sviras un pedāļus izmanto celtņa vadītājs. Bonda izmocītajā sejā parādījās tikko jaušams ļauns smaids. Protams! Tas va­rētu izdoties Taču jārīkojas liegi mierigi un bez trokšņa. Mērķis bija pārāk pievilcīgs.

Bonds aplūkoja rokas un kājas. Tās varēja tām vaja­dzēja izturēt Viņš pieskārās naža spalam. Parāva to ārā par dažiem centimetriem. Tad piecēlās, vairākas reizes dziļi ieelpoja saglauda no sāļā ūdens un sviedriem sali­pušos matus, enerģiski noberzēja seju un izlocīja pirk­stus. Viņš bija gatavs.

Bonds uzrāpās klintī, lai vēlreiz paraudzītos apkārt Nekas nebija mainījies Viņš precīzi aplēsa attālumu. Cel­tņa vadītājs bija pilnīgi iegrimis darbā. Viņa kakls virs haki krāsas krekla atpogātās apkakfites šķita neaizsargāts. Divdesmit metrus no celtņa ar muguru pret Bondu stā­vēja doktors «NĒ» un aizgūtnēm vēroja iekraušanu Uz klāja sardzesvīrs aizsmēķēja cigareti.

Bonds izvērtēja šos desmit metrus, kas viņu šķīra no celtņa. Tad atgrūdās no klints un metās skriešus

Viņš piekļuva pie celtņa no labās puses, tur, kur kabī­nes siena paslēpa viņu no vadītāja un tā, kas stāvēja pie­stātnē. Apstājās un ieklausījās. Dzinējs darbojās ar pilnu jaudu, transportieris bez mitas dārdēja Bondam aiz mu­guras un augstāk Viss bija, kā nākas. Divi metāla pakā­pieni divdesmit centimetrus no Bonda galvas likās diez­gan izturīgi. Kaut gan motora troksnis tāpat nomāca vi­sas citas skaņas. Vajadzēja pasteigties, lai ātrāk no sēdekļa novāktu vadītāja ķermeni un apsēstos pie svi­rām. Viens precīzs sitiens. Bonds pielika roku pie kakla, lai uztaustītu vietu kur pulsēja artērija, un vēlreiz iztēlojās, kā durt: spēcīgi ietriekt nazi kaklā un tur atstāt

Vēl mirklis — un viņš saspieda rokā nazi, uzkāpa pa metāla pakāpieniem un ātri, bez trokšņa kā pantera ieslī­dēja kabīnē.