Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Viņš uzmanīgi piebāza seju pie punktiņu mudžekļa, uzšķīla šķiltavas apgaismodams veselu baru mazu radī­jumu, kuri bija ieķērušies tīklā, desmitiem spalvainu kāje- iu un lielas apaļas kukaiņu galvas, kurās vīdēja mazas ačeles. Mūdži atsprāga no tīkla un sablīvējās spalvainā kaudzē būra kaktā. Samiedzis acis, Bonds paraudzījās sprostā, virzīdams šķiltavas no vienas puses uz otru Tad viņš nodzēsa gaismu, lai netērētu benzīnu un dziļi nopūtās. Tie bija zirnekļi Milzīgi tarantuli. Piecus līdz des­mit centimetrus gari mūdži To bija apmēram dr/desmit Katrā gadījumā vajadzēja uzveikt arī šo šķērsli. Bonds iz­slējās, lai atvilktu elpu un padomātu, bet sarkanie punkti­ņi tikmēr no jauna savācās dažus centimetrus no viņa sejas.

Cik tie ir bīstami? Cik patiesības ir stāstos par tiem? Bez šaubām, tie var nogalināt dzīvnieku, tomēr vai šie gi­gantiskie zirnekļi ar tik skaistu mīkstu vilnu ir nāvējoši cil­vēkam? Bonds nodrebēja Viņš atcerējāšsimtkāji. Taran- tula pieskāriens droši vien nav tik jūtams: vispirms uz ādas jutīsi mazās, spalvainās kājeles, tad kodiens — un izšļakstīsies inde.

Vai tiešām doktors «NĒ» viņam izraudzījies tādu nā­vi? Viens vienīgs kodiens, bet varbūt pat divi — un viņš iekritīs drudža murgos. Bonds ar šausmām iztēlojās, ka tumsā viņam jāpārrauj šis tīkls, — doktors «NĒ» nevarē­ja rēķināties, ka viņam būs šķiltavas, — tad iekļūt šajā spīdīgo acu mudžeklī, spiest mīkstos ķermeņus un sa­ņemt kodienus, bet pēc tam atkal kodieni no tiem, kuri paliks drēbēs. Tad — lēna agonija. Doktors «NĒ» tā bija iecerējis. Upuris kaukdams rāpos pretī nākamajam šķēr­slim Taču Bondam bija šķiltavas, nazis un dzelzs harpūna. Patlaban viņam visvairāk nepieciešams miers un augsta precizitāte. Bonds piesardzīgi atvēra šķiltavas un pavilka uz augšu degli, lai uguns būtu spožāka Viņš iededza gaismu un, kamēr tarantuli kāpās atpakaļ, ar na­zi saārdīja metāla tīklu un norāva to no karkasa. Tad sa­koda nazi zobos un tuvojās caurumam. Zirnekļi bēga no liesmas un saspiedās ņudžošā pūlī sprosta dziļumā. Bonds ar harpūnu sāka dauzīt šo pūzni. Tos, kuri centās mukt uz viņa pusi, viņš izgaismoja un nobeidza pa vie­nam. Tagad dzīvie zirnekli klupa virsū beigtajiem un ie­vainotajiem. un Bondam atlika tikai drudžaini sist pa šķe- bīgo asiņainās vilnas kamolu

Pēc brīža viss norima Vai visi bija pagalam? Šķiltavas gaismiņa tapa vājāka. Jāriskē. Bonds izstiepa roku un pagrūda sāņus tarantulu atliekas tad ar nazi sagrieza otru metāla tīklu, kas bija sprosta otra siena. Uesma no­drebēja un kļuva sarkanīga. Bonds koncentrējās un ar rāvienu izspraucās cauri otram tīklam, cenzdamies turē­ties sāņus no asiņainā tarantulu jūkļa.

Bonds nedomāja, kas tas par metālu, kuram viņš pie­skārās, un vai ir uzkāpts virsū zirnekļiem. Viņš zināja tikai to, ka ir ticis cauri. Pavirzījies uz priekšu vēl pāris metru, viņš apstājās, lai atvilktu elpu un sakopotu spēkus.

Virs viņa iedegās blāva gaisma. Bonds pacēla skatie­nu, jau zinādams, ko ieraudzīs. Dzeltenas mandeļveida ads aiz biezā stikla viņu deši pētīja. Cilvēks ar lukturi pa­kratīja galvu. Viņa plaksti nolaidās pauzdami izsmējīgu žēlumu. Starp lukturi un stiklu pavīdēja dūre — tas bija atvadu sveiaens Šis žests nozīmēja to, ka Bonds nonā- ds finiša taisnē, ka sekotāji ir izpildījuši savu uzdevumu un tagad viņiem atliek tikai pievākt viņa miesas. Tagad gaisma nodzisa. Bonds no jauna izstiepās uz vēdera, piespiedis pieri pie aukstā metāla. Viņš bija sarūgtināts par to, ka nekādi nav novērtēts tas, ka viņš vēl līdz šim laikam ir dzīvs, šie ķīniešu nēģeri viņu ienīda. Viņu vienī­gā vēlme bija redzēt kā viņš nomirs turklāt visdrausmī­gākajā nāvē. Bonds grieza zobus Viņš domāja par mei­teni, un šīs domas viņam deva jaunus spēkus.'Viņš vēl ir dzīvs. Nolādēts, viņš nemirs!

Bonds sasprindzināja muskuļus. Laiks iet tālāk. Pie­sardzīgi viņš savāca savus ieročus un/pārvarēdams sā­pes, rāpoja dziļāk tumsa

Caurule sāka līgani slīdēt uz leju. Rāpot kļuva vieglāk Drīz vien slīpums palielinājās, un viņš varēja mierigi slī­dēt lejā. Kāds atvieglinājums: nebija jāpiepūlē muskuļi Priekšā — pelēka gaismas blāzma, gluži vienkārši nav tik tumšs. Nekas vairāk, bet arī tas kaut ko nozīmē. Gaiss liekas citāds, tam ir cita smarža daudz svaigāks Kas tad tur?

Pēkšņi Bonds apjēdza, ka slīd lejā pa cauruli Viņš iz­taisnoja plecus un izpleta kājas — drausmīgas sāpes—, tomēr neko nepanāca Caurule tapa resnāka, un viņam neizdevās atspiesties pret sienām. Viņš slīdēja arvien ātrāk un ātrāk.

Bonda ķermenis atsitās pret sienu, un caurule palika aiz muguras. Nolādēts, viņš krita lejā ar galvu pa priekšu! . Metāls skrāpēja ādu. Tālu lejā viņš pamanīja pelēku gais­mas pleķi Svaigs gaiss? Jūra? Gaisma tapa spožāka Viņš ievilka plaušās gaisu Galvenais — izdzīvot izdzīvot ēzeli!

Bonds ar galvu pa pnekšu kā bulta izšāvās no cauru­les un turpināja savu ilgo lidojumu, kas šķita bezgalīgs pretī jūrai, kura viļņoja trīsdesmit metrus lejāk

Bonda ķermenis iegāzās jūrā gluži kā torpēda Kamēr viņš lidoja lejā pa cauruli instinkts viņam pateica priekšā iebāzt nazi kabatā, izstiept uz priekšu rokas, ievilkt galvu un sasprindzināt augumu. Tikai pēdējā mirklī, kad viņš pamanīja ūdeni, kurš strauji tiecās pretī, viņam izdevās ievilkt elpu. Bonds iekrita ūdenī kā nirējs. Izstieptās rokas izbrīvēja ceļu galvai un pleciem leniris septiņu metru dzi­ļumā viņš zaudēja samaņu. Sitiens pret ūdens virsmu ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā nebija viņu saplacinā­jis.

Ķermenis lēnām uzpeldēja un palika ūdenī ar seju uz leju līgani šūpodamies nelielajos vilnīšos, kurus bija uz- šļakstījis viņa kritiens Ūdens iekļuva plaušās, un tās no­deva pēdējo signālu smadzenēm. Rokas un kājas dru­džaini sakustējās. Galva pacēlās un atkal nolaidās ūdens izspiedās cauri pusatvērtajām lūpām.

Soda vieta bija neliels, dziļš līcītis stāvās klints pakājē Bet glābiņš, uz kuru tiecās Bonds, par spīti paštaisītajai harpūnai kas bija iebāzta bikšu starā un traucēja peldēt bija metāla režģis kas nostiepts no viena klinšainā krasta līdz otram un noslēdza izeju atklātā jūrā. Tas bija izturīgs metāla tīkls, kurš pacēlās sešdesmit centimetrus virs jūras līmeņa un bija piestiprināts pie divu metru augstu­mā pakārtas troses Lejpusē tīkls bija apaudzis ar ūdenszālēm un pazuda dzelmē.

Bonds aizpeldēja līdz tīklam un ieķērās tajā. Apmē­ram piecpadsmit minūtes viņš tajā karājās, ik pa brīdim vemdams. Tad galu galā atrada sevī spēkus pagriezt galvu un palūkoties apkārt Viņa apmiglotās acis pamanī­ja klinti un īsu līcīti ar klusiem ūdeņiem Šo vietu klāja bieza pelēka ēna. Rīts ausa klinšu otrā pusē. Jūra bija perlamutra krāsā. Sākās jauna diena. Taču te bija tumšs, drēgns un valdīja drūma atmosfēra.

Ar mokām Bonda domas sāka koncentrēties uz režģi. Kāpēc nepieciešams nosprostot izeju jūrā? Vai tā­dēļ, lai nevarētu iekļūt līcī, vai arī tādēļ, lai nevarētu izkļūt no tā ārā? Bonds paraudzījās dziļajā bezdibenī. Metāla tīkls izgaisa tumsā zem kājām. Re viņa kājām ņirbēja zivtiņas. Ko tās dara? Šķiet kaut ko ēd: piepeld pie viņa, tad metas prom, pakampdamas kaut kādus tumšus die- "gus Kas tie par diegiem? "Viņa apģērba skrandas? Bonds pakratīja galvu, lai atgrieztos saprāts. Pakratīja otrreiz Nē, tās ēda viņa asinis. Bonds nodrebēja Nūja, asinis taču tecēja no muguras, ceļgaliem un kājām. Tad viņš pirmoreiz sajuta sāpes, kuras sāļais ūdens radīja vi­ņa brūcēm un apdegumiem. Šīs sāpes viņu sapurināja, un saprāts atgriezās. Ja viņa asinis patika šīm zivtelēm, ko tad darīs barakudas un haizivis? Tātad metāla tīkls bija vajadzīgs tādēļ, lai aizkavētu līcī plēsīgās zivis? Kā­pēc tad tās vēl aizvien neklūp viņam virsū? Pie velna! Vispirms jāuzrāpjas uz šā tīkla Lai tas viņu pasargā no turnšā akvārija iemītniekiem