Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Taču tad kājas sāka svīst un slīdēt .Divreiz Bonds zaudēja veselu metru, kamēr ar berzes sakarsēto mu­guru spēja nobremzēt slīdēšanu. Galu galā viņam nācās apstāties, lai svaigais gaiss nosusinātu sviedrus. Pagaidī­ja desmit minūtes, raudzīdamies uz savu izkropļoto at­spulgu caurules sienā. Viņš redzēja savu seju un zobos iekosto nazi., Bonds negribēja skatīties uz augšu, lai ne­redzētu, cik metru viņam vēl palikuši. To varēja būt pārāk daudz

Ļoti piesardzīgi viņš noslaucīja kurpju pazoles biksēs un atkal sāka rāpties augšā. Liekas, viņa prāts sāk miglo- ties Viņš nemanīja ne stipro vēju, ne arvien spilgtāko gaismu. Bonds iztēlojās, ka ir ievainots kāpurs, kurš pa kanalizācijas cauruli lien uz vannas atveri. Ko viņš tur atradīs? Kailu sievieti, kura slaukās dvieli? Vīrieti, kas skujas? Sauli, kas mirdz aiz tukšās vannas istabas loga? Viņa galva atsitās pret kādu šķērsli. Restes bija savā vie­tā! No pārsteiguma un vilšanās viņš noslīdēja lejā veselu metru, līdz paguva nobremzēt Tad aptvēra, ka ticis aug­šā. Tagad Bonds ievēroja gan spožo gaismu, gan stipro gaisa plūsmu. Drudžaini, tomēr ārkārtīgi piesardzīgi viņš uzlīda augšā, līdz juta, ka galva atduras pret vāku. Vējš pūta kreisajā ausī. Bonds uzmanīgi pagrieza galvu — vēl viena caurule. Gaisma nāca no bieza iluminatora, atlika vienīgi tikt augšā, ieķerties caurules malā un kaut kādā veidā tikt tajā iekšā. Tur viņš varēs apgulties.

Ar vēl lielāku piesardzību, baidīdamies, ka tik kaut kas nenotiek ka viņš kļūdīsies, nogāzīsies caurulē un sasitī­sies, Bonds, slidinādams krūtis pa metālu, ar pēdējiem spēkiem spēja iekļūt jaunajā caurulē, kur novēlās un zaudēja samaņu.

Pēc kāda laika Bonda acis atvērās. Ar mokām pārvē­lās uz muguras Viņš nespēja apjēgt cik patlaban ir pulk­stenis, ne arī to, kur atrodas. Bonds pacēla galvu, lai aplūkotu iluminatoru virs tumšās akas. pa kuru bija uzrā­pies Cauri biezajam stiklam spiedās dzeltenīga gaisma. Bonds atcerējās iluminatoru kamerā, no t

— Nolādēts! — viņš nikni nolamājās ur, nogūlās uz vēdera.

Tad pacēla galvu un paraudzījās uz priekšu Tunelis iestiepās tumsā. Uz priekšu! Gaidīt ir bezcerīgi. Bonds paņēma nazi, atkal iekoda to-zobos un rāpās uz priekšu.

Drīz vien kļuva tumšs. Laiku pa laikam Bonds apstā­jās un noklikšķināja šķiltavas, taču priekšā bija viena vie­nīga tumsa. Gaiss tapa aizvien karstāks un pēc mirkļa kļuva dedzinošs. Bonds juta nokaitētas dzelzs smaku. Viņš sāka svīst un ik pa brīdim apstājās, lai izslaucītu no acīm sviedrus. Pēc tam caurule pēkšņi pagriezās pa labi. Te metāls jau dedzināja ādu Tātad nākamā bija karstu­ma pārbaude

Bonds ievaidējās. Kā viņš to izturēs, ja viņa ķermenis ir saskrambāts? Kā viņš aizsargās sevi no sakaitētā me­tāla? Neko darīt! Jāiet uz priekšu, jāpaliek uz vietas vai jādodas atpakaļ. Citas izejas un citu iespēju nebija. Tiesa, tomēr bija kāds ļoti vārgs mierinājums. Šis karstums vi­ņu nenogalinās, tikai izmocīs. Šeit nebūs soda vieta. Tas vienīgi ir vēl viens eksperiments, lai pārbaudītu viņa iztu­rību. Bonds atminējās meiterli: kas patlaban notiek ar vi­ņu? Nē, par to nedrīkst domāt

Bonds pagriezās un rāpoja iekšā karstajā caurulē. Mēģini nespiest krūtis pie metāla Neizliec muguru. Rokas, ceļgali, kājas; rokas ceļgali kājas. Ātrāk Ātrāk. Steidzies, lai pieskāriens nebūtu tik ilgs.

Visvairāk cieta ceļgali, kuri uztvēra visu auguma svaru. Ak, Dievs, pietrūka gaisa! Plaušas sprāga vai pušu. No ro­kām lidoja dzirksteles. Bikšu audums, jādomā, jau bija sadedzis. Tagad sāks svilt miesa. Bonds uzslējās kājās, un viņa skrandās tērptā mugura pieskārās pie metāla. Viņš iebrēcās. Taču rāpās tālāk, no sāpēm bļaudams Ik reizi, kad viņa rokas, mugura un ceļgali skāra metālu. Tās ir beigas Tūdaļ viņš novelsies un, lēnām cepdamies, te nomirs. Nē! Par katru cenu jārāpo tālāk kliedzot aiz sā­pēm kamēr miesa izdegs līdz kauliem, šķiet ceļgalos ādas vairs nebija. Kliedz, kliedz, kliedz Tā ir vieglāk izciest sāpes, tas nozīmē, ka esi vēl dzīvs Uz priekšu! Uz priek­šu! Daudz vairs nav palicis Tev nav lemts nomirt te. Tu vēl esi dzīvs. Nepadodies. Tev nav tādu tiesību!

Labā roka uzdCJrās kaut kam cietam Viņš juta svaiga gaisa brāzmu. Arī kreisā roka un pēc tam galva pret kaut ko atsitās. Atskanēja metālisks klikšķis. Bonds juta, ka az­besta durvis kuras karājas cilpās, padodas uz priekšu. Viņš ielīda pa tām iekšā. Dzirdēja, kā durvis aizcērtas. Ro­kas uzdūrās vienlaidu sienai: Bonds aptaustīja to no vi­sām pusēm. Tas bija vēl viens pagrieziens pa labi. Bonds ielocīja augumu caurulē. Spirgtais gaiss ieplūda plaušās kā griezīgs duncis. Viņš piesardzīgi pieskārās metālam. Ievaidējies Bonds novēlās garšļaukus un pamira.

Vēlāk viņš atguvās no sāpēm. Apgriezās uz muguras. Kā pa miglu Bonds ieraudzīja iluminatorā ads, kas viņu pētīja. Tad atkal iegrima nemaņā.

Sāka tūkt apdeguma čūlas uz muguras un kājām. Sviedri uz ādas un drēbēm apžuva, aukstais gaiss ieplūda plaušās un sāka savu postošo darbu. Taču'sirds šajā izmocītajā ķermenī joprojām sitās spēcīgi un vien­mērīgi. Bet labdabīgais skābeklis un atpūta atgrieza dzī­vību artērijās un vēnās un nostiprināja nervus.

Bonds atģidās. Kā viņam likās, bija pagājuši gadi Viņš mazliet pakustējās. Kad Bonds atvēra ads un ieraudzīja iluminatora pretējā pusē dažus centimetrus no sevis ci­tas ads, viņu no jauna ietina sāpju kamols un sāka kratīt drudzis. Bonds pagaidīja, līdz drudzis rimsies. Mēģināja atkal atvērt ads, it kā mērīdams pretinieka spēku. Tad, lai noslēptos no pētošā skatiena nogūlās uz vēdera. Bonds pagaidīja vēl brīdi, ieklausīdamies organisma reakcijā. Cik ilgi tas vēl izturēs? Nelaimes tam bija atņēmušas spēju normāli, cilvēciski reaģēt Doktors «NĒ» turēja viņu aukliņās gluži kā lelli. Atlika vienīgi zvēra izmisuma rezer­ves, bet stipram zvēram šīs rezerves ir milzīgas

Lēnām, mokoši Bonds parāpoja dažus metrus nost no acīm, kas viņu vēroja, sameklēja šķiltavas un iededza tās. Viņam priekšā vidēja tikai melns tukšums, atvērta rīkle, kura viņu ieraus nāves skavās. Bonds nodzēsa šķil­tavas. Tad dziļi nopūtās un piecēlās četrrāpus. Sāpes ne­kļuva stiprākas, tās bija citas. Lēnām viņš devās uz priek­šu. Kokvilnas audums uz elkoņiem un ceļgalos bija sa­dedzis. Bonda sastingusī apziņa fiksēja ka čūlas pie­skardamās aukstajam metālam, pārplīst Rāpodams uz priekšu, viņš locīja pirkstus un locītavas, lai pārbaudītu savas iespējas, lai zinātu, kur sāp stiprāk «Var paciest» viņš teica sev. «Pēc aviokatastrofas līdzīgā kārtā man konstatētu vienīgi apdegumus un vieglus nobrāzumus. Un pēc dažām dienām izrakstītu no slimnīcas. Viss it kā ir kārtībā Esmu izdzīvojis. Protams, sāp, bet tas ir nieks. Domā par citiem un pateicies Dievam. Un tagad — visu aizmirsti » Taču šie spriedumi pauda to, ka sliktākais vēl nav pienācis. Viņš tam tuvojās, bet spēki un iespējas gā­ja mazumā. Kad būs pats ļaunākais? Un kāds tas izska­tīsies? Un cik spēka vēl jāzaudē, lai tiktu līdz soda vietai?

šie sarkanie punktiņi-priekšā — droši vien halucināci­jas. Bonds apstājās un paberzēja acis. Pakratīja galvu. Tie neizgaisa Lēnām tuvojās. Tie kustējās. Bonds atkal apstājās un ieklausījās Cauri dobjajiem sirdspukstiem viņš dzirdēja vieglu čaukstoņu. Punktiņu it kā kļuva vai­rāk. Tie kustējās — vieni ātrāk citi — lēnāk Bonds sa­meklēja šķiltavas, aizturēja elpu un iededza mazu dzelte­nu uguntiņu. Sarkanie punktiņi pazuda Metra attālumā eju nosprostoja smalks metāla tīkls. Bonds lēnām devās uz priekšu, turēdams rokā šķiltavas. Tas bija kaut kas līdzīgs būrim ar maziem iemītniekiem. Viņš dzirdēja, kā tie kāpjas atpakaļ, slēpdamies no gaismas. Divdesmit centimetrus no metāla tīkla viņš nodzēsa uguni un pa­gaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Kamēr viņš gaidīja un ieklausījās, čaukstoņa atkal pastiprinājās un sarkanie punktiņi sapulcējās pie tīkla. Kas tie bija? Viņš nezināja. Bonds dzirdēja savus sirdspukstus Čūskas? Skorpioni? Simtkāji?