Jans Flemings - DOKTORS NĒ

— Mister Bond, jums ir iespēja kļūt slavenam. Kā sa­ka, domās es esmu kopā ar jums — Pēc tam viņš izgā­ja, un durvis klusi aizvērās.

Liftā stāvēja cilvēks. Lifta durvis bija vaļā — viņu gai­dīja. Sargs, kurš joprojām turēja viņu aiz rokām, iestūma Bondu liftā. Ēdamtelpa, jādomā, jau bija tukša. Cik ilgs laiks paies kamēr viņi novāks traukus un pamants naža un šķiļtavu pazušanu? Lifta durvis aizvērās. Viņi brauca augšā. Bonds mēģināja aprēķināt dk augstu Lifts apstā­jās Viņam likās, ka pacelšanās bijusi ilgāka nekā brauk­šana uz leju kopā ar meiteni Durvis atvērās, un Bonds ieraudzīja apmēram divdesmit metrus garu gaiteni ar rupji izdrstām akmens sienām, kas bija pelēkas Paklāju uz grīdas nebija.

— Džo, mazliet pagaidi, — sargs teica liftniekam — Tūdaļ atgriezīšos.

Viņš aizveda Bondu pa gaiteni kurā bija ar burtiem atzīmētas durvis. Skanēja klusināta mašīnu dūkoņa, bet aiz vienām durvīm bija kaut kas līdzīgs radiostacijas tirk- šķiem. Viņi nonāca pie pēdējām durvīrn Sargs atvēra durvis un iegrūda Bondu iekšā. Tā bija apmēram piecus metrus gara pdēka kamera Tā bija tukša, kameras vidū

stāvēja koka krēsls, uz kura bija uzliktas izmazgātas un lieliski izgludinātas Bonda melnās bikses un zilais krekls.

Sargs palaida viņu vaļā, un Bonds, atbrīvojis rokas, pagriezās un ielūkojās viņa dzeltenajā sejā zem sprogai­no matu ērkuļa Spīdīgajās, brūnajās acīs jautās ziņkārī­ba un pašapmierinātība Sargs apstājās durvīs un satvē­ra rokturi.

— Redz, te ir starts Vari palikt šepat un sapūt vai arī dodies trasē. Laimīgu ceļu!

Bonds nodomāja ka ir vērts pamēģināt Viņš parau­dzījās pāri sarga plecam: liftnieks stāvēja durvīs un vēro­ja viņus Bonds klusām teica:

— Vai gribat garantēti nopelnīt desmit tūkstoš dolā­rus un biļeti uz lidmašīnu, kur vien vēlaties?

Ķīnieša mute izstiepās platā vīpsnā, un atklājās tumši* no cukurniedru pārmērīgas košļāšanas bojāti zobi

— Paldies, draugs. Es dodu priekšroku palikt dzīvam.

Viņš taisījās aizvērt durvis

— Mēs varam izkļūt no šejienes kopā, — Bonds drudžaini nočukstēja

— Pacenties pats — Durvis aizcirtās. Bonds paraus­tīja plecus. Paskatījās uz durvīm. Metāla virsā nebija iek­šējā roktura Tad viņš piegāja pie krēsla un palūkojās ap­kārt Sienas bija tukšas, tikai vienā vietā zem griestiem vīdēja resns ventilācijas lūkas režģis. Caurums bija pla­tāks nekā viņa pleci. Acīmredzot tā bija izeja. Tiesa, virs durvīm sienā bija arī kāds cits caurums, tas atgādināja iluminatoru, bija no bieza stikla un laida cauri gaismu no gaiteņa. Un vairāk nekā! Nebija vērts tērēt laiku. Patlaban, šķiet bija pusvienpadsmit Un tur, ārpusē, pie klints pie­sietā meitene ar šausmām ieklausās' krabju čaukstoņā, kuri ķepurojas augšā pa koraļļu klinti. Bonds sakoda zo­bus, iztēlodamies zvaigžņu apmirdzēto, bālo augumu ar atmestajām rokām. Viņš strauji piecēlās Kāda velna pēc viņš te tūļājas? Jākustas.

Bonds novilka kimono un uzģērba bikses un kreklu. Iebāza šķiltavas bikšu kabatā. Ar pirkstu pataustīja naža asmeni. Labi, ja tam būtu smails gals. Bonds nometās uz ceļgaliem un sāka trīt naža ieapaļo galu pret akmens grī­du. Pēc piecpadsmit minūtēm dārgā laika viņš sasniedza cerēto. Tas vēl nebija kinžals, taču ar to varēja griezt un durt Bonds iesprauda nazi zobos piegrūda krēslu pie sienas un, stāvēdams uz tā, aplūkoja restes. Ja viņam iz­dosies tās atraut tad no stieņiem varēs iztaisīt kaut ko līdzīgu šķēpam — būs vēl viens ierocis. Bonds pieskā­rās restēm.

Apdullis viņš gulēja uz grīdas, un vienīgi prāts, kurš at­miņā bija saglabājis zilganu uzliesmojuma un elektnskā lādiņa izlādes tirkšķi, pateica viņam priekšā kas noticis. Bonds piecēlās uz ceļgaliem un brīdi tā tupēja. Nolaida galvu un mazliet to pakratīja gluži kā ievainots dzīvnieks. Viņa pirkstus šķērsoja sarkana apdeguma līnija. Ieraudzī­jis to, Bonds sajuta sāpes. Lēnām piecēlās. Tad pablenza uz restēm it kā tās atkal varētu viņam iedzelt kā čūska; Paņēma krēslu pacēla nazi, nogrieza no kimono zīda stērbeli un cieši nosēja pirkstus. Pēc tam viņš no jauna uzkāpa uz krēsla un apskatīja restes. Te nu bija jālien iekšā. Strāvas cirtiens bija vienīgi to sāpju vēstnesis, ku­ras viņam vēl nāksies izciest Bez šaubām drošinātāji bi­ja izdeguši. Bonds izstiepa kreiso roku un ar pirkstiem ie- ķē/ās metāla spraislī. Nekā. Viņš pasmīkņāja un juta, kā atslābst nervi Tad parāva restes, un tās panāca dažus centimetrus uz viņa pusi. Vēl viens rāviens, un restes ie­kārās divās vara stieplēs, kuras pazuda sienā. Pēc des­mit minūtēm Bonds turēja rokās vairāk nekā metru garu harpījnu. Tas jau bija ierocis. Bonds atkal uzkāpa uz krē­sla un piesardzīgi iebāza roku ventilācijas caurulē. Strāva vairs nesita Viņš uzvilkās augšā, iespraucās caurumā un nogūlās uz vēdera.

Ideāli apaļā caurule no gluda metāla bija desmit cen­timetrus platāka nekā Bonda pleci. Viņš sameklēja šķilta­vas, pateikdamies Dievam, ka bija izdevies tās iegūt un aizdedza Apdare liecināja ka caurule ir jauna. Tā stiepās taisni, un vienīgi salaiduma vietās varēja manīt nelīdze­numus. Bonds iebāza šķiltavas kabatā un sāka rāpties uz priekšu.

Rāpot bija viegli. Ventilācijas sistēmas svaigais gaiss vēsināja Bonda seju. Gaiss nesmaržoja pēc jūras — tā­tad to pūta kondicionētājs. Doktors «NĒ» droši vien sa­viem mērķiem bija pielāgojis kādu no caurulēm Kādus šķēršļus viņš uzbūvējis savu upuru ceļā? Laikam tie ir viltīgi, sāpīgi un domāti nokausēšanai.

Finišā, ja tikai kāds no upuriem to sasniegs viņus gai­dīja pēdējais sitiens. Tas bija kaut kas absolūts, no kā nav glābiņa jo šajā situācijā nebija balvu, vienīgi nebūtī­ba. .Nebūtība, Bonds domāja, redz, uz ko viņš tik alkaini tiecas. Ja protams, doktors «NĒ» pārāk neblefo. Ja viņš ir nepietiekami novērtējis pašsaglabāšanās instinktu. Tā bi­ja vienīgā cerība: tikt cauri visiem šķēršļiem un vismaz sasniegt pēdējo pārbaudījumu. Bonds pamanīja vārgu gaismiņu Viņš piesardzīgi tuvojās koncentrējis visus ju­tekļus. Gaisma kļuva spožāka — tā atstarojās uz cauru­les sienām. Bonds rāpās uz priekšu līdz viņa galva atdūrās pret sienu. Apgriezās uz muguras Tieši virs viņa uz augšu stiepās piecdesmit centimetrus plata caurule. Augšā bija redzama gaisma. Bondam šķita, ka viņš rau­gās lielgabala stobrā. Viņš lēnām nostājās uz kājām. Tā­tad viņam nāksies līst augšā pa šo mir'dzošo metāla cauruli, kurā nav nekā aiz kā aizķerties. Vai tas maz ir ie­spējams. Iztaisnoja plecus Jā, tie pieskārās caurules sie­nām. Var atpūsties arī ar kājām, taču neilgi. Tās slīdēja lejā aizķerdamās vienīgi aiz metinājuma šuvju grumbu­ļiem Bonds paraustīja plecus un noāva kurpes. Citas ize­jas nebija. Jāpamēģina.

Pievilkdamies Bonds sāka rāpties augšā pa cauruli: atspiesties ar pleciem pret sienām pievilkt kājas savilkt ceļgalus atbalstīt kājas pret metāla sienu un tā tikt aug­šā vēl par dažiem centimetriem. Vēl, vēl un vēl mazliet Bija jāapstājas pie katras šuves kura deva iespēju maz­liet atbalstīties un atvilkt elpu, bet pēc tam atkal uz aug­šu. Jārāpjas augšā, domājot vienīgi par tiem centime­triem, kurus tu iegūsti ar katru kustību Neprāto par šo gaismu, kura nekļūst ne spilgtāka, ne bālāka, par to, ka vari paslīdēt un salauzt kājas. Nedomā par krampjiem sāpošajiem muskuļiem un brūcēm klāto muguru un kā­jām. Pārvari šos centimetrus atgūsti tos citu pēc cita.