Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Pēdējā brīdī steiga nebija vajadzīga. Bonds nostājās aiz celtņa vadītāja muguras, lēnām pacēla nazi un strauji ietneca to pretinieka kaklā

Mehāniķa rokas un kājas novēlās no vadības pedā­ļiem. Galva atšļuka atpakaļ. Atskanēja slāpēti čērksti, un masīvais ķermenis nokrita uz sāniem.

Bonds pat nepalūkojās uz viņu: viņš jau sēdēja pie svirām. Mehānisms netika kontrolēts, motors darbojās tukšgaitā, strēle lēnām nolaidās gluži kā žirafes kakls, maiss transportiera galā sasvērās, un dzeltenais pulveris bira ūdenī starp kuģi un piestātni. Doktors «NĒ» skatījās augšup, plati atvēris muti. Varbūt viņš kaut ko kliedza.

Ieslēdzis ātrumu, maksimālā aukstasinībā Bonds pār­ņēma savā kontrolē celtni, un maiss atgnezās savā vietā virs tilpnes lūkas bet strēle atkal pacēlās. Tas nu bija no­ticis!

Bonds stingri satvēra metāla stūri, kuru bija grozījis celtņa vadītājs, kad Bonds to vēroja pirmoreiz. Uz kuru pusi to griezt? Viņš mēģināja pagriezt pa kreisi. Strēle pagriezās mazliet pa labi. Lieliski, Bonds pagrieza stūri pa labi Jā, velns parāvis tas bija vajadzīgais: strēle aizvilka sev līdzi maisu.

Mirklīgs skatiens uz piestātni. Doktors «NĒ» bija pa­gājis sāņus un piespiedies pie atbalsta, kuru Bonds nebi­ja pamanījis. Rokās viņš turēja telefonu Doktors mēģinā­ja piezvanīt cilvēkiem kalna pretējā pusē. Bonds redzēja, ka viņš drudžaini krata klausuli

Bonds pagrieza stūri. Dieva dēļ, ātrāk! Pēc dažām se­kundēm doktors «NĒ» piezvanīs — un tad būs par vēlu. Strāe gausi griezās. Redz, maiss bārsta pulveri gar kuģa klāju_ Redz, dzeltenā masa lēnām virzās gar piestātni . Pieci, četri, trīs divi metri! Tikai nepagriezies, draņķi! Nu arī viss Fiksēt stūri. Lieliski, doktor «NĒ», tava stunda si­tusi!

Doktors «NĒ» pagnezās pretim pirmajam smirdīgās straumes vilnim. Bonds redzēja, ka viņš izpleš garās ro­kas, it kā gribētu apkampt viņam virsū brūkošo lavīnu, un pat cenšas bēgt Mute atvērās, un cauri dzinēja troksnim Bondu sasniedza brēciens. Vēl bridi varēja skatīt doktora stāvu, tad viss pazuda, un nebija nekā vienīgi dzeltenā putnu mēslu kaudze, kura auga un auga.

— Ak Dievs! — Bonda balss atbalsojās kabīnes sie­nās. Viņš domāja par plaušām kuras piepilda pulveris, par augumu, kurš liecas un galu galā sašļūk zem neiztu­ramā smaguma, par kājām, kuras noraustās pēdējo reizi, un par to, ko doktors «NĒ» jūt pirms nāves: niknumu, šausmas, sāpes par zaudējumu? Un pēc tam — šā pre­tīgā kapa klusums.

Netīri dzeltenīgais kalns jau bija sasniedzis septiņu metru augstumu. Pulveris sāka no piestātnes birt jūrā. Bonds palūkojās uz kuģi. Tobrid tris reizes iebrēcās sirē­na. Tad tā kauca bez apstājas. Viņš vēroja sargmatrozi, kurš, ieķēries virvē, bija izkāries pa iluminatoru, lai paska­tītos lejā. Bonds pameta sviras. Laiks iet prom.

Viņš noslīdēja no metāla sēdekļa un pārliecās pār līķi, lai izvilktu no maksts ieroci. Paraudzījies uz revolveri, Bonds rūgti pavīpsnāja: 38. kalibra «Smith and Wesson». Viņš aizbāza to aiz jostas.

Bija patīkami pie ādas just metāla vēsumu. Bonds izlēca no kabīnes.

Dzelzs trepes aiz celtņa veda uz bunkuru, no kura stiepās transportieris. No gofrēta tērauda uzbūvētajā dzi­nēja aizsargkārbā bija durvis. Bonds uzrāpās pa kāpnēm, viegli atrāva durvis un iekļuva pretīgu izgarojumu māko­nī.

Iekšā bija drausmīgs troksnis, taču pie tuneļa gries­tiem blāzmoja vārga gaisma, un ļoti šaura eja veda kalna dzīlēs gar nebeidzamo dzeltenā pulvera straumi. Viņam par katru cenu bija jātiek līdz izejai iekams nobiedētā sardze apjēgs, ko nozīmē kuģa sirēnas gaudošana un kāpēc pazuduši sakari ar saimnieku.

Klupdams krizdams Bonds joza pa smirdīgo tuneli. Cik tālu vēl? Divsimt metru?. Un pēc tam? Izskriet no tu­neļa šaut radīt paniku un paļauties uz veiksmi. Viņš va­rētu sagrābt aiz rīkles kādu no doktora vīriem un pie­spiest lai pasaka, kur ir meitene. Un ko tālāk? Ko viņš ie­raudzīs, kad tiks līdz Hanijai? Un kas no viņas vispār būs palicis pāri?

Bonds pielika soli. Kad viņš uzdrāzās kaut kam mīk­stam un juta, ka viņu žņaudz, jau bija par vēlu domāt par ieroci. Vienīgais, ko viņš izdarīja, — straujš klupiens, lai satvertu pretinieka kājas. Tas izdevās, nepazīstamais no­vēlās uz muguras un spiedzīgi iebrēcās.

Ar visu spēku Bonds centās uzmest pretinieku uz transportiera, bet pēkšņi šie spiedzieni un maigā, vieglā auguma pieskārieni lika viņam sastingt

Tas bija neticami!

Asi zobi nikni iecirtās viņa rokā, un viņš saņēma elko­ņa sitienu pa kājstarpi.

Bonds no sāpēm iekliedzās. Viņš mēģināja izlocīties un iebļāvās:

— Hanijl — taču tobrid dabūja vēl vienu bliezienu.

Viņam aizsitās elpa Bija tikai viena iespēja, kā tikt galā

ar meiteni, neuzmetot viņu uz transportiera. Bonds stin­gri saspieda viņas potīti un uzcēlās uz ceļgaliem, bet pēc tam piecēlās visā augumā spiezdams Hanijas kāju pie pleca. Ar brīvo kāju meitene centās iespert viņam pa gal­vu, tomēr kaut kā negribīgi, it kā juzdama ka to nevajag darīt

— Rimsties, Hanij! Tas esmu es!

Bonda balss bija skaļāka nekā transportiera dārdoņa Kaut kur no lejas atskanēja kliedziens:

— Džeims! — Hanija no visa spēka apkampa viņa kājas. — Džeims! Džeims!

Bonds piesardzīgi atlaida meiteni, notupās uz ceļiem un stipri apskāva Haniju.

— 0, Hanij! Hanij! Vai tu esi dzīva? — Bonds dru­džaini spieda viņu sev klāt vēl aizvien nespēdams ticēt ka tas notiek īstenībā.

— Jā, Džeims! 0, jā! — viņa apķērās Bondam ap kaklu. — 0, mīļais Džeims! — Hanija iešņukstējās, spiezdamās viņam pie krūtīm.

— Viss ir labi, Hanij, — Bonds mīlīgi pabužināja viņas matus. — Un doktors «NĒ» ir miris. Taču patlaban mums jābēg. Mums jātiek laukā no šejienes. Ejam! Kā izkļūt no tuneļa? Un kā tu te gadījies? Ātrāk!

It kā apstiprinādams viņa sacīto, transportieris apstā­jās.

Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņa bija ģērbu­sies zilā vīriešu kombinezonā ar uzrotītām piedurknēm un bikšu starām, likās, ka meitene tērpusies vīnešu pi­džamā, kura tai ir pārāk liela. Haniju klāja smirdīgi putekļi, un tikai asaras sejā bija iezīmējušas vadziņas.

— Tur — priekšā, — viņa izgrūda — ir sānu galerija, kas ved uz darbnīcu un garāža Vai mums dzīsies pakaļ?

Sarunām nebija laika.

— Man pakaļ! — Bonds pavēlēja un sāka skriet Viņi tika līdz pagriezienam kur sākās tunelis, kas veda kalna dzīlēs. No kuras puses parādīsies ienaidnieki? No sānu ejas vai galvenā tuneļa? Sānu tunelī ieskanējās balsis. Bonds aizvilka meiteni vēl dažus metrus pa galveno ga­leriju. Piespiedis Haniju sev klāt viņš nočukstēja:

— Man ir žēl, Hanij, taču baidos, ka nāksies viņus no­vākt

— Protams, — viņa mierīgi atbildēja. Meitene cieši paspieda viņam roku, bet pēc tam pagāja atpakaļ, lai at­brīvotu vietu un aizspiestu ausis.

Bonds izvilka revolveri un klusām pārbaudīja, vai vel­tnī ir visas sešas patronas. Viņš aptvēra, ka vēl viena aukstasinīga slepkavība viņam godu nedarīs, tomēr šie vīri ir gangsteri, cietsirdīgi visnetīrāko pavēļu izpildītāji. Ti­kai Dievs zina cik slepkavību ir uz viņu sirdsapziņas Varbūt tieši viņi bija nogalinājuši Strengveizu un viņa sek­retāri. Kaut gan — veltīgi mierināt sirdsapziņu. Izeja bija tikai viena: vai nu nogalināt pašam, vai arī nošaus tevi. Un tas jādara prasmīgi