Jans Flemings - DOKTORS NĒ

— Es piekrītu pavēlniekam, ser. - Policijas priekšnieka tonis bija diezgan ass. Ātri veikta operācija varētu viņu atbrīvot no daudzām rūpēm, tikai jārīkojas tiešām ātri. — No savas puses man nāksies pieņemt visus mērus at­tiecībā pret Jamaikas pilsoņiem, kuri iejaukti šajā lietā. Esmu spiests nosūtīt ūdenslīdējus uz Monu Rezervuāru. Ja šī lieta ir jāatklāj, mēs nevaram sev atļaut gaidīt ko teiks Londona. Kā pavēstīja misters, majors Bonds, lielā­kā daļa šo melno gangsteru patlaban jau ir Kubā Man par to jāinformē Havanas kolēģis, lai viņus arestē, ie­kams nelieši noies pagrīdē. Domāju, ka jārīkojas nekavē­joties.

Vēsajā, pustumšajā zālē, kur notika apspriede, iestā­jās klusums Pie griestiem tieši virs masīvā sarkankoka galda nozibsnīja sauleszaķītis.

Karalis Georgs no vienas sienas un karaliene — no otras visžēlīgi un augstprātīgi noraudzījās uz dalībnie­kiem.

— Ko jūs domājat par to, Sekretāra kungs? — gu­bernators aizturētā satraukumā vaicāja.

Bonds ieklausījās pirmajos vārdos, aptvēra, ka Plei- dels-Smits piekrīt un vairs neklausījās. Viņa domas aiz- trauca tenisa kortu, dārza baseinu pasaulē, karaļu un ka­ralieņu pasaulē. Viņš domāja par Londonu, par cilvēkiem, kuri fotografējas Trafalgaras laukumā, un baložiem kuri sēžas ļaudīm uz pleciem par kokiem gar apvedce­ļiem — drīz tie būs zaļi, par maiju, par savu brīnišķīgo ekonomi dzīvoklī aiz Karaļa Ceļa — viņa jau piecēlusies un vāra tēju (bija vienpadsmit pēc vietējā laika, proti, ap­mēram seši Londonā), par pirmajiem metro vilcieniem, no kuriem drebēja grīda viņa pustukšajā dzīvoklī. 0, An­glijas brīnišķīgais klimats: liegais vējiņš, maigie siltuma glāsti, nīkulīgās aukstuma skavas. «Vienīgā zeme, kur jūs varat pastaigāties jebkurā dienā» šķiet tā ir Česterfilda.

Bet pēc tam Bonds domāja par Krebkeju: par riebīgo karsto vēju sezonas sākumu, metāna smaku purvos, kur auga mangroves, robainajiem pelēkajiem un nedzīva­jiem koraļļu nfiem, kuru plaisās, tiklīdz uz tām krita māko­ņa vai putna ēna, steberēdami uz līkajām kājelēm noslē­pās melnie krabji, spīdinādami sarkanās un melnas ače­les. Tur lejā, brūngano, balto un sārto putnu kolonna, sīkie iemītnieki ķēra zivis, kāvās vai vija ligzdas, bet vMā, kur ieguva mēslus, pēc rīta brokastīm salaidās plēsīgas kai­jas un atdeva savu nodevu saimniekam, kuram tā vairs nekad nebūs vajadzīga. Taču kur gan bija šis saimnieks? «Blanša» vīri droši vien to jau bija atrakuši. Aplūkojuši ķermeni un pārliecinājušies, ka tas ir beigts, viņi to kaut kur aiznesa. Varbūt kamēr kapteinis pieprasīja instrukci­jas no Antverpenes, vīri notrausa dzeltenos putekļus no lika un ietērpa to kimono. Un doktora «NE» dvēsele? Uz kurieni tā devusies? Vai tā ir nelieša vai arī alkatīga ne­prāša dvēsele?

Bonds domāja par bezformīgo, sadegušo, uz mūžiem purvos pūstošo masu kura kādreiz bija Kvor­rels Viņš atcerējās tā veiklo ķermeni, pelēkās, nevainīgās acis viņa vienkāršību, māņticību un viņa uzticību un mī­lestību pret Bondu. Viņš atminējās šā cilvēka siltumu — citādi to neizteiksi. Bez šaubām viņa dvēsele nevarēja atrasties blakus doktora"«NĒ» dvēselei. Lai kas arī notik­tu ar miesu, taisna cilvēka un grēcinieka dvēseles nokļūs dažādās vietās. Interesanti, uz kurieni kādreiz aizlidos Bonda dvēsele?

Izdzirdis savu vārdu Bonds atģidās.

— -izdevās palikt dzīvam, kas ir pilnīgi neticami. Kun­gi, domāju, ka mums jāizsaka sava pateicība majoram Bondam un dienestam, kuru viņš pārstāv, un jāveltī viņa rekomendācijām pelnītā uzmanība. Man šķiet ka ar viņa spēkiem mūsu uzdevums jau ir atrisināts par trim ceturtdaļām. Pabeigt lietu — tas ir visniecīgākais, ko va­ram izdarīt

Gubernators kaut ko nomurkšķēja. Tad uzmeta ska­tienu Bondam. Liekas, tas tips iegrimis savās domās. Taču par Slepenā dienesta vīriem nekad nevari būt drošs. Bīstami puiši, ja ar tiem sapīsies, vienmēr uzpūtīgi un visur bāž savu degunu Turklāt viņu šefam ir tik liela ietekme Vaitholā. Pret tādiem jāizturas ar cieņu. Protams, «Narvika» ekspedīcija ir riskants pasākums. Informācijas noplūde ir neizbēgama. Visa pasaules prese klups virsū. Taču tad gubernators skaidri iztēlojās virsrakstus: «Gu­bernatora stingrā atbilde. Iejaucas augstākā vara. Kara flote izpilda savu pienākumu?» Galu galā tā droši vien ir labākā izeja. Varbūt viņš pat varētu personiski piedalīties kuģa izvacfīšanā Nu, protams, velns parāvis viņš paēdīs brokastis kopā ar Kartiillu no «Glinnera», iedos tam da­žus vērtīgus padomus, un viss tiks pasniegts pašā lab­vēlīgākajā gaismā. Bez šaubām, jāliek uršīs kārts.

Gubernators mazliet pacēla plaukstas un nolaida tās uz galda, it kā gribētu sacīt «padodos». Viņš pārlaida zālei tāda cilvēka skatienu, kuram sliktas spēles laikā gadīju­šās labas kārtis

— Es padodos kungi Tātad. — Viņš runāja kā pa­dzīvojis tēvocis, kurš vēršas pie bērniem ar vārdiem: «Nu labi taču tikai šoreiz.» — Tātad es piekrītu jūsu viedo­klim Sekretāra kungs, lūdzu, informējiet «Narvika» ko­mandieri protams, stingri konfidenciāli. Pavēlnieka kungs, uzticu jums operācijas militāro pusi. Jūs, superintendanta kungs, zināt kas darāms. — Gubernators piecēlās un majestātiski pamāja Bondam. — Man atliek vienīgi iz­teikt majoram, hm. Bondam patiesu atzinību par visu, ko viņš izdarījis. Es nekavējoties ziņošu Valsts sekretā­ram par palīdzību, ko jūs mums šeit sniedzāt

Spilgtā saules gaisma žilbināja acis Mašīnā bija tāds karstums kā turku pirtī. Bonds nodrebēja, kad ar rokām pieskārās karstajai stūrei Pleidels-Smits ieskatījās mašī­nā.

— Vai zināt jamaikiešu vārdu Harse?

— Nē.

— Vecais, tas ir vienkāršrunas vārds, kurš nozīmē apmēram: «Neņem galvā!» Man liekas, ka jums patlaban vajadzētu to lietot Nu labi, — Pleidels-Smits it kā atvai­nojās par savu šefu. — Vai varu jums kā nekā būt de- rigs? Vai tiešām esat nolēmis atgriezties Bo Dezerā? Man slimnīcā teica, ka jums vēl kādu nedēļu jāārstējas.

— Pateicos, — Bonds lakoniski atbildēja. — Taču man jābrauc apskatīties, kā jūtas šī meitene. Vai jūs ne­varat pateikt ārstam, ka rīt būšu atpakaļ? Un vai šifro- grammu manam šefam aizsūtījāt?

— Ar zīmogu «ārkārtīgi steidzami».

— Labi. — Bonds ieslēdza aizdedzi. — Tad, domāju viss Jūs taču apvaicāsities par meiteni Jamaikas In­stitūtā, vai tiesa? Viņa tiešām lieliski pazīst zirnekļus. Tur­klāt ne pēc grāmatām. Ja viņiem būs kāda piemērota vieta. Man gribētos, lai viņa iekārtotos. Pats viņu pavadī­šu uz Ņujorku lai iztaisa operāciju, bet pēc divām nedē­ļām viņa varētu ķerties pie darba. Bez tam — Bonds ju­tās mazliet neveikli, — viņa tiešām ir brīnišķīga meitene. Kad viņa atgriezīsies, jūs un jūsu sieva. Vai saprotat lai kāds par viņu vismaz mazliet parūpētos.

Pleidels-Smits pasmaidīja.

— Neraizējieties, es pats ar to noņemšos. Tādās lie­tās Betija ir malacis. Viņa paņems meiteni savā paspār­nē. Vai vēl kas? Lai gan tiksimies pēc dažām dienām Tādā svelmē slirtinīcā ir .sliktāk nekā peklē. Varbūt jūs dažas dienas paciemotos pie mums, pirms atgriezīsi­ties. proti, dosities uz Ņujorku. Mēs būtu ļoti priecīgi uz­ņemt jūs. jūs abus

— Paldies Paldies par visu. — Bonds ieslēdza ātru­mā un izbrauca uz ceļa, kas veda gar grezniem tropu au­giem Viņš brauca ātri, tā ka pagriezienos no riteņu apak­šas šķīda šķembas. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk pa­mest Karalisko Namu, tenisu, karaļus un karalienes Un arī pakalpīgo Pleidelu-Smitu Viņš bija pateicīgs šim cil­vēkam, taču patlaban vēlējās tikai vienu — nokļūt Bo Dezerā, tālāk no šīs noreguletās pasaulītes. Bonds pa­brauca garām caurlaides punktam un piedeva gāzi.