Jans Flemings - DOKTORS NĒ

— Hanij, paskaties, kas tur notiek! Tikai never vaļā ambrazūru! — viņš uzkliedza.

— Tas piecēlās un vairs nešauj. Visi stāv un blenž. Melnais tūkstotis. Redz, arī suņi tie drāžas mums pakaļ. Kā tu domā — vai panāks?

— Nav svarīgi. Hanij, apsēdies te. Turies stiprāk. Ne­nodauzi galvu. — Meitene apsēdās blakus Bonds pa­smaidīja — Velns parāvis, Hanij, esam izkūlušies! Kad būsim pie ezera, apstāsimies, un es apšaušu suņus. Ja nemaldos, pietiek nokniebt vienu, un visi pārējie liksies tam virsū.

Hanija uzlika roku Bondam uz pakauša un turēja visu laiku, kamēr viņi brauca pa taciņu dārdošajā un lēkājoša­jā traktorā Tīds līdz ezeram, Bonds iebrauca piecdesmit metrus ūdenī, apgriezās un izņēma no ātruma. Caur spraugu viņš pamanīja veselu baru, kurš milzīgā ātruma nesās viņiem virsū Bonds izbāza laukā karabīnes stobru. Suņi jau bija ūdenī. Bonds vairākas reizes izšāva Viens suns krampjaini noraustījās, tad — otrs, trešais. Skanēja spalgas rejas, kuras saplūda ar motora troksnī Sākās cīkstiņš Viņš redzēja, ka viens suns metas virsū ievaino­tajam ciltsbrālim un iekožas tam riktē. Šķiet suņi bija sa­trakojušies. Tie nikni kārpījās pa asiņainajām putām Bonds izšāva visu aptveri un nometa karabīni ūdenī.

— Viss, Hanij, — viņš teica. Atkal ieslēdza ātrumā apgriezās un brauca pāri ezeram uz tālo stigu mangrov- ju audzē, kur bija upes delta.

Dažas minūtes viņi brauca klusēdami Tad Bonds uzlika roku meitenei uz ceļgala un sacīja:

— Tagad viss būs labi, Hanij. Kad šie pamanīs, ka vi­ņu šefs ir pagalam, tad nobīsies līdz nāvei. Kāds droši vien mēģinās ar lidmašīnu vai kuteri aizbēgt uz Kubu. Vi­ņi domās vienīgi par savu ādu, nevis par mums. Vismaz līdz tumsai mēs jūrā neiesim. Patlaban, liekas, ir desmit Pēc stundas mums jātiek līdz krastmalai. Tur atpūtīsi­mies Laiks ir lielisks, naktī spīdēs mēness Vai tu izturē­si?

Hanijas roka saspieda viņa pakausi.

— Protams, Džeims. Un tu? Tu slikti izskaties. Vieni vienīgi apdegumi un zilumi. Un kas tie par sarkanajiem pleķiem tev uz vēdera?

— Vēlāk pastāstīšu. Nekas sevišķs. Labāk izstāsti, kā tu pārdeti šo nakti. Kā tu spēji paglābties no krabjiem? Kāpēc šā nelieša plāns neizdevās? Visu nakti to vien do­māju, kā tie tevi apēd pa gabaliņam. Ak, Dievs, cik draus­mīgs skats! Un kas notika patiesībā?

Meitene smējās. Bonds palūkojās uz viņu. Gaišie mati izjukuši acīs — nogurums, tomēr viņa izskatījās pēc cil­vēka kurš atgriežas mājās no ieilguša vakara rauta.

— Tas tipiņš pārāk daudz iedomājies no sevis. Ve­cais muļķis, — likās, ka viņa stāsta par kādu uzbāzīgu skolotāju, — viņš no tiem krabjiem baidās vairāk nekā es. Es nebīstos no dzīvnieku pieskāriena, turklāt šie krabji neparko nekodīs, ja tu nekustēsies un uz ķermeņa nebūs atklātu brūču. Taču pats galvenais — tiem nepa­tīk gaļa un tie dod priekšroku augiem. Ja viņš nav same­loji, ka tiešām tā nobendējis kādu nēģeneti, tad vai nu viņai bijušas asiņainas brūces, vai arī viņa gluži vienkārši nomirusi aiz bailēm. Varbūt viņš gribēja paskatīties, vai es izturēšu. Vecais cūka! Bet ģībonī vakariņu -laikā es no­vēlos tikai tāpēc, ka apjēdzu, ka tev sagatavots kas ļau­nāks

— Vdns parāvis, man to vajadzēja aptvert bet es iz­tēlojos, kā tevi aprij!

— Vispār, protams, nav patīkami, kad tevi izģērbj un piesien pie zemē iedzītiem mietiem Tomēr tie nēģeri neiedrošinājās man pieskarties Tikai pasmējās un aizgā­ja. Gulēšana nebija ērta, bet es domāju par tevi un to, kā tikt klāt doktoram un nobeigt viņu. Tad izdzirdēju, ka krabji lien man virsū, un drīz vien tie parādījās — burtiski melnais tūkstotis! Gulēju nekustīgi un domāju par tevi Krabji rāpās pa mani un man līdzās. Taču es tiem biju kā akmens. Vienīgi pamatīgi kutināja, bet viens gandrīz man izrāva matu šķipsnu. Vai zini, tie nesmird un ir nekaitīgi un es gluži vienkārši gaidīju, kad uzausīs un tie aizrīdīs uz savām alām. Tie bija pat simpātiski Pamazām to palika mazāk, un galu galā visi aizrāpoja. Tad es varēju pakus­tēties un ņēmos kustināt mietus Izraudzījos to, pie kura bija piesieta labā roka, un pēc kāda laika es to izrāvu no plaisas klintī. Tālāk viss bija vienkārši.'

Atgriezos ciematā un ilgi riņķoju ap mājiņām Tad tiku līdz garāžai un atradu šo kombinezonu. Kad līdzās sāka darboties transportieris nospriedu, ka ar to caur kalnu ved mēslojumu Biju pārliecināta, ka tu vairs neesi dzīvs, — viņa turpināja mierīgā balsī, — un tāpēc ndē- mu nokļūt līdz transportierim, aiziet uz kalna otru pusi, sameklēt un novākt doktoru Tamdēļ es pat paņēmu skrūvgriezi — Meitene pasmīkņāja — Kad satikāmies, es to gnbēju tev ietriekt vēderā tikai nespēju izvilkt no kabatas Bet galvenajā tunelī iekļuvu caur durvīm, kuras uzgāju garāžas dziļumā. Tas arī viss Centos iet pēc ie­spējas piesardzīgāk, un pēkšņi tu ar galvu iedrāzies man vēderā. — Hanija iesmējās. — Mīļais, ceru ka tev pārāk nesāpēja. Aukle man allaž mācīja ka vīriešiem vislabāk sist pa kājstarpi.

Bonds sāka smieties.

— Un tu esi to labi iemācījusies, vai ne? — Viņš ielai­da roku meitenes biezajos matos un pievilka viņu sev klāt Slīdēdamas pa vaigu, meitenes lūpas piespiedās pie Bonda lūpām

Visurgājējs palēcās un sasvērās. Skūpstu nācās pār­traukt Viņi uzdrāzās uz mangrovju saknēm pie upes del­tas

— Vai esat par to absolūti pārliecināts?

Gubernatora skatienā jautās nemiers un naids. Kā tas

varēja notikt viņā deguna priekšā viņš taču ir Lielbritāni­jas pārstāvis Jamaikas teritorijā? Kā uz to reaģēs Koloni­ju lietu ministrija? Viņš pat pilnīgi skaidri iztēlojās zilganu aploksni ar spiedogu «Tikai Ministrijas darbiniekiem», no kuras rēgojas papīra lapa uz kuras ir rakstīts: «Valsts sekretārs Koloniju lietās uzdeva man izteikt jums viņa neizpratni attiecībā uz.»

— Jā, ser. vairāk nekā pārliecināts — Bondam gu­bernators nešķita simpātisks. Viņam nepatika uzņemša­na viņa pēdējās vizītes laikā Karaliskajā Namā, tāpat ne­gāja pie sirds sīkumainie izlēcieni pret Strengveizu un vi­ņa sekretāri. Vēl nepatīkamāk tas bija šobrid, kad Bonds zināja, ka viņu liķi dus Monas Rezervuaras dzelmē.

— Hm_ Būs labāk, ja mēs neinformēsim presi. Jūs mani saprotat vai ne? Savu atskaiti Valsts sekretāram es nosūtīšu ar šodienas pastu Esmu pārliecināts, ka va­ru pilnībā paļauties uz jūāj_

— Atvainojiet ser. — Kārību basdna valstu Aizsar­dzības spēku pavēlnieks bija jauns apmēram trīsdesmit gadus vecs mūslaiku formācijas virsnieks. Pietiekami stabilais dienesta stāvoklis viņam ļāva izturēties neatka­rīgi šo pašu augstāko Koloniālās gubernatūras ierēdņu vidū. — Manuprāt tas, kā majors Bonds savu informād- ju nenodos nevienam, izņemot sava dienesta vadību, ir pats par sevi saprotams. Un, ja atļaujat ser, es ierosinu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu situāciju Krebkejā tūdaļ, negaidot Londonas sankcijas. Varu jūsu rīcībā nodot vienību, kura gatava akcijai jau šovakar. «Narviks» ieradās jau vakar. Ja vizītē paredzē­tās pieņemšanas un kokteiļvakarus varētu pārcelt par četrdesmit astoņam stundām..

Pavēlnieks pārtrauca savu sarkasma pilno runu un apklusa.