Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Balsis tuvojās. Trīs vīrieši. Viņi runāja skaļi un satrauk­ti. Iespējams, pirmoreiz daudzu gadu laikā viņiem nācās iet pa šo tuneli. Bonds sev vaicāja vai viņi apstāsies lai palūkotos apkārt kad iznāks no tuneļa, vai arī būs jāšauj mugurā.

Viņi jau bija gluži tuvu. Viņš dzirdēja soļus.

— Sem, tu man esi parādā desmitnieku.

— Nekas, vismaz vakarā mazliet atspēlēšos.

— šodien ne. Taisos izklaidēties ar to balto meiču.

— He-he-he.

Viņi iznāca pa vienam, nevērīgi nolaiduši rokas ar ie­ročiem.

— Šaubos, vai tas tev izdosies, — Bonds mierīgi tei­ca.

Trijotne aši apgriezās. Bonds iešāva pēdējam galvā, bet otram vēderā. Tas, kurš gāja pirmais, paguva pacelt pistoli Lode nosvilpa gar Bondu un ietriecās tunelī. Bon­da revolveris vēlreiz izspļāva liesmu. Cilvēks lēnām ap­griezās apkārt spiezdms rokas pie kakla un nogāzās uz tranportiera. Šāvieni atbalsojās galerijās. Divi gulēja nekustīgi, vēderā ievainotais krampjaini raustījās. Bonds aizbāza vēl silto revolveri aiz jostas.

— Uz priekšu, — viņš uzkliedza meitenei Sagrābis Haniju aiz rokas, Bonds viņu aizrāva sāņu tunelī. — Tie­šām Hanij, es tā negribēja — viņš teica un metās skrie­šus neatlaizdams viņas roku.

— Nepārdzīvo, — viņa atbildēja.

Skanēja vienīgi baso kāju plakški pret akmenaino grī­du.

Gaiss tunelī bija tīrs, un iet bija viegli, taču apšaudes laikā nervu saspringuma nomāktās sāpes atkal uzklupa Bondam. Viņš joza mehāniski, tikpat kā nedomādams par meiteni. Viņa prātu nodarbināja sāpju pārvarēšana un gatavošanās izejai no tuneļa

Bonds nezināja, vai šāvienus kāds ir dzirdējis un cik ienaidnieku vēl palicis. Viņš zināja vienīgi to, ka nošaus ik­vienu, kas gadīsies ceļā nokļūs līdz garāžai un sagrābs visurgājēja Tā bija vienīgā cerība tikt līdz krastam.

Hanija aiz muguras paklupa Bonds apstājās, lādē­dams sevi, ka aizmirsis meiteni Hanija stingri saspieda viņa roku un uz brīdi pieglaudās Bondam smagi elpoda­ma.

— Piedod. Džeims. Es tikai.

Bonds viņu pieturēja.

— Vai esi ievainota? — viņš bažīgi jautāja.

— Nē, viss ir kārtībā, esmu tikai ļoti nogurusi. Bet kal­nā sagrūdu kājas. Tumsā visu laiku kritu. Ja varētu vairs neskriet bet vismaz iet soļos! Esam gandrīz jau klāt Pirms darbnīcām ir durvis uz garāžu. Varbūt iesim pa tām? — Bonds piespieda meiteni sev klāt

— Hanij, tieši par to es ari domāja — viņš sacīja. — Tā ir mūsu vienīgā cerība uz glābiņa Ja izturēsi, mēs tik­sim cauri.

Bonds apskāva meiteni ap vidukli, lai viņu pieturētu. Viņš baidījās paraudzīties uz viņas kājām. Bonds zināja, kādas tās izskatās. Taču žēlot vienam otru nav jēgas. Nebija laika to darīt, ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Viņi devās tālāk, Bonda seja no sāpēm sašķobījās, meitenes kājas uz akmens grīdas atstāja asiņainas pē­das. Viņi bija nogājuši pavisam maz, kad Hanija satraukti pačukstēja, ka tuneļa sienā redzamas koka durvis: tās bi­ja aet un aiz tām — ne mazākā troksnīša.

Bonds izvilka aiz jostas aizbāzto revolveri un piesar­dzīgi atvēra durvis. Garāža bija tukša Neona lampu gais­mā melni zeltītais «pūķis» uz milzīgajiem riteņiem šķita gatavs svinīgam lordmēra izb'raudenam karietē. Mašīna bija pagnezta uz pārbīdāmo durvju pusi, kabīne — vaļā. Bonds lūdza Dievu, lai degvielas tvertne būtu pilna bet mehāniķis — izlabojis visus bojājumus.

Pēkšņi ārpusē atskanēja balsis. Tās kļuva aizvien ska­ļākas.

Bonds saķēra meiteni aiz rokas un metās uz priekšu. Paslēpties varēja tikai vienā vietā — visurgājējā. Hanija ierāpās kabīnē Bonds sekoja viņai un klusām aizvēra durvis. Viņi nogaidīdami paslēpās iekšienē. Palika tikai trīs patronas. Balsis jau skanēja gluži blakus, čīkstēda­mas atvērās durvis, un garāžā ienāca daži cilvēki, kuri dedzīgi sarunājās.

— Kā tu zini, ka tie bija šāvieni?

— Un kas tad cits? Es šīs skaņas nesajaukšu ne ar ko atu.

— Laikam būs drošāk ja paķersim šautenes. Džo, še ņeml Tev, Lemmij, šī. Un arī granātas. Kaste ir tur — zem galda.

— Droši vien kāds mazliet nojūdzies. Protams, ne jau nu anglis. Vai kādreiz esat redzējuši to briesmekli līcītī? Lai velns par stendenl Un visas tās mantiņas, kuras dok­tors sabāzis caurulēs? Starp ctu, kā ir ar meiteni? Šodien viņa acīmredzot nebūs formā. Vai neviens nav gājis uz­mest viņai aci?

— Nē.

— Ir nu gan brīnums. Skuķis kā konfekte.

Atkal soļu troksnis un balss.

— Labs ir, ejami Divi — pnekšā, kamēr tiksim fīdz galvenajai galerijai. Šaut tikai pa kājām! Lai kas arī ir sa­vārījis šīs ziepes, doktors gribēs mazliet parotaļāties.

— He-he-he.

Soļi klaudzēja turpat līdzās. Bonds aizturēja dpu, ka­mēr viņi gāja garārrf visurgājējam. Vai pamanīs, ka kabī­nes durvis ir aet? Taču viņi šķērsoja garāžu, iegāja tunelī, un soļi pamazām apklusa.

Piedūries meitenei pie rokas, Bonds pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Viņš klusām atvēra durvis un ieklausījās. Klusums. Bonds izlēca no kabīnes, apgāja apkārt visur­gājējam un devās uz durvīm, kuras bija puspievērtas. Neviena cilvēka. Gaisā smaržoja pēc ceptām zivīm, un Bondam briesmīgi sagribējās ēst

Blakusēkā, spriežot pēc trokšņiem, ēda pusdienas, netālu saliekamajā mājiņā kāds spēlēja ģitāru un vīrieša

balss dziedāja Ierējās un apklusa suņi. Tie bija dobermaņi.

Bonds pagriezās un aizjoza uz garāžas pretējo pusi. Tunelī viss bija klusu. Viņš aiztaisīja durvis, pagrieza at­slēgu un aizgrūda priekšā bultu, tad piegāja pie ieroču pi­ramīdas un paņēma vēl vienu revolveri un automātisko, «Remingtona» karabīni, pārbaudīja ieročus un pasniedza tos Hanijai Tagad — durvis. Bonds atspiedās pret tām ar plecu, lai atvērtu fīdz galam. Gofrētais tērauds iedār­dējās Bonds aizskrēja pie visurgājēja, iefīda kabīnē un apsēdās pie stūres.

— Durvis, Hanij! — viņš nočukstēja un pieliecās, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu.

Degvielas līmeņa bultiņa rādīja, ka bāka ir pilna. Kaut nu tas verķis iedarbotos! Daži dīzeļi ilgi sildās. Bonds pie­deva gāzi.

šausmīga dārdoņa. Droši vien varēja dzirdēt jebkurā salas nostūrī! Bonds atlaida gāzes pedāli un mēģināja vēlreiz. Dzinējs nošķaudījās un apklusa. Tomēr trešajā reizē ierūcās. Tagad — ātrums. Bet kāds? Varbūt šis? Jā kārtībā, idiot atlaid roceni! Vdns parāvis, gandrīz izgā- zos. Un, redz, viņi jau izbrauca uz taciņas.

— Vai pakaļ nedzenas? — lai pārkliegtu dīzeļu dunu, Bondam nācās bļaut pilnā rīklē.

— Nē. Skat! Viens izlēca aiz viņa — vēl! Māj ar ro­kām un kliedz. Redz, saskrēja dti. viens aizjoza pa labi, otrs atgriezās un paņēma šauteni Tēmē. Šauj!

— Taisi visu ciet un meties uz grīdas! — Bonds palūkojās uz tahometru Divdesmit jūdzes Bet taaņa ta­ču stiepjas lejā no kalna. No šā dzinēja vairāk neizspiedī­si. Bonds centās noturēt mašīnu uz taaņas. Kabīne šūpojās uz amortizatonem. Stūre rāvās ārā no rokām. Pret kabīni kaut kas atsitās. Pēc tam — vēl. No kāda at­tāluma viņi šauj? Simt piecdesmit metri Lielisks mērķis. Ek ko tur vairs,.