JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Beidzot Bonds juta, kā koraļļa asā ma­la iegriežas stilbā. Viņš mēģināja ar kā­jām sataustīt vietu, kur atsperties, ar katru kustību arvien vairāk noraujot ādu.

Džeimss tikpat kā nejuta sāpes.

Tagad ari muguru un rokas klāja 110- brāzumi. Bonds neveikli ķepurojās tālāk. Plaušas dedzināja asas sāpes, zem viņa pletās atskabargaina sega. Džeimss uz­gūlās tai ar visu svaru, cenzdamies turē­ties pretī straumei, kas mēģināja viņu ie­raut atpakaļ ūdenī. Beidzot kājas atrada pamatu, aiz muguras slējās klints. Bonds aizelsies atliecās. Asinis iekrāsoja ūdeni. Viņš cieši turēja Solitēras auksto, ļengano ķermeni.

Pateicībā aizvēris acis, 007 atvilka elpu un gaidīja, kad apziņa noskaidrosies. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija asi­nis, kas virmoja ūdeni ap viņu. Taču aģents cerēja, ka lielas zivis neiekļūs starp rifiem. Lai nu kā, viņš neko daudz nevarēja darīt.

Tad Bonds pavērās jūrā - no "Secatur" nebija ne vēsts.

Augstu mierīgajās debesīs peldēja dū­mu mākonis, kuru "Doktorvējš" dzina uz salas pusi.

Ūdenī peldēja dažādas lietas, bet viļņos augšup lejup šūpojās vairākas galvas. Jūra bija pilna ar mirdzoši baltiem ap­dullināto vai nosisto zivju vēderiem. Gai­sā jautās deguma smaka. Netālu mierīgi gulēja sarkanais plosts, ko uz vietas tu­rēja (rose. kuras otrs gals grima dzelmē.

Galvu un beigtu zivju apļa malā jau parādījās pirmie haizivju spuru trīsstūri. Tiem drīz vien pievienojās citi. Bonds ie­raudzīja lielu purnu, kas izslējās virs ūdens un, sagrābis kaut ko milzīgajos žokļos, atkal ienira. Spuras šķēla ūdeni, šaudīdamās starp gardajiem kumosiem. Divas melnas rokas pēkšņi pacēlās gaisā un tūlīt pat nozuda. Visapkārt skanēja kliedzieni. Divi vai trīs roku pāri izmisīgi airējās rifa virzienā. Kāds vīrietis apstā­jās un ar plaukstām izmisīgi dauzīja ūdens virsmu. Pēkšņi rokas pazuda. Vīrs sāka kliegt un raustīties. "Viņā iegrauzu- sies barakuda," izskrēja cauri Bonda ap- dlillušajani smadzenēm.

Taču viena galva turpināja tuvoties, virzoties uz to rifa daļu, kur stāvēja Bonds. Aģents sajuta sīkus vilnīšus ska­lojamies padusēs un Solitēras matus glaužamies pie muguras.

Šī galva bija milzīga, un no ievainoju­ma pāri sejai plūda asinis.

Bonds skatījās, kā tā tuvojas.

Peldēšana brasā, enerģiski vēzējot ro­kas, bija mistera Biga kļūda, kas pievili nāja zivis, kuras vēl nebija aizņemtas asiņainajā maltītē.

"Vai tiešām viņam izdosies?" domāja Bonds. Viņa acis samiedzās un elpa izlī­dzinājās, vērojot, kā jūra pieņem savu cietsirdīgo lēmumu.

Galva šūpodamās tuvojās. Bonds re­dzēja kā agonijā atņirgtos zobus un asi­nīm pielijušās acis. Viņš gandrīz varēja dzirdēt lielās, slimās sirds pukstus zem melni pelēkās ādas. Vai tā apstāsies, pirms ēsma tiks satverta?

Misters Bigs vēl aizvien tuvojās. Viņa pleci bija kaili, apģērbu droši vien norāva sprādziens, taču melnā zīda kaklasaite vēl arvien karājās ap lielo, resno kaklu un vil­kās aiz muguras kā ķīnieša bize. Ūdens šalts izskaloja asinis no Lielā vīra acīm. Tās, plaši atvērtas, cieši raudzījās Bondā. Skatienā nebija lūguma pēc palīdzības, ti­kai ārkārtīgi liels fizisks sasprindzinājums.

Viņu vairs šķīra tikai kādi desmit jardi. Kad Bonds palūkojās nēģerī, tā acis aiz­vērās un seja savilkās sāpju grimasē.

- A-ā-ā, - izdvesa sašķiebtā mute.

Rokas pārstāja kult ūdeni, galva ieni­ra, tad atkal pacēlās virs līmeņa. Asi­ņains mākonis apņēma ķermeni un ie­krāsoja jūru. Divas slaidas, sešas pēdas garas, brūnas ēnas iznira no sarkanā mākoņa un atkal metās tajā. Ķermenis raustījās. īsu brīdi virs ūdens pavīdēja mistera Biga roka - tai nebija plaukstas, nebija locītavas, nebija pulksteņa.

Bet milzīgā, kālim līdzīgā galva ar at­ņirgtu muti un baltiem zobiem vēl bija dzīva. Tagad tā sāka kliegt. Gārdzošais kliedziens pārtrūka ikreiz, kad barakuda ietriecās viņa ķermenī.

Aiz Bonda muguras no līča puses at­skanēja tāls sauciens. Viņš nepiegrieza tam vērību. Visu Džeimsa uzmanību sais­tīja asiņainā izrāde ūdeni.

Spura pāršķēla viļņus dažus jardus no aģenta un apstājās.

Bonds juta, ka haizivs, gluži kā suns, cauri asiņu mākonim mēģina novērtēt medījumu. Tad tā metās uz priekšu, un kliedzošā galva, gluži kā makšķeres plu­diņš, pazuda zem ūdens.

Virspusē uzšāvās burbuļu mākonis.

Brūni plankumainā aste sakūla ūdeni putās, varenajai tlģerhaizivij uz bridi ienir stot, lai tūlīt pat atkal mestos uzbrukumā.

Nēģera galva no jauna iznira virspusē. Mute bija aizvērta. Šķita, ka dzeltenās acis vēl arvien raugās Bondā.

Blakus galvai parādījās haizivs purns, žokli bija plaši atvērti, rīta gaismā mirdzēja asi zobi. Atskanēja briesmīgs klakšķis, uz- virpuļoja ūdens, un tad iestājās klusums.

Bonds plati ieplestām acīm raudzījās ūde­nī izplūstošajā sarkanbrūnajā plankumā.

Pēkšņi meitene ievaidējās, un viņš at­guvās.

Aiz muguras atskanēja sauciens, un šoreiz Bonds pagrieza galvu uz līča pusi.

Tas bija Kvorels. Viņa spīdīgais, brū­nais ķermenis slējās pār kanoe malu. ro­kas strauji cilāja airus, bet labu gabalu aiz muguras bija redzamas pārējās Hai­zivju līča zvejnieku laivas.

Pūta svaigs pasāts, saule spīdēja pār zilo ūdeni un zaļo Jamaiku.

Džeimsa Bonda zili pelēkajās acīs iemir­dzējās asaras, kas tajās nebija manītas kopš bērnības. Asaras noritēja pār vai­giem un iekrita asinīm krāsotajā ūdenī.

Mirdzēdami kā briljanta piekariņi, divi mazi kolibri pēdējo reizi aplidoja hibiska ziedus. Jasmīnkrūmā saldāk kā lakstīga­la savu vakara dziesmu uzsāka atdarinā- tājputns. Liela papagaiļa robainā ēna planēja pāri zālājam, un pelēkzils zivju dzenis dusmīgi ieklabinājās, ieraugot vī­rieti, kas sēdēja krēslā. Putns mainīja li­dojuma virzienu, pagriezdamies uz salas vidieni. Košs tauriņš plivinājās zem pal­mu violetajām ēnām.

Zilais līča ūdens bija mierīgs. Rietošā saule ietina salas kraujas rožainā mij­krēsli.

Pēc karstās dienas gaisā bija jūtams vakara vēsais pieskāriens. No netālajām zvejnieku ciemata būdām atvēdīja dedzi­nātas kūdras un cepta manioka smarža.

Solitēra iznāca no mājas un basām kā­jām gāja pāri zālājam, nesdama paplāti ar kokteiļu šeikeru un divām glāzēm. Vi­ņa to nolika uz bambuskoka galdiņa li dzās Bonda krēslam.

- Ceru, ka būšu pareizi pagatavojusi, - viņa sacīja. - Seši pret vienu, izklausās briesmīgi stiprs. Nekad agrāk neesmu dzērusi vodku ar martini.

Bonds palūkojās uz Solitēru. Viņai mugurā bija Džeimsa baltā zīda pidža­ma. Tā bija pārāk liela, un meitene iz­skatījās bērnišķīga.

Solitēra iesmējās.

- Kā tev patīk mana Portmarijas lūpu krāsa? - viņa jautāja. - Un uzacis? Ievil­ku ar HB zīmuli. Neko vairāk nevarēja iz­darīt, vienīgi nomazgāties.

- Tu izskaties brīnišķīgi, - viņš sacī­ja. - Un esi visskaistākā sieviete visā Haizivju līcī. Ja man pietiktu spēka, es pieceltos un tevi noskūpstītu.

Solitēra noliecās un, apskāvusi Bonda kaklu, cieši noskūpstīja viņa lūpas, tad piecēlās un atmeta matus no pieres.

Viņi brīdi skatījās viens otrā. Tad Solitē­ra pagriezās pret galdiņu un ielēja Džeim- sam kokteili. Piepildījusi pusglāzi ari sev, viņa apsēdās zālē un atspieda galvu pret Bonda ceļiem. Džeimss spēlējās ar Solitē- ras matiem, 1111 viņi krietnu brīdi sēdēja, vērodami salu, jūru 1111 rietošo sauli.