JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

- Ko tas kuces dēls ar tevi izdarījis? - viņš jautāja, piespiedis sievieti pie krū­tīm. Solitēra piekļāvās Bondam, pieglau­dusi seju viņa kaklam.

Tad viņa atvirzījās un paskatījās uz sa­vu roku.

- Tu asiņo, - viņa iesaucās. - Kas noticis?

Pagriezusi Bondu, Solitēra ieraudzīja

tumšas asinis, kas sūcās no pleca un ri­tēja lejā pa roku.

- Mīļais, kas noticis? - Viņa atkal ie­raudājās, pēkšņi apjaušot savu bezspēcī­bu.

- Sasien tos abus kopā, - sacija Lielais virs. - Šeit, tuvāk gaismai. Man viņiem kas sakāms.

Nēģeris nāca tuvāk. Bonds pavērsās pret viņu. Vai vērts riskēt? Sargam ro­kās bija tikai virve, toties Lielais virs stāvēja, pakāpies sāņus, un uzmanīja viņus, turot roku ar pistoli nolaistu gar sāniem.

- Nē, mister Bond, - viņš klusi teica.

Džeimss pavērās uz milzu nēģeri, iedo­mājās par Solitēru un savu ievainoto ple­cu.

Sargs pienāca un sasēja viņam rokas aiz muguras. Tie bija pamatīgi mezgli, kas neļāva brīvi kustēties un darīja sā­pes. Bonds uzsmaidīja Solitērai un pie­miedza aci. Tā bija tikai bravūra, taču viņš redzēja meitenes acīs caur asarām iemirdzamies cerību.

Nēģeris pagrūda sasaistīto gūstekni tu­vāk izejai.

- Tur,- teica Bigs, rādīdams uz vienu no važām.

Ar strauju spērienu nēģeris notrieca Bondu no kājām, un viņš nokrita, atkal sasitot savainoto plecu. Nēģeris aizvilka gūstekni pie važām, pārbaudīja tās un, izvēris auklu cauri riņķim, stingri sasēja lo ap Bonda potītēm. Pēc tam viņš izrāva no plaisas akmens sienā dunci, kuru pirms īsa brīža bija tur iespraudis, no­grieza virvi un devas pie Solitēras.

Bonds palika sēžam uz akmens grīdas, viņa kājas bija izstieptas taisni uz priek­šu, rokas - sasietas aiz muguras. No brūces tecēja asinis. Tikai benzedrīna paliekas organismā noturēja viņu pie sa­maņas.

Solitēru sasēja un apsēdināja viņam pretī. Viņus vienu no otra šķira nepilns metrs. Misters Bigs palūkojās pulkstenī.

- Ej, - viņš sacīja nēģerim. Aizvēris aiz sarga metāla durvis, Bigs atslējās pret tām.

Bonds un meitene lūkojās viens otrā, bet Lielais vīrs vēroja viņus abus. Pēc il­ga klusuma brīža viņš ierunājas. Bonds pavērās augšup.

Milzīgā, pelēkai futbola bumbai līdzīgā galva, kas šķita karājamies gaisā zem vējluktura, izskatījās ka pirmatnīgs un ļaunprātīgs rēgs, kas iepleties sava mi­dzeņa centrā. Acis izstaroja zeltainu mir­dzumu. Ķermenis slēpās ēnā. Bonds at­gādināja sev, ka ir dzirdējis, kā krūtīs si­tas šī cilvēka sirds, redzējis, kā viņš elpo, manījis sviedrus uz viņa pelēkās ādas. Tas bija tikai cilvēks, tāds pats kā viņš. liels cilvēks ar gudru galvu, bet tomēr ti­kai cilvēks, kas staigā, kārto dabiskās vajadzības, mirstīgs cilvēks ar slimu sir­di.

Platā mute pavērās, atsedzot lielu, bal­tu zobu rindu.

- Jus esat labākais 110 visiem, kas sū­tīti pret mani, - teica misters Bigs. Viņa balss skanēja mierīgi un klusi. - Četri mani palīgi ir miruši. Tas ir jūsu darbs, un mani sekotāji domā, ka tas ir netica­mi. Tagad pienācis laiks nokārtot rēķi­nus. Ar to, kas notika ar amerikāni, ir par maz. Tas, ka mani nodeva šī meite­ne, - viņš nenovērsdamies raudzījās Bondā, - kuru es izvilku no rensteles un biju gatavs padarīt par savu labo roku, liek šaubīties par manu nekļūdīgumu. Es lauzīju galvu, kādai nāvei viņu no­lemt, kad liktenis jeb barons Samedi, kā to sauc mani piekritēji, atveda jūs pie mana altāra.

Viņš uz bridi apklusa. Bonds vēroja, kā sakustas lūpas, veidojot nākamos vārdus.

- Man patīk, ka jūs mirsiet reizē. Tas notiks, - Lielais vīrs atkal paskatījās pulkstenī, - pēc divām stundām un trīs­desmit minūtēm, pulksten sešos, plus mīnus pāris minūtes.

- Labāk jau plus, - sacīja Bonds. - Man patīk izbaudīt dzīvi.

- Melnādaino emancipācijas vēsturē, - misters Bigs nepiespiesti turpināja, - ir brīnišķīgi sportisti, mūziķi, rakstnieki, ārsti un zinātnieki. Paredzams, ka - gluži tāpat, kā tas notiek jebkuras citas rases attīstības gaitā - pasaule iepazīs nēģe­rus, kas sasnieguši lielus un ievēro­jamus panākumus visās citās dzīves jo­mās. Jums, mister Bond, un šai meitenei nelaimīgā kārtā gadījies satikties ar pir­mo lielisko nēģeru kriminālnoziedznieku. Es izsakos vulgāri, mister Bond, pieņe­mot, ka jūs, būdams piederīgs policijai, lietotu tieši šo vārdu. Taču patiesībā es uzskatu sevi par cilvēku, kuram pieliek gan prāta, gan spēka rakstīt savus liku­mus un dzīvot saskaņā ar tiem, nevis pa- zemot sevi, pakļaujoties citu radītiem noteikumiem. Jūs, mister Bond, droši vien esat lasījis Trotera "Bara instinkts kara un miera apstākļos". Jā, es pēc da­bas un tieksmēm esmu vilks un pēc vil­kti likumiem ari dzīvoju. Protams, ka ai­tas tādus kā es dēvē par kriminālno­ziedzniekiem.

- Neskatoties uz to, ka esmu viens bezskaitlīga aitu bara vidū, mister Bond, - pēc nelielas pauzes turpināja Bigs, - es izdzīvoju un gūstu neierobežo­tas sekmes, pateicoties mūsdienīgai teh­nikai, par ko runāju mūsu pagājušās tikšanās laikā, un īpašām dotībām darīt sāpes. Nevis trulas un smagas, bet mākslinieciskas, izsmalcinātas sāpes. Nav grūti pārspēt viltībā aitas, lai cik daudz viņu ari būtu, ja vilks ir uzticīgs idejai un labi apbruņots. Un tagad, mis­ter Bond, atļaujiet ar nelielu piemēru no­demonstrēt jums, kā strādā manas sma­dzenes. Parunāsim par to, kādā veidā jums abiem nāksies mirt. Tiks pielietota nedaudz modernizēta mana priekšteča sera Henrija Morgana metode. Senajās dienās tā bija pazīstama ar nosaukumu "ķīļa vilkšana".

- Turpiniet vien, - teica Bonds, vairīda­mies skatīties uz Solitēru.

- Uz jahtas ir plosts, - Bigs runāja tā­lāk, it kā būtu ķirurgs, kas studentiem apraksta smalku operāciju, - ko mēs lie­tojam, Iralējot haizivis un citas lielas zi­vis. Šis. kā jūs varbūt jau zināt, peldo­šais torpēdas formas priekšmets tiek pie­siets aiz kuģa, tur tīkla galu un velk to, kad kuģis iet pilnā ātrumā. Tas ir aprī­kots ar īpašu mehānismu, kas kara ap­stākļos pārgriež peldošo mīnu kabeļus. Es izdomāju, - it kā starp citu paziņoja Bigs, - sasiet jūs abus kopā, piesiet pie auklas un vilkt aiz plosta tik ilgi, līdz jūs apēdīs haizivis.

Misters Bigs apklusa, un viņa ska­tiens lēni pārslīdēja abiem gūstekņiem. Solitēra plati ieplestām acīm lūkojās Bondā. Aģents saspringti domāja, ska­tiens bija kļuvis blāvs, bet prāts dru­džaini darbojās. Viņš juta, ka kaut kas jāsaka.

- Jūs esal varens vīrs, un kādu dienu jūs piemeklēs varena un briesmīga nāve. Ja jūs nogalināsiet mūs, nāve atnāks āt­rāk. Esmu par to parūpējies. Jūs esat sajucis prātā, ja nesaprotat, ka ši slepka­vība iznīcinās jūs pašu.

To sakot, Bonds cītīgi rēķināja minūtes un stundas, zinot, ka mistera Biga gals lēni, bet nenovēršami tuvojas. Bet vai tiešām pirms tam būs jāmirst viņam un Solitērai? Visu izšķirs minūtes, varbūt pat sekundes. Sviedri plūda pa Džeimsa seju un ritēja par krūtīm. Viņš uzsmaidī­ja Solitērai. Meitene raudzījās pretī neko neredzošām acīm un pēkšņi griezīgi ie­kliedzās.

- Es nezinu, - viņa kliedza. - Es neva­ru redzēt. Tas ir tik tuvu, blakus. Tur ir tik daudz nāves! Bet…

- Solitēr! - uzsauca Bonds, bīdamies, ka meitenes neparastās nākotnes vīzi­jas varētu darīt misteru Bigu piesardzī­gu. - Saņem sevi rokās! - Viņa balsī skanēja dusmas.

Solitēras skatiens noskaidrojās. Meite­ne klusējot raudzījās viņā.

Atkal ierunājās misters Bigs.