JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

- Paldies tev, ser Henrij Morgan, tavas bagātības tiks labi izmantotas! Sūti mums krietnu ceļavēju!

Nēģeri pārgrieza acis.

- Tas būs "Kapraču vējš", - noteica Bonds.

Lielais vīrs paskatījās viņā.

- Vai visi ir lejā? - viņš jautāja sar­giem.

-Ja, ser, - atbildēja viens no viņiem.

Vediet viņus zemē, - rīkoja misters Bigs.

Solitēru un Bondu pagrūda uz klints malas pusi, un viņi sāka virzīties lejup: viens sargs rāpās pa priekšu, otrs - aiz mugurē. Gājienu noslēdza misters Bigs.

Lejā, uz mola, turēdami rokās tauvu, stāvēja divi vīri. IJz komandtiltiņa līdzās kapteinim un stūrmanim atradās vēl trīs nēģeri. Klājs bija no vienas vietas no­krauts ar akvārijiem, atstājot brīvu vienī­gi nelielu laukumiņu kuģa pakaļgala la­bajā pusē, kur stāvēja ērts zvejas krēsls. Sarkanais kuģa karogs tika noņemts, mastā nekustīgi karājās ASV karogs.

Dzidrajā ūdenī dažus jardus no jahtas, rīta saules staru apmirdzēts, šūpojās ap­mēram sešas pēdas garš, sarkans, metā­la trosē piesiets torpēdveida plosts. Bon­dam likās, ka trose, kuras lielākā daļa gulēja saritināta uz aizmugurējā klāja, varētu būt kādus piecdesmit jardus gara.

"Kapracis" gandrīz nemaz vairs nebija manāms. Drīz jāsāk pūst "Doktora vē­jam". "Cik drīz?" prātoja Bonds. "Vai tā ir kāda zīme?"

Tālumā aiz kuģa viņš redzēja koku ie­skauto "Oāzes" jumtu, bet mols, jahta, krauja un taka vēl grima dziļā, tumšā ēnā. Bonds prātoja, vai viņus var saska­tīt ar nakts binokli. Un, ja var, ko par to domā Strengvejs?

Misters Bigs stāvēja uz mola un vēroja, kā gūstekņus piesien vienu pie otra.

- Izģērb viņu, - viņš pavēlēja Solitēras sargam.

Bonds satrūkās un neuzkrītoši paskatī­jās mistera Biga pulksteni. Bija bez desmit minūtēm seši. Bonds klusēja. Nedrīkstēja pieļaut ne vismazāko aizkavēšanos.

- Uzmet drēbes uz kuģa, - sacīja mis­ters Bigs. - Un apsaitē viņam kādu strē­meli ap plecu. Negribu, lai ūdenī pirms laika parādās asinis.

Sargs ar nazi pārgrieza Solitēras drē­bes. Meitene stāvēja visu acu priekšā kaila un bāla. Viņa nokāra galvu, melno, smago matu vilnis noslīga pār seju. Bonda plecu sargs nevīžīgi pārsēja ar So­litēras linu svārku strēmeli.

- Tu, izdzimteni, - viņš caur zobiem iz­grūda.

Pēc mistera Biga pavēles abiem gūs­tekņiem atsēja rokas un pagrieza viņus ar seju vienu pret otru. Viena rokas tika apliktas ap otra vidukli un no jauna sa­sietas. Bonds juta sev piekļaujamies So­litēras maigās krūtis. Sieviete uzlika zo­du uz viņa labā pleca.

- Es negribēju, ka tas notiek šādi, - So­litēra drebošā balsī čukstēja.

Bonds neatbildēja. Viņš gandrīz nejuta sievietes augumu. 007 skaitīja sekundes.

Uz mola atradās virves ritulis, kas savie­nojās ar plostu. Virve nokarājās līdz pat baltajām smiltīm, un Bonds redzēja, ka tā aizvijas līdz sarkanās torpēdas vēderam.

Brīvo auklas galu izvilka viņiem zem padusēm un sasēja. Tas tika izdarīts ļoti rūpīgi. Nebija ne mazākās iespējas atbrī­voties.

Bonds turpināja skaitīt sekundes. Viņš lēsa, ka pulkstenis varētu būt bez pie­cām minūtēm seši.

Misters Bigs uzmeta gūstekņiem pēdē­jo skatienu.

- Kājas varat nesasiet. Tā būs kārdino­šā k.

To pateicis, viņš abu sargu pavadībā pameta molu un uzkāpa uz jahtas klāja. Uz mola palikušie vīri atdeva tauvas ga­lus un sekoja pārējiem. Dzenskrūve sa­viļņoja ūdeni, un, motoriem darbojoties ar nepilnu jaudu, "Secatur" lēni sāka slī­dei projām no salas.

Misters Bigs devās uz jahtas aizmuguri un apsēdās tur novietotajā zvejas krēslā. Gūstekņi redzēja, ka lielā nēģera ska­tiens koncentrējas. Viņš neteica ne vārda un pat nekustējās, tikai skatījās.

"Secatur" uzņēma kursu uz rifiem. Bonds varēja saskatīt, ka trose, kas sa­vienojās ar plostu, slīd pār bortu. Plosts lēnām sekoja jahtai. Negaidot tas palēcās uz priekšu, tad izlīdzināja gaitu un turpi­nāja celu, slidot aizvien tālāk un tālāk.

Viņiem līdzās stāvošais virves ritulis atdzīvojās.

- Uzmanies, - iesaucās Bonds un cieši piekļāvās meitenei. Rokas gandrīz izsprā­ga no locītavām, kad viņus ierāva ūdenī.

Uz mirkli abi nogrima, bet drīz vien abi cieši kopā sasaistītie ķermeņi iznira virs ūdens.

Viļņu šļakatu starplaikos Bonds cen­tās ieelpot un caur sakostiem zobiem iz­spļaut mutē iekļuvušo ūdeni. Blakus bi­ja dzirdama Solitēras rīstīšanās.

- Elpo, elpo! - viņš sauca, cenzdamies pārkliegt viļņu troksni. - Pieķeries man ar kājām!

Solitēra bija dzirdējusi - Bonds juta, ka meitenes ceļi iespiežas starp viņa augšstilbiem. Viņa aizvilkdamās klepoja, tad elpa kļuva vienmērīgāka un mežonī­gie sirdspuksti mazliet pierima. Tajā pašā brīdī ātrums samazinājās.

- Aizturi elpu, - iekliedzās Bonds. - Man jāpaskatās. Gatava?

Solitēra atbildot paspieda roku. Džeimss juta izplešamies sievietes krūš­kurvi, viņai dziļi ieelpojot.

Ar sava ķermeņa svaru Bonds apgrieza meiteni otrādi, iegremdēja viņu ūdenī un pats pacēla galvu virs viļņiem.

Viņi virzījās uz priekšu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu.

Bonds redzēja "Secatur" dodamies cauri rifiem apmēram astoņdesmit jar­dus pirms viņiem. Plosts lēni slīdēja uz priekšu gandrīz taisnā leņķi no jahtas. Vēl kādi trīsdesmit jardi, un sarkanā tor­pēda šķērsos mutuļojošo ūdeni pie li­tiem. Viņi lēnām peldēja pāri līcim vēl trīsdesmit jardus aiz tā.

Līdz rifam palikuši sešdesmit jardi.

Bonds pagriezās uz sāniem, un Solitē­ra aizelsusies iznira no ūdens.

Viņi vēl arvien virzījās uz priekšu.

Pieci jardi, desmit, piecpadsmit, div­desmit.

Vēl četrdesmit jardi, un viņi uztrieksies pirmajiem koraļļiem.

Jahtai jau vajadzētu būt tiem garām.

Bonds aizturēja elpu. Pulkstenis droši vien bija jau pāri sešiem. Kas gan lēcies tai nolāpītajai mīnai? Aģents ātri noskai­tīja lūgšanu. "Glāb mūs, Dievs!" viņš do­mās teica.

Pēkšņi virves iegriezās rokās.

- Ieelpo, Solitēra, ieelpo, - Bonds pagu­va iekliegties, pirms viņus parāva zem ūdens.

Pāri līcim viņi joņoja uz rifa pusi.

Negaidot ātrums samazinājās. Bonds noprata, ka plosts atsities pret kādu klintsbluķi vai milzu koralli. Jau pēc brī­ža nāvējošā apskāvienā sasietie ķermeņi ar spēju rāvienu traucās tālāk.

Palikuši trīsdesmit jardi, divdesmit, desmit…

"Jēzus Kristus," nodomāja Bonds. "Ar mums ir cauri." Viņš sasprindzināja muskuļus, gaidot pirmo triecienu un tam sekojošās sāpes, un pastūma Solitē­ru augstāk, lai pasargātu viņu no ļaunā­kā.

Pēkšņi it kā milzu dūre ietriecās viņa ķermenī un uzgrūda virsū Solitērai ar tā­du spēku, ka uzmeta abus gaisā. Tad vi­ņi krita atpakaļ. Sekundes desmitdaļu vēlāk debesis pāršķēla zibens un atska­nēja pērkonam līdzīgs dārdiens.

Viņi iztriecās cauri ūdens virsmai, un Bonds juta, ka atslābušās virves sma­gums velk tos abus dziļumā.

Kājas bezpalīdzīgi kuļājās, un mute pieplūda ar ūdeni.

Tas lika atgīities. Aģents sāka strauji kustināt kājas un iznira. Meitene ļengani gulēja viņa apskāvienos. Džeimss kūla ūdeni un skatījās apkārt, ar plecu turot Solitēras ļengano galvu virs ūdens.

Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija apmē­ram piecu jardu attālumā ap ritu virpu­ļojošais ūdens. Ja šeit neslietos koraļļi, sprādziena vilnis būtu viņus nogalinājis. Bonds sajuta, cik spēcīgi ap kājām vir­puļo zemūdens straume. Izmisīgi rijot gaisu, viņš mēģināja tuvoties rifam. Krū­tis no sasprindzinājuma grasījās pār­plīst, skatienu aizsedza sarkana migla, virve vilka viņu lejā, bet Solitēras mati lī­da mutē un traucēja elpot.