JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Ap nēģeru melno kāju sārtajām pē­dām, aplauztu koku un sarūsējušu dzelzs stīpu gruvešos, starp sapelējušu ādas strēmeļu un sairušu buru auduma gabaliem vizēja zelts - tūkstošiem dolāru vērtas zelta monētu kaudzes, no kurām, it kā pēkšņi apstājušās skrējienā pār ugunsjūru, slējās melnas kājas.

Aiz viņiem rindojās tukšu koka paplā­šu kaudzes, turpat uz grīdas atradās vēl viena, kuru līdz pusei pildija zelta monē­tas, bet uz trepju zemākā pakāpiena bija sastindzis nēģeris, izstieptās rokās turē­dams ar zelta monētām pilnu paplati, it kā piedāvātu tās kādam neredzamam pircējam.

Nedaudz tālāk, kreisajā telpas stūrī, divi nēģeri stāvēja līdzās vēderainam dzelzs katlam, kas bija pakārts virs trim šņācošām lodlampām. Katla dibens bija nokaitis sarkans. Rokās melnie vīri turē­ja dzelzs putu karotes, kuras līdz kāta vi­dum klāja izkusis zelts. Apkārt slējās zel­ta priekšmetu kaudze - šķīvji, altāra pie­derumi, kausi, krusti un dažāda izmēra zelta stieņi. Gar sienu stiepās vesela rin­da metāla dzesējamo paplāšu, kuru vir­sma zeltaini mirdzēja, bet blakus katlam stāvēja tukša forma un gara, ar zeltu nošļakstīta pavārnīca, kuras rokturis bi­ja aptīts ar lupatu.

Netālu no mistera Biga uz grīdas tupē­ja kāds nēģeris, satvēris vienā rokā nazi, bet otrā - dārgakmeņiem rotātu biķeri. Pie viņa kājām gulēja skārda šķīvis ar dārgakmeņiem, kuri loka lampu spožajā gaismā mirdzēja sarkanās, zilās un zaļās liesmās.

Gaiss akmens alā bija silts un smacīgs, tomēr Bonds nodrebēja, pārlaidis skatie­nu apkārtējai ainai: žilbinošajām violeti baltajām lampām, cilvēku ķermeņu vizo­šajai bronzai, apdullinošajam zelta mir­dzumam, dārglietu varavīkšņainajam spožumam un zilgani zaļajam baseinam ar tā pienbalto smilšu dibenu. Viņu sa­trieca un šausmināja viss šis skaistums, ši it kā pēkšņi pārakmeņojusies aina no teiksmainas izrādes, kuras nosaukums ir "Asiņainā Morgana dārgumu glabātava".

Džeimsa skatiens atgriezās pie zaļā vil­nas auduma kvadrāta, pārslīdēja pie gal­da sēdošā cilvēka sejai un apstājās pie lielajām, dzeltenajām acīm.

- Apklusiniet bungas! - Lielais virs no­teica tukšumā. Rīboņa bija pamazām pārtapusi klusā čukstā, kas dunēja rit­miski kā cilvēka pulss. Viens no nēģe­riem pagājās pāris soļu pa šķindošajām monētām un nometās uz ceļiem. Uz grī­das stāvēja skaņuplašu atskaņotājs, bet aiz tā pie sienas karājās pastiprinātājs. Atskanēja klikšķis, un bungas aprima. Nēģeris aizvēra vāku un atgriezās sava vietā.

- Turpiniet strādāt! - pavēlēja misters Bigs. Acumirklī melnās figūras atsāka kustēties, it kā automātā būtu iemesta monēta. Katlā tika iemērktas putu karo­tes. zelts ielija veidnēs, cilvēks ar nazi noliecās pār dārgakmeņiem rotāto biķeri, nēģeris ar paplāti devās augšup pa kāp­nēm.

Pār Bonda ķermeni ritēja sviedri un asinis.

Lielais vīrs vēlreiz noliecās pār papī­riem un leni uzrakstīja pāris skaitļus. Bonds sakustējās un juta, ka mugurā ie­spiežas dunča asmens.

Misters Bigs nolika pildspalvu, lēni piecēlās un atkāpās no galda.

- Turpini! - viņš sacīja vienam no Bon­da sargiem. Kailais vīrietis piegāja pie galda, apsēdās krēslā un paņēma rokā pildspalvu.

- Ved viņu augšā! - Misters Bigs devās pie pakāpieniem un lēni kāpa augšup.

Bonds juta, kā asais dunča gals bak­sta sānu. Viņš izkāpa no akvalanga atlie­kām un sekoja Lielajam vīram.

Neviens nepārtrauca darbu, kad mis­ters Bigs bija aizgājis. Neviens neiebāza mute dārgakmeni vai monētu.

Sardzē palika barons Samedi.

No alas izgāja vienīgi viņa zombijs.

Viņi gausi kāpa augšā, pagāja garām vaļējām durvīm, kas atradās netālu no griestiem, un pēc četrdesmit pēdām apstājās plašā klints laukumā. Te kāds nēģeris acetilēna apgaismojumā lika pa­plātes ar zelta monētām akvārijos, kas stāvēja gar sienām.

Kamēr viņi gaidīja, leja nokāpa vēl divi nēģeri, paņēma vienu no sagatavotajiem akvārijiem un atkal uzkāpa augšā.

Bonds domāja par to, ka augšā akvāri­jus piepildīs ar smiltīm, juras zālēm, ūdeni un zivīm un tad no rokas rokā pa­sniegs lejā no kraujas līdz jahtai.

Džeimss ievēroja, ka dažos akvārijos ir ielikti zelta stieņi, bet citos kā oļi sabērti dārgakmeņi. Viņš laboja savus aprēķi­nus, paaugstinot bagātību vērtību līdz apmēram četriem miljoniem mārciņu.

Misters Bigs bridi stāvēja, pievērsis skatienu akmens grīdai. Viņa elpa bija smaga, bet ritmiska. Tad viņi turpināja kāpt tālāk.

Pēdas divdesmit augstāk parādījās vēl viens, mazāks, laukumiņš ar durvīm sie­na. Pie tām atradās gluži jauna ķēde un piekaramā atslēga, bet pašas durvis bija darinātas no dzelzs plāksnēm, kuras klāja brūni rūsas plankumi.

Misters Bigs atkal pārtrauca kāpšanu, un viņi sānu pie sāna stāvēja mazajā ak­mens laukumiņā.

īsu mirkli Bonds domāja par bēgšanu, taču sargs, it kā nolasījis gūstekņa do­mas, bīdīja viņu tuvāk sienai, prom no mistera Biga. Bonds zināja, ķa viņa gal­venais pienākums ir palikt dzīvam, at­rast Solitēru un dabūt viņu pēc iespējas tālāk no kuģa, kura likteni aizvien no­teiktāk iezīmēja skābe, kas lēnām saēda vara degauklu.

No augšas pēkšņi atplūda spēcīga auksta gaisa strūkla, kas vienā mirklī nožāvēja Bonda sviedriem klāto ķerme­ni. Nepievērzdams uzmanību dunča spiedienam sānā, viņš ar labo roku pie­skārās ievainojumam. Asinis jau bija no­žuvušas un sarecējušas, bet lielākā daļa rokas kļuvusi nejūtīga. Ievainojums smeldza.

Misters Bigs pārtrauca klusumu.

- Tas vējš, mister Bond, - viņš ar roku pamāja uz augšu, - Jamaikā pazīstams ar nosaukumu "Kapracis".

Bonds paraustīja labo plecu un sakoda zobus.

Misters Bigs pagriezās, izvilka no ka­batas atslēgu un, atvēris durvis, devās iekšā. Bonds kopā ar sargu sekoja.

Viņi atradās garā, šaurā telpā. Pie sie­nam apmēram metru cita no citas bija piestiprinātas sarūsējušas važas, kas no­kārās līdz pat zemei.

Telpas tālākajā galā, kuru apmirdzēja augstu pie akmens sienas piekārts vēj­lukturis, uz grīdas vīdēja ar segu ap­klāts, nekustīgs ķermenis. Netālu no durvīm virs ienācēju galvām karājās otrs vējlukturis. Bija jūtama drēgnuma un moku kambara šausmu smaka.

- Solitēra, - maigi noteica misters Bigs.

Bonda sirds salēcās, un viņš rāvās uz

priekšu. Tajā pašā brīdī spēcīga roka sagrāba augšdelmu.

- Pagaidi, bālģīmi, - norūca sargs, at­liekdams Džeimsa roku aiz muguras un celdams to uz augšu, līdz Bonds neiztu­rēja un ar kreiso papēdi spēra atpakaļ. Spēriens trāpīja sarga stilbam.

Misters Bigs pagriezās. Viņa milzīgā ro­ka slēpa mazu pistoli.

- Laid viņu, - Lielais vīrs klusi teica sargam, tad vērsās pie Bonda. - Ja gribi sev papildus nabu, tu vari to dabūt. Ma­nā ierocī ir veselas sešas.

Džeimss aizspraucās garām misteram Bigam. Ieraudzījusi viņu, Solitēra, rokas izstiepusi, metās pretī.

- Džeims, - viņa šņukstēja, - Džeims…

Meitene gandrīz nokrita pie viņa kā-

jām.

- Atnes virvi, - pavēlēja misters Bigs, nostājies uz sliekšņa.

- Viss kārtībā, Solitēra, - mierināja Bonds, labi zinādams, ka melo. - Viss ir labi. Es esmu šeit.

Viņš palīdzēja meitenei piecelties un cieši satvēra rokās. Kreisais plecs skaud­ri sāpēja. Solitēra izskatījās bāla un iz­spūrusi. Viņas piere bija nobrāzta, zem acīm vīdēja tumši loki, seju klāja kvēpi, kuros pār vaigiem ritošās asaras iezīmēja bālas svītras. Mugurā meitenei bija no­smulēts balts linu tērps un sandales. So­litēra lūkojās Bondā.