JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Pa mēnessgaismas apmirdzētajām smiltīm slīdēja milzīgu zivju ēnas. Izska­tījās, ka daži no šiem radījumiem ir garā­ki par Bondu. Kad viens no tiem krietnu brīdi bija sekojis viņam, Bonds pavērās augšup un apmēram desmit pēdas virs sevis ieraudzīja baltu haizivs vēderu. Plē­soņa līdzinājās zilpelēkai, konūsveidīgai raķetei. Tās trulais deguns ziņkārīgi ieur­bās gaisa burbulīšu strūklā. Platā, sir- pini līdzīgā mutes atvere atgādināja nelī­dzenu rētu. Haizivs pagriezās sāniski un palūkojās uz cilvēku ar vienu no savām ļaunajām sārtajām ačelēm, novēcināja izkaptij līdzīgo asti un nozuda pelēkajā dūmakā.

Pieveicis pusi no atlikušā ceļa, Bonds nedaudz atvilka elpu un peldēja tālāk. Nu parādījās barakudas. Lielākās svēra apmēram divdesmit mārciņu. Kā jau viņš bija domājis, tas izskatījās ārkārtīgi draudošas. Zivis slīdēja pāri Bondain kā sudrabainas zemūdenes un vērās lejup ar plēsīgām tīģera acīm. Barakudas, ku­ras, šķiet, bija ieinteresējis cilvēks un gaisa burbulīši, sekoja viņam gluži kā klusējošs asinskāru vilku bars.

Kamēr Bonds aizpeldēja līdz nāka­majai koraļļu audzei, kas norādīja, ka viņš atrodas Pārsteigumu salas pakājē, apkārt jau riņķoja apmēram divdesmit barakudu. Klusas un vērīgas tās parā­dījās viņa redzeslokā 1111 atkal pazuda, ienirstot necaurredzamajā tumsas sie­nā.

Bonda ķermenis zem melnā gumijas tērpa pārklājās ar zosādu, taču viņš sa­prata, ka pašreiz nevar uzsākt cīņu ar plēsoņām, un pievērsa visu uzmanību galvenajam mērķim.

Pēkšņi viņš ūdenī virs sevis ieraudzīja garu, metālisku korpusu, aiz kura vīdēja aplauztu koraļļu un akmeņu jūklis.

Tas bija "Secatur" ķīlis, un Bonda sirds sāka sisties straujāk.

Viņš palūkojās savā "Rolex" rokaspulk- stenī, tas rādīja trīs minūtes pāri vienpa­dsmitiem. Bonds izvilka no sānkabatas sauju detonatoru, izvēlējās to, kuram bi­ja jāiedarbojas pēc septiņām stundām, un ievietoja mīnas degļa ligzdā. Pārējos detonatorus aģents ieraka smiltīs, lai ne­vienam neienāktu prātā meklēt minu, ja viņu gadījumā notvers.

Satvēris abās rokās otrādi apgriezto mīnu, Bonds sāka peldēt augšup. Pēk­šņi viņš sajuta aiz muguras spēju kustī­bu. Garām kā šāviņš aiznesās baraku- da, gandrīz uzskriedama viņam virsū. Taču Bondu interesēja vienīgi "Secatur" ķīlis.

Dažas atlikušās pēdas mīna gandrīz vai raušus rāva viņu augšup, it kā tās spēcīgais magnēts alktu saskūpstīties ar kuģa metāla apšuvumu. Bondam nācās to turēt no visa spēka, lai neatskanētu nodevīgs "klakšķ ". Pēc brīža mīna klusi nostājās savā vietā, un, atbrīvojies no smaguma, Bonds nira lejā.

Pagriezies, lai sameklētu patvērumu klintī, aģents pēkšņi ieraudzīja, kādas šausmas notiek viņam aiz muguras.

Likās, ka milzīgs barakudu bars ir zaudējis prātu. Gluži kā ar trakumsērgu apslimuši suņi, zivis griezās un kūla ūdeni. Kopā ar barakudām neprātīgā niknumā plosījās trīs haizivis. Ūdens mutuļoja, un Bonds saņēma sitienu pa seju, tad vēl vienu un vēl. Viņš tika ie­rauts virpulī. Kuru katru bridi plēsoņas varēja pārplēst gumijas tērpu, pēc tam arī ādu, un tad visa šī varza metīsies vi­ņam virsū.

"Rīcības nosacījumi ekstremālos ap­stākļos," Bonda smadzenēs uzpeldēja frāze no jūras kara resora raksta. Šis bi­ja tieši tas brīdis, kad varētu izglābties, izmantojot haizivju atbaidīšanai pare­dzēto maisījumu. Viņam tā nebija!

Izmisumā Bonds mēģināja tikt atpakaļ līdz kuģa ķīlim un noņemt drošinātāju savam zemūdens ierocim, kas tagad, šo satrakoto cilvēkēdāju bara priekšā, likās kā nevainīga rotaļlieta.

Nokļuvis līdz divām milzīgām tērauda dzenskrūvēm, 007 pieķērās vienai no tām. Viņa seju bija izķēmojusi šausmu grimase, atsedzot krampjaini sakostus zobus. Acis iepletās, vērojot neprāta sa­kulto ūdeni zem sevis.

Pēkšņi Bonds ieraudzīja, ka satrakotās zivis pusatvērtām mutēm ik pa brīdim nozūd brūnā mākonī, kas veļas no aug­šas, un tad atkal iznirst no tā, nepievēr­šot viņam ne mazāko uzmanību. Viena no barakudām uz mirkli sastinga blakus aģentam, un viņš tās rīklē ieraudzīja kaut ko brūnu. Zivs to norija un metās atpakaļ uz izpriecu vietu.

Ūdens satumsa arvien vairāk. Pametis skatienu augšup, viņš beidzot saprata, ka sudrabainā jūra ir kļuvusi sarkana un turpina pieplūst ar tumšu purpuru.

Lieli gabali krita garām Bondam. Vienu no tiem viņš noķēra uz bultas gala un pievilka tuvāk maskai.

Šaubu vairs nebija.

No augšas kāds meta asiņainu ēsmu.

Tajā pašā brīdī Bondam kļuva skaidrs, kāpēc barakudas un haizivis nepār­traukti riņķo apkārt salai, kāpēc tās ar­vien vārās niknumā un alkst pēc asinīm un kādēļ, pretēji jebkādai loģikai, krastā tika izskaloti trīs pusapgrauzti viri.

Misters Bigs bija iemanījies izmantot jūras iemītniekus savā labā. Tas bija ši vīra cienīgs plāns - izdomas bagāts, teh­niski nevainojams un viegli īstenojams.

Bonds centās aptvert to visu, kad viņa plecā ietriecās kaut kas smags, un div­desmit mārciņas smaga barakuda jau at­rāvās no viņa. Tās žaunās karājās mel­nas gumijas strēmele un Bonda miesas gabals. Palaidis vaļā dzenskrūvi, viņš metās pie klintīm. Džeimss nejuta sāpes, bet, tikai iedomājoties, ka simtiem zobu raustīs viņu gabalos, vēderā iegūla ledus- auksts smagums. Pa caurumu gumijas tērpā saka sūkties ūdens. Pēc pavisam īsa brīža tas iekļūs maskā, un viņš aizrī­sies.

Bonds jau bija gatavs padoties un do­ties divdesmit pēdas garajā ceļā līdz ūdens virsmai, kad priekšā starp klintīm ieraudzīja platu spraugu, kurai līdzās gulēja milzīgs klintsakmens. Patvēries aiz tā, Džeimss pagriezās un ieraudzīja, ka viņam tuvojas tā pati barakuda. Plati atplestiem žokļiem zivs gatavojās izšķiro­šajam uzbrukumam.

Gandrīz nemērķēdams, Džeimss no­spieda gaili. Aukla nosvilpa, sūtot atska- bargaino bultu atvāztajā mutē. Asais gals to caururba un otrā pusē izšāvās ārā.

Barakuda apstājās, it kā būtu uzskrē­jusi neredzamam šķērslim, un sastinga trīs pēdas no Bonda. Vispirms zivs mēgi naja aizvērt žokļus, tad sāka purināt ga­ro, neglīto galvu un visbeidzot, veidojot neticamus zigzagus, metās prom, izrau­jot ieroci Bondam no rokām. Džeimss zi­nāja, ka pārējās zivis peldēs pakaļ un sa­raustīs to gabalos.

Aģents pateicās Dievam par šo gadīju­mu, kas novērsa no viņa plēsoņu uzma­nību. Plecs tinās asiņu mākonī. Pēc pavi­sam neilga brīža bars sajutīs jaunā upu­ra smaržu. Bonds aizslīdēja aiz akmens, cerēdams, ka varbūt izdosies uzrāpties līdz molam un paslēpties virs ūdens lī­meņa, līdz radīsies jauns plāns.

Pēkšņi viņa skatiens pievērsās plaisai, kura atradās aiz liela akmens.

Tā bija eja. kas veda salas iekšienē. Ja Bonds nebūtu ieniris, mēģinādams glābt dzīvību, viņš droši vien aizpeldētu garām, pat nepamanījis to. Džeimss, ieslīdējis ejā, strauji peldēja uz priekšu un apstā­jās tikai, ieraudzījis vairāku jardu attālu­mā iemirdzamies vāru gaismu.

Bonds piecēlās un iededza lukturīti. Protams, tas bija bīstami, jo viņam varē­ja sekot kāda haizivs, taču tik šaurā vie­tā tā diezin vai spētu likt lietā savu milzī­go rīkli.

Viņš pārlaida gaismas staru alas sie­nām un griestiem. To noteikti bija veido­juši vai vismaz pabeiguši veidot cilvēki. Džeimss lēsa, ka ala tikusi rakta no sa­las vidus uz jūru.