Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Kā, vēl trešā apdrošināšanās? — Svens nobrīnījās.

-— Uzzināju par to tikai pēc Mērijas apcietināšanas.

Loģiskas domāšanas ceļā nācu pie slēdziena …

— Vai tiešām? Līdz šim tā bijusi mana privilēģija, — Mūns pajokoja.

— Vai nezināt, kā izcēlušās privileģētās šķiras? — Deilijs atcirta. Viens aizvēsturisks džentlmenis at­ņēma otram aizvēsturisku rungu. Vispirms izmēģināja tās stiprumu uz otra pakauša, bet pēc tam paziņoja, ka turpmāk uzvarētais izgatavos rungu, bet viņš tās piesa­vināsies un kaustīs otru.

— Manuprāt, jūs kļūstat marksists. — Mūns padrau­dēja Deilijam ar pirkstu.

— Nav ko bīties! Tā ir tikai vēlēšanās kaut vai tādā veidā atšķirties no Bredoka un Felano . . . Starp citu, ne­esmu vēl atguvies no pārsteiguma . . .

— Kas tad viņam cits atlika? — Mūns teica. — Jūs taču pazīstat likumu — jo sliktāka prece, jo lielāki iz­devumi reklāmai.

—- Jāsaka, jūs sevi ari diezgan labi reklamējāt. Jūsu īsais paziņojums radioklausītājiem ieies vēsturē.

— Tas bija vienīgais līdzeklis piespiest Olšeidu ap­cietināt Čarliju. Mani tobrīd klausījās visa zeme . . . Tā­pēc viņš neuzdrošinātos sabotēt manu rīkojumu . . . Bet vispār — godīgums ir vislabākais kapitāls.

— Ka tad palika ar trešo apdrošinašanos? — Svens gribēja zināt.

— Ak jā! — Deilijs atsaucās. — Mērijai ir glītas kā­jiņas, bet tām viena īpatnība — četrdesmitais nu­murs . . . Kad ieradāmies pie Stīvensona, uz nupat no­grābtā celiņa bija gluži svaigas pēdas — viņa paša sie­vas, kalpones un vēl ceturtās, arī sievietes. Četrdesmi­tais numurs, gluži kā Mērijai. Bet Mērijas augumam un svaram šīs pēdas bija pārāk dziļas . . . Kad pēc viņas apcietināšanas aizgāju pie kalpones, lai noskaidrotu papagaiļa nāves cēloni, atradu skapī tieši šīs kurpes. Zēnu fasons, ar zemiem papēžiem . . . Pazinu tās pēc pazoļu mustura. Bet ne tikai. . . Pazolēm bija pielipušas sārtas smiltis, tieši tādas ir Stīvensona mājas priekšā. Kalpone apliecināja man, ka kurpes piederot Mērijai. . . Bet tieši pirms tam inspektors Olšeids bija pastāstījis, ka Mērija Stīvensona slepkavības laikā atradusies citā pilsētas malā.

— Iznāk, ka Čarlijs pēc neveiksmes ar «Sarkano bultu» tūlīt izstrādāja jaunu plānu, kā novest Mēriju uz apsūdzēto sola, -— Mūns piezīmēja.

— Tad arī saindēšanās mīkla gūst dabisku izskaidro­jumu, —• Svens atsaucās. — Čarlijs sāka sevi sistemā­tiski saindēt ar svinu.

— Nekā tamlīdzīga, — Deilijs pasmīnēja. — Apdro­šināšanās ar kurpēm bija domāta tikai katram gadīju­mam. Kas attiecas uz pašsaindēšanos, tad man jāpieviļ jūsu cerības: viņš nav pat domājis saindēties.

— Kā tad tā? Stāstiet ātrāk! — Svens uztraucās.

— Čarlijs mēdza visu apdomāt iepriekš, — Deilijs turpināja. — Flirts ar misis Stīvensoni, starp citu, arī bija daļa no rūpīgi pārdomāta stratēģiskā plāna. Čarli­jam bija jārēķinās ar iespējamu neveiksmi, kad sarunā ar Mūnu viņš lūkoja novelt aizdomas uz Mēriju . . . Tādā gadījumā viņam pašam vajadzētu Mēriju nonāvēt. Saindēt sevi nozīmēja nokļūt slimnīcā un laupīt sev šo iespēju . . . Gan Čarlijs, gan papagailis bija saindēju­šies ar svinu. Pieļausim, kāds, piemēram, tas pats Fe­lano, gribējis novākt Čarliju. Bet papagailis nekad ne­ēda no saimnieka bļodas, viņam bija savs ēdiens. Droši vien šis noslēpums tā arī būtu palicis neatklāts, ja ne­atrastu garāžā svina cauruli. Starp citu, tas, ka Čarlijs nebija to aizmetis, arī liecina par viņa māniju nodro­šināties par katru cenu. Caurulei bija jāpārliecina mūs, ka Mērija patiešām lietojusi to balss pārveidošanai. Sa­runā ar Mūnu Čarlijs pieminēja, ka caurule palikusi pāri no ūdensvada remonta. Tas ierosināja mani izvirzīt kādu hipotēzi. Grāmatā «Par indēm» atradu analoģisku gadījumu . . . Tad, lūk! Uz jūsu jautājumu, kas saindējis Čarliju, atbildu: radiouztvērējs!

— Mūnam tik tiešām bija taisnība, jūs drīz pārspē­siet pat mani. Sakiet, vai Minhauzens gadījumā nav bijis jūsu skolnieks? — Svens smējās.

—Pateicos, — Deilijs atcirta. — Ja jūs tik sajūsmi­nāti atdarināt manas visseklākās asprātības, varu jus­ties kā ievērojama personība. Kur es paliku?

— Pie radiouztvērēja.

— Aprunājos ar atslēdznieku, kas bija labojis ūdens­vadu. Tā kā nav bijis vara caurules, viņš pagaidām ap­mainījis bojāto pret svina cauruli. Pie krāna bija pievie­nots uztvērēja zemesvads. Tādēļ caurulē norisinājās elektrolīze, izdalījās sīkas svina daļiņas. Dienā krānu lietoja bieži. Svaigā ūdenī nebija svina, bet pa nakti tas sakrājās diezgan ievērojamos daudzumos. Kopš Čarlijs bija sācis īstenot savus plānus un apmeklēja spridzinā­tāju kursus, viņš parasti piecēlās dažas stundas agrāk par citiem. Pamodies vispirms dzēra pats tieši no krāna, pēc tam padzirdīja papagaili. Skaidrs? Atliek tikai pie­bilst, ka no rīta Čarlijs veica sarežģītus aprēķinus. Kā­dus, tos es uzzināju, pateicoties papagailim. Viņa iemī­ļotie izteicieni bija «vibrācijas koeficients», «ingredients», «trinitrotoluola vienība» . . . Čarlijs mēdza pa laikam skaļi runāt. Bet, kā zināms, no rītiem papagaiļi vislabāk piesavinās dzirdētos vārdus.

— Pietiek, Deilij! Par šo informāciju mums jāpatei­cas misis Istmilai, sakarā ar to ierosinu pagodināt viņu ar glāzi kubiešu ruma. Deilij, ceru, ka nebūsiet visu iz­dzēris?

Mūns piepildīja glāzes un turpināja:

— Bez papagaiļa palīdzības mēs, iespējams, tā arī ne­būtu sapratuši vislielāko miklu. Kāpēc spridzeklis dar­bojās bez detonatora? Tā lomu pildīja paaugstinātā vibrācija. Sprādzienam bija nepieciešams noteikts ingredients, pakāpe . . . «Zelta bultā» soma ar burciņām at­radās bagāžas nodaļā blakus motoriem, kur vibrācija lielāka. Tāpēc sprādziens notika ātrāk, okeāna vidū… Mērija bija nolikusi savu somu bagāžas tīklā līdzās savam krēslam. Šajā vietā vibrācija ir vājāka, tā­pēc lidmašīna uzsprāga tikai virs lidlauka. Līdz brīdim, kad Deilijs atnesa man ierakstu ar papagaiļa balsi, es, godīgi sakot, tikai turēju Čarliju aizdomās. Šai momentā tās kļuva par drošu pārliecību . . . Tātad ierosinu pacelt glāzes par misis Istmilu un papagaiļiem!

Deilijs pacēla glāzi, bet pēkšņi nolika atpakaļ. Viņš ieklausījās neskaidrajos avīžu pārdevēju saucienos, kas atskanēja no ielas, tad, nebildis ne vārda, izteidzās no istabas. Pēc dažām minūtēm viņš atkal parādījās ar «Sa­narisko Chronical» speciālizlaidumu rokā. Vēcinādams- avīzi, viņš metās pie Mūna:

— Darīts! Tagad varu mierīgi nomirt. Ja jūs zinātu, kā pārdzīvoju! Visa Minervas reputācija taču balstījās vienīgi uz manu fanātisko ticību jums. Ja jūs būtu kļū­dījies par Čarliju, viņas akcija nokristu līdz nullei!

— Kas tas? — Svens izrāva avīzi, pārlaida tai ska­tienu un sirdīgi pameta Mūnam. — Tā ir krāpšana! No manis jūs slēpāt līdz pēdējam brīdim, bet Deilijs jau pirms trim dienām zināja!

— Galu galā vīram jāatbalsta sievas firma! — Mūns pasmaidīja.

«Sanarisko Chronical» pirmo lappusi aizņēma sensa­cionāls materiāls. Milzu burti vēstīja: «Pasaulslavenā gaišreģe mis Minerva Zingere desmit tūkstoš skatītāju klātbūtnē svinīgi atplēsa aizzīmogotu aploksni, ko pirms trim dienām tika iesniegusi žūrijai. Žūrija sastāvēja no juristiem, garīdzniekiem, ievērojamiem rūpniecības un finansu pārstāvjiem, priekšsēdētājs bija populārais rok- n-rolu izpildītājs Peiviss Islijs.» Teksts, ko saturēja slēgtā aploksne, bija salikts ar divreiz lielākiem bur­tiem: «Vakar abpusēju telepātisku sakaru seansā Pulso­monīda paziņoja man, ka redz slimnīcas palātu un tajā kādu cilvēku. Tas ir Čarlijs Grimšo — Stīvensona slep­kava, «Zelta bultas» un «Sarkanās bultas» bojā ejas vai­ninieks.»