Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Mans apciemojums pie Mērijas liek Čarlijam ausī­ties. Kā jau teicu, viņa sākotnējais plāns neparedzēja novelt aizdomas uz Mēriju. Tas bija tikai rezerves ap­drošinājums. Pēc Stīvensona nāves Čarlijs vēl mazāk nekā jebkad ieinteresēts Mērijas apcietināšanā. Tā pie­vērstu pārāk lielu uzmanību arī viņam pašam.

Tāpēc Čarlijs, nenojauzdams, cik svarīgi lietišķi pie­rādījumi mūsu rīcībā, sarunā ar mani cenšas nomazgāt Mēriju baltu. Ja šajā gadījumā lietotu salīdzinājumu no veikalnieku pasaules, tad Čarlijs taisās spēlēt uz akciju celšanos. Taču es pieļauju divas kļūdas — ieminos, ka spridzekļa noslēpums atklāts, un pasaku, ka Mērija pa­zinusi viņa lentā ierakstīto balsi. Un nu viņš strauji maina taktiku - sāk spēlēt uz akciju krišanos. Sarunai garāžā bija tieši tāds mērķis. Ja būtu noticējis viņam, Čarlijs būtu ne tikai nodrošinājies pret iespējamām aiz­domām, bet arī ticis vaļā no Mērijas.

Čarlijs teicami tēloja līdz nāvei pārbiedētu cilvēku. Bet, kā tas nereti gadās ar aktieri uz ātru roku iemācītā lomā, viņš divi lāgiem pārteicās.

Pirmo reizi, kad sagudroja pasaciņu par mikrofona pārbaudi un rindkopu, ko Mērija it kā likusi viņam no­lasīt no detektīvromāna. Programma bija — ne tikai mest ēnu uz Mēriju, bet arī radīt priekšstatu, ka mums darīšana ar bīstamu un viltīgu noziedznieku. Vārdu sa­kot, savu dabu Čarlijs piedēvēja sievai. Lai piedotu lie­lāku ticamību savai versijai, viņš teica, ka balss pār­veidošanai Mērija lietojusi no ūdensvada remonta pār- palikušu cauruli. To varēja zināt tikai īstais noziedz­nieks.

Otra, vēl rupjāka kļūda: Čarlijs pārteicās, apgalvo­dams, ka uz Mērijas sirdsapziņas sešdesmit divi upuri. Iznāca, ka sešdesmit otrais ir Stīvensons. Bet Mērijai nebija nekādas vajadzības nonāvēt Stīvensonu. Pateicu to Čarlijam. Piespiests pie sienas, viņš lūkoja izlocīties un pret savu gribu uzrādīja vienīgo ticamo motīvu — Mērija bijusi Felano aģente. Ar to viņš nostādīja sevi bīstamā situācijā.

Šajā mirklī Čarlijs sāk nojaust, ka neticu viņam, un pirmo reizi zaudē aukstasinību. Viņš spēlē uz labu laimi un nokļūst manis izliktajās lamatās. Izsaku no­žēlu, ka Čarlijs nevarēs uzstāties kā apsūdzības lieci­nieks. Viņš nekavējoties paziņo, ka grasās šķirties no Mērijas. Čarlijs arī šoreiz dzenas pakaļ diviem zaķiem. Pirmais mērķis ■— novest Mēriju ar savu liecību līdz karātavām. Otrais — parādīt, ka viņš nav materiāli iein­teresēts šai apstāklī, jo pēc laulības šķiršanas zaudē tie­sības uz mantojumu.

— Manuprāt, diezgan smalks un gudrs gājiens, — Svens teica.

— Smalks? Iespējams gan. Pavisam nesen bija nomi­rusi Mērijas krustmāte. Tā kā viņai nebija citu radi­nieku, Čarlijs tik un tā mantotu apdrošināšanas naudas atlikumu. Taču, ja Čarlijam pietiktu laika pārdomāt savus gājienus, viņš būtu apjēdzis, ka šis apstāklis, iespējams, zināms arī man . . . Otrreiz ievilināju viņu slazdos ar jautājumu, kur palikusi burciņa ar aizdomīgo želeju, tā pati, kurai Čarlijs it kā nejauši uzdūries pēc Mērijas aizbraukšanas uz lidlauku. Kā jau cerēju, Čarlijs noslēpa burciņu Mērijas darba istabā. Šo nepie­dodamo aplamību var izskaidrot vienīgi ar aizvien pie­augošu nedrošības sajūtu. Zinādams, ka telpas tiek siste­mātiski pārmeklētas, neviens neuzticētu tik svarīgu lie­tisko pierādījumu pat slēpnim. Mērijai bija pilnīga iespēja izmest to vai, sliktākajā gadījumā, aprakt dārzā, bet iznāca, ka viņa tieši pēc «Sarkanās bultas» katastro­fas aiznesusi to pie Bredoka.

— Un, lai galīgi pārliecinātu jūs, ka Mērija ir slep­kava, Čarlijs pats saindējās, — Svens piezīmēja. — Vai nē?

— Nē! Viņš to gan nav darījis, — pasmīnēja Deilijs.

Sarunu pārtrauca telefona zvans. Tā bija Mērija. Viņa

zvanīja, lai pateiktos Mūnam par savu atbrīvošanu.

— Vai jums nebija bail atzīties Stīvensona slepka­vībā? — Mūns jautāja.

— Gluži otrādi. Tikai cietumā tiku vaļā no bailēm . . . Pateicieties manā vārdā Deilijam . . . Pasakiet, ka izjūtu pret viņu nemainīgas simpātijas, kaut tūlīt nojautu, ka viņa kvēlajām jūtām ir tīri profesionāla daba.

— Nodošu ar prieku … It sevišķi pēdējo, — Mūns pasmaidīja. — Citādi viņš iedomājas, ka apvedis jūs ap stūri.

— Vēlreiz sirsnīgs paldies jums abiem! — Mērijas balss attālinājās, viņa ar kādu runāja. Balss atkal tuvo­jās: — Ieslēdziet ātrāk televizoru! Tikko sākusies jums veltīta pārraidei

Vispirms Mūns ieraudzīja uz ekrāna skatītāju pārpil­dīto tiesas zāli un sevi pašu liecinieku tribīnē. Virs viņa galvas parādījās milzīga jautājuma zīme. Zīme izdzisa. Zāles vietā parādījās telestudija. Aizmugurē bija re­dzams stends ar vēlēšanu plakātiem, Bredoka un Felano ģīmetnēm, laikrakstiem ar Mērijas Grimšo prāvas pro­gnozēm.

— Vēlēšanu ģenerālmēģinājums: Bredoks vai Fe­lano? — vaicāja burti.

Aiz kadra atskanēja diktores balss:

— Vairākas dienas visa zeme ar neatslābstošu uz­manību vēroja, kā Džo Kohens un Henrijs K. Tomass apmainījās lieliskiem sitieniem. Taču mēs zinām, ka aiz viņu muguras stāvēja īstie pretinieki — misters Bre­doks un misters Felano. Mistera Mūna sensacionālā lie­cība ienesusi skaidrību jautājumā par aviācijas kata­strofu cēloņiem un vaininieku. Bet nenoskaidrots paliek cits, vēl svarīgāks jautājums. Kurš uzvarējis šajā div­kaujā — Bredoks vai Felano? Nolēmām, ka vislabākais veids, kā izšķirt šo jautājumu, — ataicināt viņus abus uz mūsu studiju.

Uz ekrāna parādījās Felano smaidošā seja.

—■ Esmu lietišķs cilvēks. Teorija mani ne visai in­teresē. Novērtēju mistera Mūna uzstāšanos no tīri praktiskā viedokļa. Kāpēc gājuši bojā «Zelta bultas» un «Sarkanās bultas» pasažieri? Tāpēc, ka šo noziegumu bija sekmējuši mistera Bredoka konstruktori. Čarlija Grimšo spridzeklis nebūtu sprādzis, ja lidmašīnām ne­būtu paaugstināta vibrācija. Tūlīt redzēsim, kādas šaus­mīgas sekas bijušas šim apstāklim!

Ekrānu aizņēma «Sarkanās bultas» pasažieru baiļu iz­kropļotās sejas. Liesmojošs salons. Uguns mēles laiza grāmatas vāku ar nosaukumu «Slepkava mūsu vidū». Tie bija kadri, kurus paguva nofilmēt Svens. Tiem se­koja citi, lidlaukā uzņemti. Degošā lidmašīna nolaižas. Pa lidlauku trakā ātrumā traucas ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība. Sanitāri iznes ievainotos un mirušos. Slimnī­cas palātas. Mūmiju galvām līdzīgas, visnotaļ pārsēju- miem klātas sejas. Seši zārki, tajos pussadeguši līķi. .. Sirdi plosošas rekviēma skaņas. . . Un atkal Felano smaidošā seja.

—• Jūs jautājāt — kas uzvarējis? Taisnība! Izcila loma bija misteram Mūnam, viņa godīgumam un neuzpērka- mībai. Šīs īpašības pelna atlīdzību. Tādēļ misteram Mū­nam tiks pasniegts šis čeks.

Felano svinīgi izvilka no kabatas čeku. Tuvuzņē- mumā — skaitlis divdesmit tūkstoši.

— Gadās gan brīnumi! — Deilijs teica. — Sāku izjust simpātijas pret Felano. Ar šo čeku viņš galīgi iznīcinājis Bredoku.

— Klusāk! — Mūns apsauca.

Uz ekrāna visā savā augumā stāvēja Bredoks. Tā bija pirmā reize, kad Mūns viņu redzēja bez Mekhile- rija.

— Uzskatu, ka mistera Felano ļaunprātīgie izdomā­jumi pelna tikai vienu atbildi — ledainu klusēšanu. Jd tomēr runāšu, tad tikai tāpēc, ka mani senči bijuši skotu bruņinieki. Misters Stīvensons miris no nekrietna slep­kavas rokas. Viņš nav spējīgs sevi aizstāvēt. Bet es ne­ļaušu nevienam aptraipīt viņa vārdu, spīdoša konstruk­tora un goda vīra vārdu . . . Kāpēc nevienam neienāk prātā apsūdzēt automobiļa konvērs konstruktorus? Ja misters Felano uzdrošinās nosaukt manas «Bultas» par lidojošiem zārkiem, tad šīs automašīnas ar daudz lielā­kām tiesībām saucamas par palēninātas iedarbības bum­bām.