Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Es dodu priekšroku nullei.

Viņam atbildēja Felano balss:

— Pielikt nulli pie divdesmit tūkstošiem?

Zālē iestājās kapa klusums. Atelpa pirms aukas.

— Pateicos jums, mister Seller, jūs esat brīvs! — Henrijs. K. Tomass izjusti teica. — Tātad nupat uzzi­nājām, ka misters Mūns saņēmis no senatora Felano par saviem pakalpojumiem, ko tas raksturojis ar vārdiem «lielisks sasniegums», divdesmit tūkstoš dolāru. Sprie­žot pēc sarunas, ko nupat dzirdējām, likme tika paaug­stināta uz divsimt tūkstošiem.

Pār zāli pārvēlās nopūta. Tikai tagad līdz skatītāju apziņai nonāca šī jautājuma komerciālā puse. Divsimt tūkstošu! Kolosāla summa! Neviens detektīvs pasaulē nav saņēmis tik fantastisku honorāru. Iespējams, ka zālē atradās arī tādi, kuriem Mūna uzvedība likās noso­dāma. Taču nospiedošais vairākums viņu saprata. Ne tikai saprata. Atbalstīja. Apskauda. Apbrīnoja.

Zālē sākās stihiskas ovācijas. Tūkstošiem cilvēku, kā­jās stāvot, aplaudēja Mūnam — dzīvam pierādījumam, ka šajā zemē katrs var kļūt miljonārs. Tikai jāprot.

Izlauzies cauri trakojošajam pūlim, Mūns ar pūlēm nokļuva pie savas mašīnas. Viņš tūdaļ ieslēdza vislie­lāko ātrumu. Garām traucās cilvēki, skatlogi, pretim­braucoši automobiļi. Tiesā bija izsludināts pārtraukums līdz rītdienai. Šajā laikā jāatrod kāda iespēja tomēr tikt izsauktam par liecinieku. Varēja, protams, sasaukt pre­ses konferenci un sniegt reportieriem sensacionālu in­formāciju. Taču vēlamais efekts nebūtu panākts. Šo in­formāciju drīkstēja sniegt vienīgi tiesā, lai tā varētu pārbaudīt un apstiprināt ilgstošās un grūtās izmeklēša­nas rezultātus, lai tā varētu sodīt vainīgos.

Mūns brauca, kur acis rāda. Nesamazinādams ātrumu, pabrauca garām policijas pārvaldes ēkai, kur ducis policistu aizšķērsoja ceļu žurnālistiem. Intervija ar poli­cijas priekšnieku, neatkarīgi no tā, vai tas apstiprinās vai noliegs Harolda Sellera liecību, noteikti modinātu la­sītāju interesi. Pabraucis kvartālu tālāk, Mūns jau iztā­lēm saredzēja, ka no «Sanarisko Chronical» redakcijas piecpadsmitstāvu ēkas izbira aurojošs avīžu pārdevēju bars. Viņš sadzirdēja spalgus kliedzienus:

— Mērija Grimšo nav vainīga! Aviācijas katastrofu cēlonis — vibrācija! Bredoka uzpirktais viltus liecinieks apgalvo, ka Mūns saņēmis divsimt tūkstošus! Džo Ko- hena spožā uzvara! Mērija raud aiz laimes!

Mūns pasmīnēja: var redzēt, ka «Sanarisko Chroni­cal» dejo pēc Felano stabules. Blakus atradās Bredoka finansētās avīzes «Sanarisko News» divpadsmitstāvu ēka. Vārti atsprāga, uz ielas izbrauca desmit ar laik­rakstiem piekrautas smagās mašīnas. Uz avīžu grēdām, vicinādami ekstra izlaidumus, stāvēja avīžu zēni. Viņi pūlējās pārkliegt savus konkurentus:

— Patiesība par Mērijas Grimšo prāvu! Henrija K, Tomasa triumfs! Mūns atmaskots! Viņš saņēmis no Fe­lano divsimt tūkstošus! Superslepkavas krokodila asa­ras!

Dažus kvartālus tālāk Mūns pamanīja trakā ātrumā traucošos mašīnu. Mašīna neatlaidīgi sekoja. Nebija ne­kādu šaubu, ka viņam dzenas pakaļ. Sākumā nodomāja, ka tas ir reportieris. Pēc tiesas sēdes viņam izdevās iz­bēgt no avīžniekiem, jo izspraukties cauri trakojošajam pūlim varēja vienīgi ar smagiem miesas bojājumiem. Kad veiksmīgākajiem reportieriem tomēr palaimējās no­kļūt pavisam tuvu, ļaužu straume, līdzīgi gaisa strāvai, izmeta Mūnu laukā pa durvīm. Viņš jau bija gabalā, kad reportieris pieskrēja pie sava vāģa. Mūns viņu pazina. Tas bija tas pats «Sanarisko Chronical» līdzstrādnieks, kuram Mūna pirmītējā intervija nodrošinājusi karjeru. Vai tiešām šim veikliniekam izdevies sadzīt viņam pēdas?

Atstatums starp Mūna konvēru un sekotāju mašīnu ātri vien samazinājās. Bungādiņas, kas vēl nebija īsti attapušās no avīžzēnu aurošanas, satricināja policijas sirēnas apdullinošie kaucieni. Tātad Mūns bija kļūdī­jies. Viņam dzenas pakaļ nevis reportieris, bet policija. Satikšanās ar policiju atbilda viņa nodomiem vēl mazāk nekā satikšanās ar presi. Ja policijas priekšnieks pie­prasīs, Mūns būs spiests priekšlaicīgi dot plašus komen­tārus savai īsajai intervijai. Un nav vēl zināms, kap notiks, ja šie komentāri nonāks līdz senatora Felano ausīm.

Mūns pielietoja ne visai oriģinālu paņēmienu. Aiz­braucis līdz ielu krustojumam, pēkšņi piebremzēja. Ar lielu ātrumu joņojošās policijas mašīnas vadītājs nepa­guva tik ātri reaģēt un aizdrāzās garām. Mūns nogrie­zās sānielā, vēlreiz strauji pagrieza stūri un, iebraucis kādas tirdzniecības noliktavas atvērtajos vārtos, no­kļuva pagalmā stāvošo mašīnu aizsegā.

Pēc pusminūtes sadzirdēja sirēnas kaucienu. Gar vār­tiem aizzibēja un ātri nozuda policijas mašīna. Kaucieni pamazām attālinājās. Pēc minūtes Mūns, jautru motīvu svilpodams, atkal izbrauca uz ielas. Veikli gan viņš tos piemānījis! Bet prieki bija pāragri. Savas viesnīcas tu­vumā viņš atkal sadzirdēja aizmugurē sirēnas kaucie­nus. Mūns atskatījās. Mašīna neatradās pārāk tālu, va­rēja redzēt vadītāja seju. Tas bija cits šoferis. Tā bija cita mašīna.

— Izskatās pēc masveidīgām medībām! — Mūns iro­niski nodomāja. — Ko viņi grib no manis?

Iela aizstiepās pavisam taisni. Mūns noprata, ka vi­ņam neizdosies atrauties. Tomēr piedeva gāzi un aizdrā­zās ar rāvienu uz priekšu. Viņam izdevās nobraukt tikai pusjūdzi. Pretim traucās policijas mašīna. Tā jau bija trešā. Tiešām — īstas medības! Sirēna priekšā, sirēna aizmugurē. Bet ielas abās pusēs apstājušies garāmgājēji, lai noskatītos, kā gūsta bīstamu noziedznieku. Jo ne­vienam neienāca prātā, ka konvērā, kuru pūlējās ielenkt apdullinoši kaucošas policijas mašīnas, sēž pats Mūns, dienas varonis, cilvēks, kas saņēmis divsimt tūkstoš do­lāru lielu honorāru.

Mūns bremzēja. Gandrīz vienlaicīgi apstājās seko­tāji. Pakaļējā mašīna tikko neiebrauca konvēra bagāž­niekā, otra cieši piespiedās blakus. Atstatums bija tik niecīgs, ka inspektoram Olšeidam, kurš sēdēja pie stū­res, vajadzēja atvērt durvis no otras puses. Sirēnu kau­cieni tūdaļ apklusa. Olšeids pieskrēja pie Mūna.

— Mēs meklējam jūs pa visu pilsētu!

— Kas noticis?

— Jūs vēlas redzēt misters Felano.

— Redzu, ka tiešām esat atguvuši humora izjūtu.

— Es nejokoju. Tas ir ļoti svarīgi.

- Saprotams, ja jau esat mobilizējis šīm medībām vismaz desmit mašīnas.

— Astoņdesmit! . . . Ceru, ka tagad apjēdzat, cik tas svarīgi! Braucam!

— Man tagad nav laika, — Mūns atteica. — Ļoti steidzos!

— Uz kurieni?

— Uz kino. Filma četrās sērijās «Četru kontinentu šausmas». Uz katru kontinentu pa vienai sērijai. Nu, un pēc tam, paši saprotat, būšu no šausmām tik noguris, ka vajadzēs nekavējoties likties uz auss. Tātad pasakiet misteram Felano, ka satiksimies rīt no rīta tiesā.

Olšeida seja pietvīka tumši sarkana.

— Jūs vēlaties, lai mani atlaiž no darba? . . . Vispirms apvedāt mani ap stūri ar Mērijas Grimšo apcietinā­šanu . .. Domājat, nesaprotu, ka jūs to darījāt tīšām, lai nostādītu mani muļķīgā stāvoklī. . . Bet tagad vēl at­sakāties braukt!

Mūns neklausījās. Viņš saspringti domāja. Pēkšņi ra­dusies doma guva arvien skaidrākus apveidus. Pagrie­zies pret Olšeidu, viņš teica:

— Lai iet, braucam! Bet, ņemiet vera, daru to tikai jūsu dēļ.

Felano sagaidīja Mūnu ar plaši atplestām rokām un čeku par divdesmit tūkstošiem.