Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Sakiet, Mekhilerij, ko darītu misters Bredoks, ja viņam kāda valsts piedāvātu par viņa lidmašīnām div­reiz vairāk nekā mūsējā?

— Protams, pārdotu. Viņš taču nav vājprātīgs!

— Lūk, visa morāle.

— Es tomēr atsakos saprast, — Mekhilerijs iespītē­jās. — Es, piemēram, savu mūžu nenodotu misteru Bre­doku! .. . Pagaidiet. . . Man tikai tagad ienāca prātā . .. Tad jau iznāk, ka Felano aģents bija Hartijs!! Nu, pro­tams! Atceros! Misters Stīvensovs savā nāves dienā zvanīja no mājām, viņš meklēja Hartiju. . . Nekā ne­saprotu! Hartijam bija daudz vairāk iemeslu nogalināt Stīvensonu nekā Mērijai!

Mūna guļamistaba bija pilna laikrakstiem. Visas pir­mās lappuses aizņēma materiāli par priekšāstāvošo tiesu. Virsraksti dažādojās atkarībā no avīzes orientā­cijas un rakstura:

Vēlēšanu ģenerālmēģinājums: Bredoks vai Felano?

Mērijas Grimšo pēdējais upuris. Vai Čarlijs paliks dzīvs?

Tiesa senāta komisijas vietā. Stīvensona līķis palīdzēs izdibināt patiesību.

Nāves želeja. Detonators joprojām nav atrasts.

Apsūdzības galvenais liecinieks — misters Mūns.

Mistera Bredoka lidojošie zārki. Grēkāža lomā Mērija Grimšo.

Psihiatriskās slimnīcas skaistākā paciente. Misis Stī­venšone zaudējusi prātu.

Apdrošināšanas polise par četrdesmit tūkstošiem no­ved uz apsūdzēto sola.

Mistera Stīvensona divkāršais noslēpums. Mūns no­slēpumaini klusē.

Mērijas Grimšo cenu rādītājs. Cik viņa saņēmusi par katru cilvēka dzīvību?

«Bultas» vairs nekritīs okeānā. Galvenā vaininiece aiz restēm.

Mērijas Grimšo advokāts paziņo: viņa kritusi par upuri briesmīgai sazvērestībai.

Bulvāru lapās prāva, līdzīgi milzīgai žņaudzējčūskai, bija aprijusi ne vien pirmo, bet arī otro un pat daļu trešās lappuses. Abas Bredoka finansētās avīzes bija izlaidušas bagāti ilustrētus ekstra izdevumus, kurus aiz­pildīja viens vienīgs autors — Svens Krāgers. Līdzās re­portāžai «Finišs bija paredzēts haizivs rīklē», varēja lasīt jauno — «Kopā ar mums lidoja nāve».

Attēlu skaits dažādos laikrakstos bija atkarīgs vie­nīgi no fotoreportieru izdarības. Gadījās pavisam uni­kāli. Piemēram, misis Grimšo vāra slaveno greipfrūtu želeju. Taču visas avīzes obligāti ievietoja desmit foto- sižetus. Mērija cietuma kamerā. Čarlijs slimnīcas gultā. Krēslā gulošais Stīvensons un revolveris blakām. Divi sanitāri tur trakojošo misis Stīvensoni. Felano uzstājas ar vēlēšanu runu. Bredoks skatās uz savas rūpnīcas pa­norāmu. Mūns smēķē cigāru. Deilijs ieraksta autogrāfu sava detektīvtalanta pielūdzējai.

Vairumā laikrakstu bija skatāmi vēl divi dienas va­roņi. Divi smaidoši pusmūža plikpauri spiež viens ot­ram roku. «Sanarisko Chronical» šo attēlu komentēja sekojošiem vārdiem:

«Draudzīgs rokasspiediens pirms nežēlīgas ciņas. Šo­dien viņi smaida, bet rīt Henrijs K. Tomass un viņa cie­nīgais pretinieks Džo Kohens uzvilks boksa cimdus un izies ringā. Par ringu izraudzīta milzīga zāle «Divdesmi­tais gadsimts», kur pēc vadošo televīzijas sabiedrību pieprasījuma noritēs Mērijas Grimšo prāva. Vai viņa ir superslepkava vai nevainīgs upuris? Tas noskaidrosies tikai pēc desmitā raunda.

Lasītājiem jau zināms, ka misters Džo Kohens, ko daudzi uzskata par mūsu spožāko advokātu, ar savu milzīgo štābu aizstāvēs Mēriju Grimšo. Džo Kohens at­teicies no divām prāvām, lai, kā viņš sacīja, ziedotu visus savus spēkus taisnīgas lietas uzvarai. «Uzskatiet, ka mani aicinājusi nevis Universālā apdrošināšanas sabiedrība, bet mana sirdsapziņa,» viņš paziņoja repor­tierim. «Esmu dziļi pārliecināts, ka Mērija Grimšo nav vairāk vainīga par jebkuru no mums. Ja nevarēšu pa­nākt viņas pilnīgu bezierunas attaisnošanu, neņemšu ne centa.» Jāatgādina dažas gandrīz pilnīgi bezcerīgas prā­vas, kurās Džo Kohenam izdevies laimēt. Pagājušā gadā viņš aizstāvēja gangsteru karali Alu Mateoni, ko apvainoja sava sāncenša un tā trīs miesassargu nošau­šanā, mīļākās noindēšanā, uzbrukumā Pirmās nacionālās bankas filiālei, divu policistu un piecugarāmgājēju ievai- nošanā apšaudes laikā pēc uzbrukuma un ienākumu slēpšanā no nodokļu iestādēm. Par katru no apsūdzības punktiem Alam Mateonem draudēja visstingrākais sods, kopā simt četri gadi cietumā, kas tiktu automātiski apmainīti pret mūža ieslodzījumu. Pēc Džo Kohena trīs- arpusstundu ilgās runas, kas lika raudāt ne tikai publi­kai, bet pat zvērinātajiem, Mateone tika attaisnots vi­sos apsūdzības punktos, atskaitot ienākumu slēpšanu.

Universālās apdrošināšanas sabiedrības galvenais di­rektors misters Grīns sarunā ar mūsu korespondentu paziņoja: «Aviācijas katastrofu rezultātā esam zaudējuši ļoti lielu apdrošināšanas summu. Ja mums būtu kaut mazākās šaubas par Mērijas Grimšo nevainību, mēs vai­rāk par citiem būtu ieinteresēti viņas notiesāšanā. To, ka esam uzņēmušies apmaksāt viņas aizstāvjus, liecina par mūsu dziļo pārliecību, ka īstais noziedznieks ir fir­mas «Aviobredoks» galvenais konstruktors Stīvensons. Misis Mērijas Grimšo šāviens pelna nevis nosodīšanu, bet apbrīnu. Tā bija atmaksa par mīļotās krustmātes nāvi, par daudzo Stīvensona upuru nāvi, taisnīgs at­riebības akts.»

Mūsu korespondents vaicāja Henrijam K. Tomasam, ko viņš domā šai sakarībā. Misters Tomass tieši tobrīd dzina bārdu. Vilkdams pēdējo reizi bārdas dzenamo aparātu pa gludo vaigu, viņš sacīja: «Pēc manas uzstā­šanās tiesā no šī apgalvojuma nepaliks pāri ne matiņa.» Kā lasītājiem jau zināms, Henrijs K. Tomass, kura rī­cībā juridiskā firma «Kūns un Ko» nodevusi savus vis­spējīgākos līdzstrādniekus, pārstāv tiesā mistera Bre­doka intereses. «Aviobredoks» iesniedzis Mērijai Grimšo privātu prasību par divdesmit miljonu dolāru lielu atlīdzību par lidmašīnu bojā ejas rezultātā ciesto materiālo un morālo zaudējumu. No mistera Bredoka puses tas ir visai veikls pretgājiens. Tas, ka viņam iz­devies nodrošināt sev Henrija K. Tomasa atbalstu, uz­skatāms par vēl lielāku veiksmi. Henrijs K. Tomass pa­zīstams kā advokāts, kas visā savā prakses laikā zaudējis tikai vienu prāvu un arī tad vienīgi tāpēc, ka apvainotais savā pēdējā vārdā vaļsirdīgi atzinies, ka zem viņa istabas grīdas atrastā līķu kolekcija pieder personīgi viņam. Par Henrija K. Tomasa spēju visspo­žāko pierādījumu uzskata spriedumu Silvijas Reijas prāvā pret konservu karaļa Batlera jaunāko dēlu, kuru dejotāja bija apvainojusi laulības solījuma nepildīšanā. Liecinieki vienbalsīgi apgalvoja, ka Batlers redzējis Silviju vienu vienīgu reizi, pie tam piedāvājis nevis roku un sirdi, bet tikai peldi šampanieša vannā. Henri­jam K. Tomasam pēc piecu stundu ilgas uzstāšanās iz­devās panākt fenomenālu uzvaru. Batleram vajadzēja samaksāt Silvijai desmit tūkstoš dolāru materiālā zaudē­juma atlīdzināšanai. Kā vēlāk kļuva zināms, prāvu bija

finansējusi pazīstamā Moslija šampaniešu firma. Tūlīt pēc tiesas firmas pārstāvis parakstīja ar Silviju Reiju līgumu par galvenās lomas tēlošanu reklāmas uzve­dumā.

Tāds ir īss raksturojums diviem vareniem pretinie­kiem, kas rīt sāks pirmo raundu. Galīgo rezultātu grūti paredzēt. Sabiedriskās domas institūta izdarītā aptauja devusi šādu ainu. Četrdesmit pieci procenti pareģo Mē­rijas Grimšo notiesāšanu. Divdesmit procenti — pilnīgu attaisnošanu. Trīsdesmit pieci procenti — Mērija Grimšo tiks atzīta par nevainīgu gaisa katastrofās un par vainīgu Stīvensona slepkavībā, bet, ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus, viņai piespriedīs tikai se­šus gadus ieslodzījuma.»