Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

kļūdījies, tā ir tā pati sprāgstviela, kas iznīcinājusi abas lidmašīnas.

Mūns, tāpat kā kādreiz Svens, iebāza pirkstu patī­kami smaržojošā, iedzeltenā masā un aplaizīja to. 2eleja bija ar uzkrītoši rūgtenu piegaršu.

— Kur to atradāt? Konstruktoru birojā?

— Nē. Sekretāres istabā.

— Pie Mērijas? To jau varēja sagaidīt. — Mūns no­rūca. — Vai misters Bredoks jau spēris kādus soļus?

— Protams. Hartija palīgam un pašam Hartijam iz­sniegta prāva atlīdzība.

— O, jā! — Nerunīgais Hartijs pamāja. — Misters Bredoks maksā pieklājīgi.

— Tad klausieties! — Mūns teica. — Lai misters Bre­doks nekavējoties sazinās ar Federālā biroja direktoru. Kaitrā ziņā jāpanāk, lai no galvaspilsētas atsūta detek­tīvus ar neierobežotām pilnvarām un orderi Mērijas Grimšo apcietināšanai. Aizsūtiet viņiem pakaļ speciālu lidmašīnu… Lai dievs dod, ka viņi neierodas par vēlu .. .

— Labi, — Mekhilerijs piekrita. — Misters Bredoks pavēlēja, lai Hartijs paliktu apsardzībai.

— Kas viņam jāapsargā?

— Protams, sprāgstviela. Tiesā tā būs visiespaidīgā­kais pierādījums.

— Liekas, man pašam ne mazāk vajadzīga apsar­dzība, — Mūns pasmaidīja. — Bet mistera Hartija mod­rajā paspārnē gan es, gan burciņa būsim pilnīgā drošībā.

Mekhilerijs aizgāja. Mūns pavadīja viņu līdz liftam, lai vēlreiz piekodinātu, cik svarīgi apcietināt Mēriju.

Tā arī nesagaidījis Deiliju, Mūns kopā ar Hartiju aiz­brauca pie sprāgstvielu eksperta. Laboratorijas analīze pilnīgi apstiprināja Mūna domas. Taču eksperts atkal kategoriski paziņoja, ka bez detonatora šis spridzeklis tikpat bīstams, cik bezzobaina indīga čūska.

Mūns piezvanīja Bredokam.

— Misters Bredoks pēc pusstundas personīgi izlidos uz galvaspilsētu, — Mekhilerijs ziņoja.

Mūns ar smagu nopūtu ielika burciņu atpakaļ port­felī. Stāvoklis bija ļoti nopietns. Kaut kur šajā pilsētā pašlaik atradās dzīvs spridzeklis ar briesmīgu iedarbību, un Mūnam bija tāda sajūta, ka viņš pats ielicis tajā de­tonatoru. Sprādziens varēja notikt jebkurā brīdī.

Nedrīkstēja vilcināties. Hartija pavadībā Mūns devās uz policiju. Policijas priekšnieks kritiski aplūkoja bur­ciņu un diezgan prasmīgi notēloja izbrīnu. Mūnam visu laiku bija tāda sajūta, ka policijas priekšniekam šis at­radums nebūt nav pārsteigums.

— Mister Mūn, jūs pats vēl nesen bijāt policijas in­spektors. Jums jāsaprot mani. Neesmu visuspēcīgs. Ja vēlāk sacīs, ka esmu apcietinājis nevainīgu cilvēku, mani viens divi izmetīs no šī kabineta.

— Runa ir nevis par jums, bet par Mērijas Grimšo apcietināšanu. Par to, lai aizkavētu jaunus noziegumus. Uzņemos visu atbildību. Ja izdosies pierādīt, ka Mērija nav vainīga, no tā cietīs tikai mana reputācija. Par mani varat neuztraukties, es zinu, ko daru.

— Atbildēšu jūsu pašu vārdiem, mister Mūn. Runa ir nevis par jums, bet par to, lai apcietinātu cilvēku, kura vaina līdz šim ne ar ko nav pierādīta. Jūs man pa­rādījāt šo burciņu. Labprāt ticu, ka tās satura pietiek, lai saplosītu mūs visus gabalos. Bet jūs man nekādi nevarē­siet pierādīt, ka burciņas Mērijas Grimšo somā saturēja tieši šo elles virumu, nevis īstu greipfrūtu želeju.

— Izsauciet par liecinieku Svenu Krāgeru. Viņš to ir garšojis. Manuprāt, specifiski rūgtena garša ir pietie­kams pierādījums.

— Izdarīsim mazu eksperimentu. — Izņēmis no bāra pudeli un citronu, policijas priekšnieks piepildīja glā­zītes. — Lūdzu, vispirms bez citrona … Rūgti, vai ne? Tagad nogaršojiet citrona šķēlīti un pēc tam izdze­riet . . . Liekas daudz saldāks, vai tā nav? Pie tam gar­šas izjūta atkarīga no noskaņojuma. Kad man rūgtums sirdī, piemēram, pēc ķīviņa ar sievu, pat mājas torte liekas piepildīta ar sinepēm.

— Tas ir ļoti pamācoši, — Mūns ironiski teica. — Bet atgādināšu, kamēr jūs te nolasāt lekciju kulinārijā, var notikt jauns noziegums. Teikšu atklāti: jūsu arguments ož nevis pēc loģikas, bet pēc mājas virtuves.

— Tādā gadījumā arī es būšu atklāts. Misters Bre­doks ieinteresēts pārliecināt sabiedrisko domu par savu konstruktoru nekļūdīgumu. Bojā gājušas trīs «Bultas».

No tām tikai «Oranžās bultas» katastrofas cēlonis no­skaidrots. Tajā tiešām bijusi elles mašīna. Bet izņēmums neapgāž vispārēju likumu.

— Esmu to jau dzirdējis.

— No kā?

— No senatora Felano.

— Un tad? Man tas ļoti glaimo, ka, pats to neapjauz- dams, citēju tik izcilu cilvēku. Vārdu sakot, nenoliedzu, ka burciņa atrasta Mērijas Grimšo istabā. Taču nav zi­nāms, kas viņu tur nolicis, — pati Mērija vai arī Bre­doks.

— Jūs esat nelabojams. Šis arguments arī ož pēc vir­tuves, šoreiz pēc mistera Felano virtuves.

Iezvanījās tālrunis. Policijas priekšnieks ar nevīžīgu kustību nocēla klausuli. Pamazām viņa seja aizvien vai­rāk sadrūma. Beidzot viņš izgrūda caur zobiem:

— Inspektor Olšeid, jūs dzirdat mani? .. . Man vis­pirms jāapspriežas ar … — Uztvēris Mūna skatienu, viņš pietvīka. — Jūs sakāt, reportieri jau saoduši? … Būs skandāls? … Tādā gadījumā aizbāziet viņiem rīk­les … Jā, nekavējoties! … Orderi izrakstu .,. Neliku­mīgi? … Bleķis! … Lai pamēģina iepīkstēties!

Nepievērsdams uzmanību viesiem, policijas priekš­nieks izņēma no galda apcietināšanas orderi un slīpiem burtiem ierakstīja: «Mērija Grimšo.»

— Kas noticis? — Mūns vaicāja.

— Ņemu savus vārdus atpakaļ, mister Mūn. Šoreiz jums bija taisnība… Noticis vēl_viens noziegums. Čar­lijs Grimšo nogādāts slimnīcā. Ārsti konstatējuši sain­dēšanos ar svinu … Bez tam Mērija Grimšo atzinusies, ka nogalinājusi Stīvensonu.

Atgriezies viesnīcā, Mūns sastapa salonā Deiliju un Svenu. Viņi pētīja kādu bumbiņu rieksta lielumā. Ierau­dzījis Mūnu, Deilijs pagāja viņam pretim.

—> Pateicu visu, kā likāt… Atliek tikai nogaidīt re­zultātus.

— Viss kārtībā! — Mūns atbildēja. — Viņa jau ir apcietināta.

— Kas? — Svens kliedza.

—- Mērija. Viņu apvaino vīra noindēšanā un . . .

Bet Svens jau bija izskrējis no istabas.

— Nekā nesaprotu! — Deilijs sacīja.

— Padomājiet, Deilij, vai tad pēdējie notikumi lau­pījuši jums domāšanas spējas? Ko parasti dara slazdā iedzīts noziedznieks? Viņš nogalina vai nu sevi, vai citus.

— Man padomā kas cits, — Deilijs atgaiņājās. — Ne­saprotu, kā šeit nokļuvusi šī miniatūrā austiņa. — Dei­lijs norādīja uz bumbiņu. — īekāms devos zem dušas, rūpīgi pārbaudīju visas telpas. Ja nebūtu nejauši apgāzis krēslu, nekad to nebūtu uzgājis. Vai redzat piesūkli? Šai radioērcei pietiek ar platību kniepadatas galviņas lielumā.

— Zem kura krēsla atradāt?

Deilijs norādīja uz krēslu, kurā bija sēdējis Hartijs.

— Braucam pie Bredoka!

Pats Bredoks jau bija aizlidojis. Bet Mūnam un Dei­lijam veicās. Viņi ieradās tieši tajā brīdī, kad Hartijs beidza pārmeklēt Bredoka kabinetu. Pārmijis ar Mūnu dažus vārdus par Stīvensona nāvi, viņš aizgāja. Pēc pusstundas atnāca īpaši cilvēki no Pinkertona aģentū­ras. Vēl pusstundu viņi bez kādiem rezultātiem iztaus­tīja katru kaktu. Beidzot Mūnam ienāca prātā atvērt alegoriskās klusēšanas figūras muti. Pie tās metāla zo­biem bija piesūcies tieši tāds pats riekstiņš, kādu Har­tijs bija atstājis viesnīcas istabā.

■— Atsakos saprast, — Mekhilerijs žēlabaini teica. — Misteru Bredoku tas satricinās pat vairāk nekā Stī­vensona slepkavība. Kādēļ viņš to darīja?