Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Jums, acīm redzot, bija nodoms nošauties? — Mūns uzskatīja, ka veikli izlicis slazdus. Ja misis Stī­venšone dos piekrītošu atbildi, viss-nostāsies savā vietā.

— Nē . .. — viņa pašūpoja galvu. — Jebkurš nāves veids … morfijs … cita inde … tikai ne lode … Ne­ciešu asinis…

— Uz revolvera atrasti pirkstu nospiedumi… Jūsē­jie! — Mūns asi pateica.

— Es jums tūlīt paskaidrošu. Viņam bija tik šausmīga noskaņa … Divi tik smagi triecieni uzreiz . . . Senāta komisija un vēl šis telefona zvans… Baidījos par viņu … Es piezvanīju Čarlijam. Par opiju, protams, ne­stāstīju. Čarlijs nekā nezina. Viņš deva man padomu katram gadījumam noslēpt revolveri savā istabā . .. Ne­saprotu, kā Eduards uzminēja, kur to meklēt… Iespē­jams, viņš noklausījies mūsu telefona sarunu …

Kad Mūns un Deilijs brauca mājās, jau metās vakars. Virs senlaicīgas prāmju pārceltuves dega milzīgi burti «Sanarisko». Viņi uzbrauca Gaisa ceļā. Dažu stāvu aug­stumā virs zemes, pa slīpiem atzarojumiem sadalīda­mās, joņoja nepārtraukta mašīnu straume. Tāda pati ugunīga upe plūda lejā.

— Visu laiku domāju, — Deilijs pēc brīža ierunājās. — Man neiznāk tas pats, kas jums.

— Vainīga tikai jūsu spītība, Deilij. Aina taču pil­nīgi skaidra. Stīvensons gribēja piespiest sievu atteik­ties no opija. Viņa pati atzīst, ka tas ir briesmīgāk par nāvi.

— Nebija nekādas nepieciešamības nogalināt vīru. Varēja vienkārši aiziet, šķirties.

— Šai brīdī viņa diez vai bija spējīga skaidri domāt. — Jūs, acīm redzot, nesaprotat, ko nozīmē opijs. Vai tad līdz izmisumam novests cilvēks, cilvēks ar pilnīgi sairušu nervu sistēmu spēj vēsu prātu novērtēt situā­ciju, it sevišķi tādā momentā?

— Kāpēc tad viņa nav iznīcinājusi savus pirkstu no­spiedumus? Viņai taču bija jāsaprot, ka tie tūdaļ viņu nodos.

— Redzu, neesat daudz apķērīgāks par inspektoru Olšeidu, arī jums viss jāsakošļā. Padomājiet! Vai tad nedevu viņai lielisku iespēju, pieļaudams varbūtību, ka viņa paņēmusi revolveri ar nodomu nošauties? .. . Kā­pēc viņa neizmantoja šo iespēju? . . . Tāpēc, ka Stīven­sona pašnāvībai bija jāizskatās ticami. Šim nolūkam kalpo stāsts, ka viņa baidījusies par vīru, pasaciņas par noslēpto ieroci, arī telefona saruna ar Čarliju. Kā re­dzat, viņa pat,liecinieku bija sagatavojusi jau iepriekš.

— Olšeidu jums tomēr nav izdevies pārliecināt.

— Vienīgi tādēļ, ka viņš ir tikpat, stūrgalvīgs kā jūs. Viņš balstās uz pulvera pēdām ap lodes caurumu — tas it kā pierādot pašnāvības faktu . . . Tas neko nepierāda, izņemot viņa stulbumu … Skaidri redzu tādu ainu. Mi­sis Stīvenšone pienāk pie vīra, kas neko nenojauš . . . aiz muguras paslēpts revolveris . .. viena kustība un stobrs pielikts pie krūtīm. Šāviens.

— Tas viss izklausās pārāk pārdomāti. Jūs taču pats apgalvojāt, ka misis Stīvenšone izdarījusi to afekta stā­voklī.

Mūns paraustīja plecus. Viņš klusēja līdz pašai vies­nīcai. Uzkāpis numurā, vispirms devās zem dušas. Caur aizvērtajām durvīm viņš sadzirdēja kādu balsi — sie­vietes balsi. Deilijs kaut ko teica, sieviete kaut ko at­bildēja. Tad atkal iestājās klusums. Bet nepagāja ne mi­nūte, kad Deilijs iedrāzās vannas istabā.

— Skatieties! — viņš uztraukti kliedza. <.

Rokā viņš turēja dažas ar mašīnu aprakstītas lapiņas. Tās bija telefonistes rūpīgi pierakstītās sarunas ar cil- vākiem, kas Mūna un Deilija prombūtnes laikā viņiem zvanījuši. Tā kā Mūns bija universālā abonementa īpaš­nieks, katra telefona saruna tika reģistrēta un pierak­stīta. Vēl mitriem pirkstiem Mūns pārlapoja papīrus.

Džons Silvermens, «Sanarisko Chronical» galvenais reportieris: «Gribētu pēc iespējas ātrāk satikties ar jums. Mūsu lasītājus interesē jūsu domas par senāta ko­misiju …» Misters Bredoks: «Lūdzu, atnāciet pie ma­nis. Mums jāparunājas par senāta komisiju …» Vēl da­žas nenozīmīgas sarunas. Tikai trešajā lappusē Mūns beidzot atrada ierakstu, kas bija tā satraucis Deiliju.

Misters Stīvensons: «Mister Mūn! Tiklīdz pārnāksiet, nekavējoties atbrauciet pie manis. Tas ir ārkārtīgi sva­rīgi. Liekas, šodien uzzināju, kas darbojas Felano labā.»

— Nu, ko jūs teiksiet? — Deilijs jautāja.

— Tikai to, ka reizēm der parakstīties uz universālo abonementu.

— Vai tad nesaprotat? Tas ir vislabākais pierādījums, ka esat kļūdījies. Stīvensonu nogalinājusi nevis viņa sieva, bet viens no Felano aģentiem.

Mūns klusu ciešot noslaucījās un saģērbās. Tikai pēc tam viņš pretīgi skolmeistariskā tonī sacīja:

— Apbrīnojami! Tik samērā jauns cilvēks un tik slikta atmiņa. Jums laikam kopš bērnības piemīt vecuma skleroze? Vai tiešām esat aizmirsis savus paša vārdus, ka misis Stīvensoni, iespējams, savervējis Fe­lano … Ja tas tā, tad viņai divkāršs iemesls slepkavī­bai … Pārdomājiet to, bet es tikmēr aizbraukšu pie Bredoka.

Neraugoties uz parasto aukstasinību, Bredoks likās ārkārtīgi satraukts par sava galvenā konstruktora nāvi. Kad Mūns pastāstīja viņam par Stīvensona atklājumu, viņš kļuva vai traks aiz dusmām.

— Kāpēc viņš nepaziņoja man! . . . Cik nejēdzīga nāve! … Aizgājis, tā ir nepateicis pašu galveno! Mak­sāju Hartijam karalisku algu, katru dienu rūpnīca tika pārmeklēta, klusēju pats un iemācīju savus padotos klu­sēt! .,. Tagad nu izrādās, ka spiegs sēdējis pašā centrā! Nekad nepiedošu Stīvensonam .. . Viņam nebija tiesību nošauties tādā brīdī, kad viņš vienīgais zināja noslē­pumu!

— Jūs esat netaisns pret viņu, mister Bredok. Viņu nošāva.

— Kas?

— Tas taču skaidrs. Tas, kurš nav vēlējies, lai no­slēpums tiktu atklāts.

Viesnīcā Mūns atgriezās vēlu vakarā. Deilijs jau gu­lēja. Uz cigāru kārbas Mūns atrada zīmīti.

— Jo vairāk domāju, jo ciešāka kļūst mana pārlie­cība, ka jūs kļūdāties. Ja domāšu vēl stundu, gandrīz droši nākšu pie slēdziena, ka nākotnes ideālajam elek­tronu detektīvam nekādā ziņā nedrīkst dot jūsu vārdu. Tāpēc jūsu pašu interesēs eju gulēt.

P. S. Zvanīja Felano. Lūdza, lai jūs viņam noteikti vēl šodien piezvanītu. Acīm redzot, šis lielais pērtiķis uz­skata, ka mūs līdz nāvei pārbiedējusi Stīvensona nāve. Pasakiet viņam, ka kareivji mirst, bet nepadodas. Bet, starp mums, ar ko Felano sliktāks par Bredoku? Atšķi­rība tikai devīzēs. Tātad izvēlieties starp «Uzvar tas, kurš klusē« un «Godīgums pāri visam»!

Mūns izņēma no kārbas cigāru un aizsmēķēja. Viņš tikko paguva ievilkt dažus dūmus, kad ieskanējās tāl­runis. Tas bija Felano.

— Mister Mūn? Beidzot esat ieradies… Nekādi ne­varēju sagaidīt. Esmu sagatavojis jums mazu pārstei­gumu. Jūs izteicāt domu, ka esmu iejaukts Stīvensona slepkavībā. Man negribētos, lai jums būtu tik ļauns iespaids par mani. Kā nekā jūs esat nākamais sabiedro­tais.

— Jums ir brīnišķīga informācija … Mani, protams, ļoti interesētu tās avots, bet baidos, ka negribēsiet man to atklāt.

— Ar prieku! — Felano iesmējās, — Diemžēl tas ir kara noslēpums. Proti — mēs maksājam vairāk nekā Bredoks …. Bet tagad klausieties uzmanīgi! .. Ezra, ieslēdz!

— Tūlīt, Džek! — atsaucās tālumā Ezra. Knikšķis — un Mūns sadzirdēja divas citas balsis. Viena piederēja Mekhilerij am, otra — Bredokam.

Mekhilerijs: Ko jūs sakāt par senāta komisiju, mis­ter Bredok? Felano cer nospiest mūs uz ceļiem.