Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Nu, redzat, vai man nebija taisnība? Teicu taču, ka jūs agrāk vai vēlāk kļūsiet par manu sabiedroto. Ap­sveicu sevi un, galvenais, jūs! Pirmšķirīgs spēlētājs labā komandā — tas ir allaž iepriecinošs skats.

— Vai tādēļ bija vērts dzenāt pa pilsētu simt ma­šīnu?

— Mans draugs — policijas priekšnieks, protams, mazliet pārcentās, — Felano pasmaidīja. — Lūdzu viņu izrādīt man mazu laipnību . . . Bet viņš uzņēma to kā pavēli. Tagad, kad visiem- jau skaidrs, ka būšu guber­nators, tas no viņa puses pilnīgi saprotami.

—• Pagaidām jūs vēl neesat gubernators.

— Pēc jūsu šodienas uzstāšanās tiesā vairs nevar būt šaubu … Es, protams, centīšos izspiest no tās visu, ko vien var . . . Ezra, parādiet misteram Mūnam savu gran­diozo ideju!

— Nu nē, Džek, tas nav taisnīgi, — Ezra plati smai­dīja. — Šoreiz tā ir jūsu ideja, pie tam, jāsaka, pirm­šķirīga. Bet lai misters Mūns pats spriež! — Ar burvju mākslinieka žestu Ezra attina papīra rulli.

Mūns izbrīnā soli atkāpās. Rullim attinoties, viņš pa­mazām pazina savu daudzkārtīgi palielināto fizio- nomiju. Vēlēšanu plakāts visā savā krāšņumā gulēja uz galda. Mūns, uzņemts lieciniēku tribīnē zvēresta nodo­šanas brīdī. Virs viņa galvas zelta burtu gaismogs: «Go­dīgums pāri visam!» Bet šķērsām bībelei, uz kuras at­dusējās roka, gluži kā Sinajas akmenī iecirsts bauslis, aicinājums: «Balsojiet par Felano!»

— Nu, kādas ir jūsu domas? — Felano jautāja.

— Ļoti iespaidīgi, bet, manuprāt, priekšlaicīgi. Es tie­šām zvērēju runāt patiesību un tikai patiesību, bet, kā zināt, man nav ļāvuši to darīt.

— Tieši tādēļ gribēju jūs satikt.

— Baidos, ka Bredoks neļaus man uzstāties . . . Tiesa atbalstīs viņu. Esmu pārāk sakompromitēts. Visa mana reputācija pie velna! — Mūns bēdīgi nopūtās.

Felano nomierinoši uzlika savu mīksto roku uz Mūna ceļgala.

— Neuztraucieties! Ar tādu sabiedroto kā es jūs ne­kad nepazudīsiet. . . Klausieties uzmanīgi! Rīt jūs uz­stāsieties tiesā … kā mans galvenais liecinieks! Jūsu reputācija tiks spīdoši reabilitēta. Jūsu godīgums piedzī­vos īstu triumfu … Bet tagad paņemiet čeku!

— Tas laikam arī būs mazliet priekšlaicīgi.. . Bet, ja jūs piedāvāsiet to pēc manas uzstāšanās, paņemšu ar prieku.

Mūns pagriezās pret inspektoru Olšeidu, kas visu šo laiku bija stāvējis taisns kā svece.

— Nu, veco zēn, tagad mēs esam vienas komandas spēlētāji. .. Gribu izpirkt savu vainu … Jums ir lie­liska iespēja attaisnot priekšniecības uzticību. Ejiet uz slimnīcu un līdz rītvakaram neatkāpieties ne soli no Čarlija Grimšo gultas. Viņam draud lielas briesmas! Un paņemiet līdzi portatīvo uztvērēju, sekojiet tiesas gaitai.

Milzīgā zāle «Divdesmitais gadsimts» bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai, pareizāk, līdz neiespējamībai. Cil­vēki stāvēja visās ejās. Žurnālistiem ierādītajā ložā re­portieri gandrīz sēdēja cits citam uz galvas. Ļaužu pai­sums draudēja aizslaucīt no savām vietām tiesnesi un zvērinātos. Virves vietā nācās uzstādīt bruņuplates, kādas policija parasti izmanto, apšaudoties ar gangste­riem.

Tiklīdz tiesnesis pasludināja sēdi par atklātu, no savas vietas piecēlās Džo Kohens.

— Jūsu godība, vakar jūs atļāvāt pretējai pusei iz­mantot magnetofona ierakstu. Lūdzu atļaut mums to pašu.

— Tiesa atļauj!

Džo Kohens ar diriģenta žestu pamāja savam palīgam. Tas ieslēdza magnetofonu.

Tas bija tas pats Felano un Mūna sarunas fragments, ko vakar bija nodemonstrējis Pinkertona vecākais de­tektīvs.

Minūtes klusums.

Tad tiesnesis, kas izbrīnā bija piecēlies no krēsla, no­murmināja:

— Mister Kohen, es kaut ko nesaprotu. Varbūt jus no šodienas pārstāvat mistera Bredoka intereses? …

— Atvainojiet, jūsu godība, es joprojām aizstāvu Mēriju Grimšo. Es joprojām aizstāvu taisnību pret ne­krietniem meliem . . . Vakar jūs dzirdējāt tikai sarunas daļu. Tagad dzirdēsiet visu.

Nenogaidījis tiesneša atļauju, Džo Kohens pacēla roku.

Un zāle beidzot dabūja dzirdēt patiesību. Tiesa, maz­liet izrediģētu, jo no sarunas bija izgrieztas visas sena­toram nevēlamās vietas. Bet atlikušās bija tik veikli samontētas, ka, izņemot Mūnu, to neviens nemanīja.

Sarunas beigas šajā redakcijā skanēja tā:

— Mister Felano, jūs esat lietišķs cilvēks, kāpēc velti tērējat laiku?

— Tātad karš, mister Mūn? . . . Mums tas ir pat ļoti izdevīgi. . . Ļaudis teiks: misters Mūns sākumā pieslē­jies netaisnajai partijai, bet caur maldiem nonācis bei­dzot pie patiesības.

Zāle aplaudēja kā viens cilvēks. Protams, tie nebija mesli Mūna godīgumam, bet gan Džo Kohena veiklajam pretgājienam, kas nostādīja viņa pretinieku muļķa lomā. Šo entuziasma bangu nests, Džo Kohens uzlēca uz krēsla un patētiski iesaucās:

— Kā redzat, senatora Džeka Felano, kuru drīzumā ceram redzēt gubernatora amatā, gaišredzīgie vārdi pie­pildījušies. To pierāda mistera Mūna vakardienas uz­stāšanās. Pretējā puse mēģināja aizbāzt viņam muti. Bet šajā zemē pastāv vēl likumība un taisnība! Nevienam, lai kas viņš būtu, lai cik miljonu viņam piederētu, — dramatisks žests Bredoka virzienā, — neizdosies aizka­vēt taisnības uzvaru! Jūs gribējāt dzirdēt patiesību? Tūlīt jūs to dzirdēsiet. Jūsu godība! Lūdzu izsaukt mūsu galveno liecinieku Semjuelu Mūnu!

Mūns ātriem soļiem devās uz tribīni. Jārunā, kamēr nav aizlieguši. Viņš atstūma tiesas kalpotāja pastiepto bībeli.

— Esmu jau vakar zvērējis runāt tikai patiesību!

— Protestēju! — Henrijs K. Tomass kliedza. — No­zvēriniet viņu! Citādi mums nebūs likumīga pamata saukt pie atbildības par viltus liecības sniegšanu!

— Jūsu vietā es būtu labāk klusējis, mister Tomas! — Mūns pasmīnēja. — Kas vakar sniedza viltus liecību?

— Jūsu protests noraidīts, mister Tomas, — tiesnesis bargi teica. — Pamājiet, mister Mūn!

Zālē atskanēja attālai vētrai līdzīga šalkoņa. Trīs tūk­stoši skatītāju kā hipnotizēti raudzījās Mūnā. Tikai Mūnā.

Tāpēc sākumā neviens nepamanīja, ka blakus lieci­nieku tribīnei pēkšņi iznira cilvēks. Viņš runāja gandrīz čukstus, bet kapa klusumā šie čuksti skanēja līdzīgi pēr­konam. Cilvēka rokā pazibēja mikrofons.

— Mister Mūn, rūnājiet! Jūs dzird divsimt miljonu radioklausītāju … īsu ziņojumu īpaši mums! Par katru minūti — trīs tūkstoši dolāru!

Mūns paņēma mikrofonu.

— Lūdzu! . . . Inspektor Olšeid! Vai dzirdat mani? No­ziedznieks, kas uzspridzinājis «Zelta bultu» un «Sarkano bultu», atrodas blakus jums. Nekavējoties apcietiniet viņu! Tas ir Čarlijs Grimšo!

No «Divdesmitā gadsimta» ēkas Mūns iznāca pa ma­zām durtiņām, kuras parasti 'ietoja preču piegādātāji. Apgājis apkārt celtnei, viņš jau iztālēm pamanīja, ka viņa mašīnu ielenkuši žurnālisti. Tiesas sēde nevienu, vairs neinteresēja. Visus interesēja vienīgi Mūns un viņa sensacionālais paziņojums. Mūns nolēma, ka prātīgāk ļaut saplosīt savu mašīnu nekā sevi, jo vairāk tāpēc, ka tā pieder misteram Bredokam . . . Šorīt Mekhilerijs bija piezvanījis un oficiālā tonī palūdzis atdot mašīnu. Ta­gad Mūns piezvanīs viņam un tikpat oficiālā tonī pazi­ņos, ka mašīna stāv pie ieejas tiesas zālē … Tā viņš arī izdarīja . . . Balsī, par kuru viņu būtu apskaudis paša tēvs — mācītājs, Mekhilerijs glaimīgi teica: