Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Blors piekrita:

— Jā, jums ir taisnība. — Viņš mirkli pārdomāja. — Vismaz zvērudārza te, uz salas, nav. To viņam būtu diezgan grūti sagādāt.

Vera iesaucās:

— Vai tad jūs nesaprotat? Mēs paši esam zvērudārzs… Pagājušajā naktī mēs necik cilvēciski vairs neizskatījāmies. Zvērudārzs esam mēs…

Rītu viņi sagaidīja klintīs, pa kārtai sūtīdami ar spogulīša palīdzību signālus uz cietzemes pusi.

Taču nekas neliecināja, ka tos kāds būtu ievērojis. Atbildes signāli nesekoja. Diena bija skaista, nedaudz dūmakaina. Lejā, jūrā, bija pamatīga viļņošanās. Laivas nebija izbraukušas jūrā. Viņi vēlreiz pamatīgi pārmeklēja salu. Taču no pazudušā ārsta nekur nebija ne ziņas, ne miņas.

Vera lūkojās augšup uz māju — no tās vietas, kur tobrīd stāvēja. Viņa sacīja, mazliet pasmagi dvašodama:

— Te, svaigā gaisā, cilvēks jūtas drošāk… Mēs varētu mājā nemaz neatgriezties.

Lombards noteica:

— Nav slikta doma. Te mēs esam drošībā — neviens nevar mums pielavīties nepamanīts — mēs viņu pamanītu jau pirms laba laika.

Vera sacīja:

— Tad mēs paliekam šeit. Blors iebilda:

— Nakts taču kaut kur jāpavada. Tātad mums būs jāatgriežas mājā.

Vera nodrebinājās.

— Es to nevaru izturēt. Es nevaru tur pārlaist vēl vienu nakti! Filips sacīja:

— Jums tur būs drošāk — ja ieslēgsieties savā istabā. Vera nomurmināja:

— Jādomā gan.

Rokas izstiepusi, viņa čukstēja:

— Tik jauki ir atkal pagozēties saulītē… Un domāja:

"Cik dīvaini… Jūtos bezmaz vai laimīga. Ar visu to, ka man draud briesmas… Nezkāpēc— šobrīd— šķiet, ka nekam nav nozīmes… dienas gaismā nē… Es jūtos spēkpilna —jūtu, ka nevaru mirt…"

Blors ieskatījās rokaspulkstenī. Viņš teica:

— Pulkstenis ir divi. Kā ar lenču? Vera noteikti sacīja:

— Es neiešu atpakaļ mājā. Gribu palikt te — svaigā gaisā.

— Ak, lūdzu, beidziet, mis Kleitorna! Mums jāsaglabā spēki, jūs taču zināt.

Vera noteica:

— Jau ieraugot konservētu mēli, man paliks slikti! Es neko negribu. Galu galā reizēm cilvēki neēd vairākas dienas, teiksim, kad vēlas ievērot diētu.

Blors atteica:

— Es gan nevaru iztikt bez regulāras ēšanas. Kā ir ar jums, mister Lombard?

Filips sacīja:

— Ziniet, man arī īpaši neiet pie sirds doma par konservētu mēli. Es palikšu te — kopā ar mis Kleitornu.

Blors svārstījās. Vera piebilda:

—Ar mani viss būs kārtībā. Es vis nedomāju, ka viņš mani nošaus, tiklīdz jūs būsiet man pagriezuši muguru, —ja jūs no tā baidāties.

Blors noteica:

— Labi, ja jau jūs tā sakāt. Taču mēs jau norunājām, ka labāk būtu — nešķirties.

Filips sacīja:

— Jūs taču gribat līst tieši lauvai rīklē. Ja vēlaties, es došos jums līdzi.

— Nē, nevajag, — Blors teica. — Palieciet šeit. Filips sāka smieties.

— Tātad jums joprojām no manis bail? Kāpēc? Es taču varu jūs nošaut kaut vai tūlīt pat —ja gribētu.

Blors atbildēja:

— Jā, bet tas nesaskanēs ar plānu. Katram sava kārta, un viss jādara pēc plāna.

— Labs ir, — teica Filips, — kā rādās, jums tur viss ir skaidrs.

— Protams, tas ir mazliet riskanti — doties uz māju vienam… — sacīja Blors.

Filips klusi piemetināja:

— Vai jūs tāpēc vēlētos aizņemties no manis revolveri? Atbildiet, ka ne, jo es to neaizdošu! Tas nav tik vienkārši, padevīgi pateicos.

Blors paraustīja plecus un sāka kāpt augšup pa stāvo nogāzi — uz mājas pusi.

Lombards mierīgi piebilda:

— Zvērudārzā barošanas laiks! Dzīvnieku paradumi ir ļoti regulāri!

Vera bažīgi ierunājās:

— Vai tas, ko viņš dara, nav ļoti riskanti?

— Tādā nozīmē, kā jūs to sakāt, — nē, es tā vis nedomāju! Armstrongs nav apbruņots, ziniet, un fiziski Blors ir par viņu divreiz stiprāks, turklāt piesargāsies. Un bez tam varbūtība, ka Armstrongs varētu būt mājā, nav liela. Es zinu, ka viņa tur nav.

— Bet — kur tad vēl viņš varētu būt? Filips klusi noteica:

— Tas var būt Blors.

— Ak — vai patiesi jūs domājat?

— Paklausieties, manu meitenīt. Jūs dzirdējāt, ko Blors teica. Jums jāsaprot, ka tad, ja viņš runājis patiesību, man nevar būt nekāda sakara ar Armstronga pazušanu. Viņa teiktais mani attaisno. Taču neattaisno viņu. Mums ir tikai viņa liecība par to, ka viņš dzirdējis soļus un redzējis vīrieti nokāpjam lejā un izejam pa durvīm. Tas var būt arī samelots. Viņš varēja nobeigt Armstrongu jau pāris stundu pirms tam.

— Kā?

Lombards paraustīja plecus.

— To mēs nezinām. Bet, ja jūs vēlaties zināt manas domas, tad mums ir jābaidās vienīgi no Blora! Ko mēs par šo cilvēku zinām? Itin neko! Tas stāsts pārbijušo policistu varbūt izfantazēts! Iespējams, ka viņš ir viss kas —jucis miljonārs, traks komersants, no Broudmūras izmucis katordznieks. Viens gan ir skaidrs. Viņš varēja izdarīt ikvienu no šiem noziegumiem.

Vera bija nobālusi krīta bālumā. Mazliet aizelsusies, viņa sacīja:

— Bet kas būs, ja viņš ķersies klāt — mums? Lombards klusi atbildēja, papliķēdams revolveri sev kabatā:

— Es parūpēšos, lai tā nenotiktu.

Pēc tam viņš izbrīnījies uzlūkoja Vem.

— Jūs izturaties pret mani ar aizkustinošu uzticību, vai ne, Vera? Vai esat tik pārliecināta, ka es negrasos jūs nošaut?

Vera noteica:

— Kādam taču ir jāuzticas… īstenībā es domāju, ka attiecībā par Bloru jūs maldāties. Es joprojām domāju, ka tas ir Armstrongs.

Pēkšņi viņa pievērsās Filipam.

— Vai jums neliekas — visu laiku — ka te kāds ir? Kāds, kas vēro un nogaida?

Lombards lēni iebilda:

— Tie ir tikai nervi. Vera dedzīgi turpināja:

— Tātad arī jūs vajā šī sajūta?

Viņa nodrebēja. Un pieliecās mazliet tuvāk.

— Es reiz lasīju grāmatu par diviem tiesnešiem, kuri ieradās kādā amerikāņu mazpilsētā — kā Augstākās Tiesas pārstāvji. Viņi sprieda tiesu — Absolūti Taisno tiesu. Tāpēc, ka — viņi nemaz nebija no šīs pasaules…

Lombards sarauca uzacis. Viņš sacīja:

— Debesu sūtņi, ko? Nē, es pārdabiskām būšanām neticu. Tas, kas notiek šeit, ir cilvēka roku darbs.

Vera klusā balsī iebilda:

— Reizēm — es vis neesmu tik pārliecināta… Lombards pavērās viņā. Viņš noteica:

— Tā ir sirdsapziņa… — Pēc klusumbrīža viņš tikpat klusi turpināja: — Tātad jūs to puiku tomēr noslīcinājāt?

Vera sparīgi iebilda:

— Tā nebija! Tā nebija! Jums nav tiesību tā runāt!

Viņš labsirdīgi iesmējās.

— Jā gan, jūs to izdarījāt, manu dārgo meitenīti Es nezinu, kāpēc. Nevaru iedomāties. Varbūt tur bija iejaukts vīrietis. Kā tur bija?

Vera pēkšņi sajutās bezgala nogurusi un vāja — nespēks pārņēma visus viņas locekļus. Viņa neskanīgā balsī sacīja:

— Jā — tur bija iejaukts vīrietis… Lombards mierīgi noteica:

— Paldies. Tas ir viss, ko es gribēju zināt. Vera pēkšņi pielēca kājās. Viņa iesaucās:

— Kas tad tas? Vai sākusies zemestrīce? Lombards atbildēja:

—Nē, nē. Tomēr dīvaini — zeme nodrebēja. Un, es domāju — vai jūs dzirdējāt arī kliedzienu? Es dzirdēju. Viņi palūkojās augšup uz māju. Lombards sacīja:

— Tas bija tur. Labāk iesim un apskatīsimies.

— Nē, nē. Es gan neiešu.

— Kā vēlaties. Es gan iešu. Vera izmisīgi iesaucās: