Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Labi, labi! Es iešu jums līdzi!

Viņi kāpa augšā pa nogāzi un piegāja pie mājas. Terasē viss bija mierīgi, tā bija saules pilna. Viņi mirkli minstinājās turpat, pēc tam — nolēma drošības dēļ apiet mājai apkārt, nevis tūlīt iet iekšā.

Un atrada Bloru. Viņš gulēja, atmetis rokas, uz terases akmeņiem mājas austrumpusē, viņa galvaskausu bija ielauzis liels balta marmora klucis.

Filips palūkojās augšup. Viņš vaicāja:

— Kas tā par istabu — virs mums? Vera klusā, drebošā balsī atbildēja:

— Tā ir mana istaba — un tas ir kamīnmalaspulkstenis… Tagad es atceros. Tam bija — lāča apveids.

Viņa atkārtoja vēlreiz, balsij apraujoties un aizlūstot:

— Tam bija lāča apveids…

Filips satvēra viņas plecu.

Viņa balss bija satraukta un drūma, kad viņš sacīja: — Viss skaidrs. Armstrongs ir paslēpies mājā. Es iešu un dabūšu viņu rokā.

Taču Vera ieķērās viņa drēbēs. Viņa iesaucās:

— Neesiet dumjš! Tagad pienākusi mūsu kārta! Viņš grib, lai mēs ejam viņu meklēt! Viņš ar to rēķinās!

Filips apstājās. Viņš domīgi teica:

— Jums laikam taisnība. Vera sauca:

— Vai jūs vismaz tagad atzīstat, ka man bija taisnība? Viņš pamāja.

— Jā —jūs vinnējāt! Tas tiešām ir Armstrongs. Bet kur, pie velna, viņš slēpjas? Mēs taču pārmeklējām visas malas.

Vera brīdinoši noteica:

— Ja jūs viņu neatradāt pagājušajā naktī, tad jums neizdosies viņu atrast arī tagad… Tas ir pilnīgi skaidrs.

Lombards neticīgi sacīja:

— Jā, bet…

— Viņš droši vien jau savlaicīgi sagatavojis sev slēptuvi — pats par sevi saprotams, ka viņš tā rīkojies. Ziniet, tādu kā nišu, kādas mēdz būt vecās mājās.

— Šī taču nav veca māja.

— Un tomēr slēptuvi viņš te varēja ierīkot. Filips Lombards pašūpoja galvu. Viņš sacīja:

— Mēs taču jau pirmajā rītā pārmeklējām visu salu. Varu apzvērēt, ka te nekur nav nekādas slēptuves.

Vera noteica:

— Un tomēr — vajag būt… Lombards bilda:

— Es gan gribētu redzēt… Vera iesaucās:

— Jā, jūs gribētu redzēt! Un viņš to zina! Viņš ir tur iekšā — un gaida jūs!

Lombards sacīja, pa pusei izvilcis no kabatas revolveri:

— Man ir šis — jūs taču zināt.

— Jūs teicāt, ka Bloram nav jābaidās — ka Armstrongs ar viņu netikšot galā. Viņš esot fiziski stiprāks, bez tam uzmanoties. Bet jūs nerēķinājāties ar to, ka Armstrongs ir traks! Bet trakie ir daudz stiprāki par normāliem cilvēkiem. Un arī daudz viltīgāki par jebkum normālu cilvēku.

Lombards ielika revolveri atpakaļ kabatā. Viņš noteica:

— Lai notiek pēc jūsu prāta!

Lombards galu galā pavaicāja:

— Ko jūs domājat darīt, kad iestāsies nakts? Vera neatbildēja. Viņš uzstājīgi turpināja:

— Vai par to jūs neesat padomājusi? Vera bezpalīdzīgi nomurmināja:

— Ko mēs varam darīt? Ak, mans Dievs, man ir bail… Filips Lombards domīgi sacīja:

— Laiks ir jauks. Būs gaiša mēnesnīca. Mēs varētu atrast kādu vietiņu — klinšu pakājē, piemēram. Varam sēdēt tur un gaidīt rītu. Mēs nedrīkstam gulēt… Mums visu laiku jābūt nomodā. Ja kāds nāks uz mūsu pusi, es šaušu!

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Jums varbūt šajās plānajās drēbēs būs auksti? Vera, nelāgi pasmiedamās, pārvaicāja:

— Auksti? Man būs vēl aukstāk, ja būšu mirusi! Filips Lombards klusi piebilda:

— Jā, tur jums taisnība… Vera nepacietīgi sarosījās. Viņa sacīja:

— Es sajukšu prātā, ja vēl ilgi te sēdēšu. Iesim pastaigāties.

— Lai notiek!

Viņi lēnām soļoja uz priekšu gar krasta klints malu — te pakāpdamies augstāk, te nokāpdami zemāk. Saule jau slīga uz rietu. Gaisma bija zeltota un dūmakaina. Tā ietina abus gluži kā zeltītā apsegā.

Nervozi iesmiedamās, Vera pēkšņi sacīja:

— Cik žēl, ka mēs te nevaram izpeldēties… Filips lūkojās lejā, jūrā. Viņš aprauti ierunājās:

— Bet kas tad tas? Redziet — tur, pie tās lielās klints? Nē, mazliet uz labo pusi.

Vera ņēmās pētīt. Viņa sacīja:

— Izskatās, ka tās ir kāda drēbes!

— Peldētājs, ko? — Lombards iesmējās. — Savādi. Es domāju, ka tās ir ūdenszāles.

Vera bilda:

— Iesim apskatīties.

— Tās ir drēbes, — sacīja Lombards, kad viņi bija piegājuši tuvāk. — Vesels sainis. Re, kur zābaks. Nāciet, pieiesim vēl tuvāk.

Viņi rāpās lejā pa klinti.

Vera pēkšņi apstājās. Viņa teica:

— Tās nav drēbes — tas ir cilvēks…

Līķis bija iestrēdzis starp diviem klinšakmeņiem — acīmredzot to tur bija ienesis šīsdienas paisums.

Lombards un Vera beidzot norāpās līdz slīkonim. Un pieliecās tuvāk.

Purpursārta, zilgana seja — atbaidoša slīkoņa seja… Lombards sacīja:

— Mans Dievs! Tas ir Ārmstrongs…

Likās, ka pagājusi mūžība… pasaules Visumā turpināja virpuļot un griezties… Laiks bija apstājies… Tas joprojām stāvēja— lai gan bija pagājuši tūkstoš gadsimti…

Nē, pagājusi bija tikai minūte — vai mazliet vairāk…

Divi cilvēki stāvēja, lūkodamies lejup uz slīkoni…

Lēni, ļoti lēni Vera Kleitorna un Filips Lombards pacēla galvu — un ielūkojās viens otram acis…

Lombards sāka smieties. Viņš ieteicās:

— Tātad viss skaidrs, Vera? Vera sacīja:

— Uz salas neviena nav — neviena paša —, tikai mēs abi… Viņas balss vairāk atgādināja čukstu.

Lombards atsaucās:

— Tieši tā! Tad jau mēs zinām, kā tas viss ir — vai ne? Vera teica:

— Kā tad tika nostrādāts — tas triks ar marmora lāci? Viņš paraustīja plecus.

— Visparastākais triks, mana dārgā — varen izdevies triks… Viņu acis atkal satikās.

Vera domāja:

"Kāpēc es agrāk pamatīgi neapskatīju viņa seju? Tā ir vilka seja — tik tiešām — vilka seja… Tie briesmīgie zobi… " Lombards ierunājās — baisi un draudīgi:

— Tās ir beigas, vai saprotat? Tagad mēs esam tikuši līdz patiesībai. Un tagad ir beigas…

Vera klusi noteica:

— Es saprotu…

Viņa lūkojās jūrā. Ģenerālis Makarturs bija lūkojies jūrā — kad tas bija — vai tiešām tikai vakar? Vai varbūt aizvakar? Arī viņš bija teicis: "Tās ir beigas… "

Viņš bija to sacījis piekrītoši — it kā apsveikdams tās.

Bet Verā šie vārdi — pati doma — radīja protestu. Nē, tās vēl nevarēja būt beigas.

Viņa palūkojās lejup uz doktom Armstrongu. Un sacīja:

— Nabaga doktors Armstrongs… Lombards pavīpsnāja. Viņš noprasīja:

— Kas tad tas? Sievišķīgā līdzcietība? Vera atbildēja:

— Kāpēc lai tā nebūtu? Vai jūs nejūtat nekādu līdzcietību? Viņš noteica:

— Pret jums es līdzjūtību nejūtu. Nemaz negaidiet! Vera atkal lūkojās lejup uz mirušo. Viņa sacīja:

— Mums viņš jāizzvejo. Un jāienes mājā.

— Lai pievienotos citiem upuriem? Lai būtu tīrība un kārtība? Manuprāt, viņš var mierīgi palikt tur, kur viņš ir.

Vera teica:

— Vismaz izvilksim viņu no ūdens. Lombards iesmējās. Viņš sacīja:

— Ja jums tā tīk.

Viņš pieliecās — un vilka slīkoni tuvāk. Arī Vera noliecās, lai viņam palīdzētu. Viņa stiepa un vilka no visa spēka. Lombards smagi elsa:

— Tas darbiņš nav no vieglajiem.

Beidzot viņiem tomēr izdevās izvilkt līķi no ūdens. Atliecis muguru, Lombards noteica: