Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Galu galā soļi atskanēja gaitenī. Lombarda balss sacīja:

— Vera! Vai ar jums viss kārtībā?

— Jā. Kas noticis? Blora balss sacīja:

— Vai jūs mūs neielaistu?

Vera devās pie durvīm. Viņa atvilka krēslu, atslēdza durvis un atvilka aizbīdni. Un atvēra durvis.

Abi vīrieši smagi elpoja, viņu kājas un bikšu gali bija slapji. Vera atkal noprasīja:

— Kas noticis? Lombards atbildēja:

— Armstrongs ir pazudis…

Vera iesaucas:

— Kā?

Lombards atteica:

— Pazuda kā nebijis, uz salas viņa nav. Blors piebalsoja:

— Pazuda— tas ir īstais vārds! Izgaisa— it kā tas būtu kāds viltīgs triks.

Vera nepacietīgi noprasīja:

— Kas tās par blēņām? Viņš ir kaut kur paslēpies. Blors noteica:

— Nē, nav vis! Es jums saku, te, uz šīs salas, nav kur noslēpties. Tā ir kaila un gluda kā rokas delms! Un ārā spīd mēness. Tik gaišs kā dienā. Un viņš nekur nav atrodams!

Vera sacīja:

— Viņš būs ielavījies atpakaļ mājā. Blors iebilda:

— Mēs arī tā domājam. Pārmeklējām māju. Jūs droši vien to dzirdējāt. Es jums saku, viņa te nav. Viņš ir prom — izzudis, izkūpējis, izgaisis…

Vera neticīgi noteica:

— Es tam neticu. Lombards iebilda:

— Bet tā ir patiesība, mana dārgā. Viņš mirkli paklusēja, pēc tam teica:

— Ir vēl kāds mazs sīkums. Ēdamistabā ir izsists logs, un uzgaida vairs ir tikai trīs nēģerēnu figūriņas.

Visi trīs sēdēja pie virtuves galda un ēda brokastis. Ārā spīdēja saule. Bija skaista diena. Vētra bija rimusies. Un līdz ar laika maiņu bija mainījies arī salas gūstekņu garastāvoklis.

Tagad viņi jutās kā cilvēki, kas pamodušies no ļauna sapņa. Te draudēja briesmas, jā gan, taču dienas gaismā briesmas vairs nelikās tik briesmīgas. Tā paralizējošā baiļu atmosfēra, kura vakar saistīja viņus, liedzot darboties, kamēr ārā gaudoja vējš, bija projām.

Lombards sacīja:

— Kā būtu ar heliogrāfiju — šodien uzkāpsim salas augstākajā punktā ar spoguli. Ja kāds apķērīgs puisis būs uzkāpis pretējā krasta klintīs, tad jācer, ka viņš sapratīs mūsu SOS. Vakarā mēs varētu sakurt ugunskuru — vienīgi te nav daudz malkas —, bez tam viņi var nodomāt, ka mēs gluži vienkārši te priecājamies pie ugunskura: dziedam un dejojam.

Vera noteica:

— Kāds noteikti zina Morzes ābeci. Tādā gadījumā viņi atbrauks mums pakaļ. Varbūt vēl šovakar.

Lombards iebilda:

— Laiks gan ir noskaidrojies, taču jūra vēl nav nomierinājusies. Vēl pamatīgi viļņojas! Līdz rītam viņi noteikti nevarēs pie salas piestāt.

Vera iesaucās:

— Ko — vēl viena nakts jāpavada šeit! Lombards paraustīja plecus.

— Ar to nāksies samierināties! Es domāju, ka pēc divdesmit četrām stundām tiksim projām. Ja mēs varēsim izturēt šo laiku, tad būsim glābti.

Blors noklepojās. Viņš sacīja:

— Labāk jau noskaidrosim notikušo. Kas noticis ar Armstrongu! Lombards bilda:

— Mums ir viens pierādījums. Uz pusdiengalda palikuši vairs tikai trīs nēģerēni. Izskatās tā, ka arī Armstrongs ir beigts.

Vera ieteicās:

— Tad kāpēc jūs neatradāt viņa līķi? Blors noteica:

— Patiešām.

Lombards nogrozīja galvu. Viņš teica:

— Tas ir sasodīti dīvaini — te kaut kas nav kārtībā.

Blors šaubīgi sacīja:

— Līķis varētu būt iemests jūrā. Lombards skarbi noprasīja:

— Kas tad to izdarīja? Jūs? Es? Jūs taču redzējāt viņu izejam pa durvīm. Jūs nācāt uz manu istabu. Mēs abi kopā izgājām viņu meklēt. Kad, pie velna, man bija laiks nogalināt viņu un aizvākt viņa līķi no salas?

Blors atbildēja:

— Es nezinu. Bet es zinu vienu. Lombards vaicāja:

— Ko gan?

— Revolveris. Jums ir revolveris. Tagad tas ir jūsu rīcībā. Un nekas nenorāda, ka tas nav bijis jūsu rīcībā visu laiku.

— Paklausieties, Blor, mēs taču visi tikām pārmeklēti.

— Jā, bet jūs to pirms tam kaut kur paslēpāt. Un pēc tam atkal nolikāt atpakaļ.

— Jūs, cietpaurīgais nejēga, es jums zvēru, ka tas bija nolikts atpakaļ manā atvilktnē. Tas bija lielākais pārsteigums manā mūžā, kad es to tur atkal ieraudzīju.

Blors sacīja:

— Un jūs gribat, lai mēs kaut kam tādam noticam! Kāda velna pēc Armstrongs — vai arī kāds cits — lai būtu to nolicis atpakaļ?

Lombards apjucis paraustīja plecus.

— Man nav ne jausmas. Kaut kāds vājprāts. Es to nekādā gadījumā negaidīju. Tur nav nekādas jēgas.

Blors piekrita.

— Nav gan. Jūs varējāt izdomāt ko ticamāku.

— Vai tad tas nepierāda, ka es nemeloju?

— Man ir citāds viedoklis. Filips noteica:

— Neko citu no jums arī nevarēja gaidīt. Blors sacīja:

— Paklausieties, mister Lombard, ja jūs esat godīgs cilvēks, kā tikāt apgalvojis…

Filips nomurmināja:

— Kad tad es būtu apgalvojis, ka esmu godīgs cilvēks? Nē, nudien, neko tādu es gan neesmu teicis.

Blors mierīgi turpināja:

— Ja jūs mnājat patiesību — tad ir tikai viena izeja. Kamēr revolveris ir pie jums, mēs ar mis Kleitornu esam jūsu varā. Vienīgā pieņemamā rīcība būtu — nolikt to pie citām ieslēgtajām lietām — un atslēgas būtu pie jums un pie manis.

Filips Lombards aizdedza cigareti. Izpūtis dūmus, viņš noteica:

— Neesiet ēzelis.

— Jūs tam nepiekrītat?

— Nē, nepiekrītu. Revolveris ir mans. Tas man vajadzīgs, lai aizsargātos, — un es esmu nodomājis to paturēt.

Blors iebilda:

— Tādā gadījumā mums atliek tikai viens secinājums.

— Ka es esmu A. N. Ouens? Sasodīts, domājiet, ko vien vēlaties. Bet es vaicāju — ja jau ir tā, tad kāpēc es jūs šonakt ar to revolveri nenošāvu? Es taču būtu varējis — bija bezgala daudz izdevību — vismaz divdesmit.

Blors pašūpoja galvu. Viņš sacīja:

— Nezinu — tas gan ir fakts. Varbūt jums bija kāds iemesls. Vera šajā strīdā nepiedalījās. Viņa sakustējās un noteica:

— Es domāju, ka jūs abi uzvedaties kā pēdējie muļķi. Lombards pavērās viņā.

— Kā tā? Vera noteica:

— Jūs aizmirsāt skaitāmo pantiņu. Vai neredzat, ka tajā ir atminējums?

Un viņa zīmīgi noskaitīja: "Četri jūrā zvejot bija, Vienu sārta zive rija. " Viņa turpināja:

— Sārta zive — tā ir atslēga visam. Armstrongs nav miris… Viņš paņēma nēģerēna figūriņu, lai jūs nodomātu, ka tā ir noticis. Varat teikt, ko gribat, — Armstrongs joprojām ir uz salas. Viņa pazušana — tā ir vienkārši viltība — triks ar sārto zivi…

Lombards atkal apsēdās. Viņš sacīja:

— Ziniet, jums var būt taisnība. Blors noteica:

— Jā, bet, ja tā, kur tad viņš ir? Mēs taču visu pārmeklējām. Iekšpusē un ārpusē.

Vera nievīgi iebilda:

— Mēs taču visi meklējām revolveri — vai ne — un nevarējām atrast. Bet tas taču visu šo laiku kaut kur bija!

Lombards nomurmināja:

— Mana dārgā, starp revolveri un cilvēku ir atšķirība, vismaz izmēru ziņā.

Vera ietiepās.

— Nav svarīgi — esmu pārliecināta, ka man ir taisnība. Blors nomurmināja:

— Bet tā taču viņš sevi nodotu, vai ne? Minot skaitāmajā pantiņā par sārto zivi — kaut kādu ēsmu. Viņš būtu varējis tur uzrakstīt arī kaut ko citu.

Vera iesaucās:

— Bet vai tad jums nav skaidrs, ka viņš ir traks! Tas viss taču ir vājprāts! Visa šī dzīšanās pakaļ skaitāmpantam ir vājprātīga! Ar tiesneša pārģērbšanu, Rodžersa nogalināšanu, malku cērtot, noindējot misis Rodžersu, lai viņa vairs nepamostos, sagādājot biti, kad nomira mis Brenta! Kāda šausmīga bērnu spēlīte! Tas viss ir darīts kā rotaļājoties.