Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Labāk iedzeriet to, mis Kleitorna. Jums nācās pārciest negantu šoku.

Vera ieņēma malciņu brendija. Viņas sejā atgriezās krāsa. Filips Lombards pasmējies sacīja:

— Jauki, šī būs pirmā slepkavība, kura neizdevās saskaņā ar plānu.

Vera atsaucās — gandrīz vai čukstus:

— Jūs domājat — tā tas bija paredzēts? Lombards pamāja:

— Droši vien cerēja, ka jūs aiz bailēm notirināsiet kājas! Ar dažu labu tā notiktu, vai ne, dakter?

Armstrongs visu vēl nebija apdomājis. Viņš šaubīgi sacīja:

— Hm, to ir grūti pateikt. Jauns, vesels cilvēks — ar veselu sirdi. Nebūtu ticami. Bet, no otras puses raugoties…

Viņš paņēma brendija glāzi, kuru bija atnesis Blors. Pataustīja to ar pirkstu un uzmanīgi nogaršoja saturu. Viņa sejas izteiksme nemainījās. Viņš šaubīgi noteica:

— Hm, garša it kā būtu laba.

Blors dusmīgi paspēra soli uz priekšu. Viņš iesaucās:

— Ja jūs gribat teikt, ka es esmu tam kaut ko piešāvis klāt, tad es jums apgriezīšu sprandu.

Vera, kurai brendijs bija atgriezis parasto apņēmību, steidzās piesaistīt uzmanību, ierunādamās:

— Kur tad tiesnesis? Visi trīs vīrieši saskatījās.

— Tas ir dīvaini… Es domāju, ka viņš nāca augšā kopā ar mums. Blors sacīja:

— Es arī… Kā tur bija, jūs taču nācāt augšā pa kāpnēm aiz manis?

Armstrongs atbildēja:

— Domāju, ka viņš sekoja man… Protams, viņš gāja lēnāk nekā mēs. Viņš taču ir vecs vīrs.

Viņi atkal saskatījās. Lombards sacīja:

— Sasodīti dīvaini… Blors iesaucās:

— Iesim viņu meklēt!

Viņš devās uz durvju pusi. Citi viņam sekoja, Vera gāja pati pēdējā. Kad viņi kāpa lejā pa kāpnēm, Armstrongs pār plecu noteica:

— Protams, viņš varēja palikt viesistabā.

Viņi šķērsoja vestibilu. Armstrongs skaļi uzsauca:

— Vorgreiv, Vorgreiv, kur jūs esat?

Atbildes nebija. Māju pildīja nāves klusums, tikai lietus grabināja pie rūtīm.

Nokļuvis līdz viesistabai, Armstrongs sastinga uz vietas. Pārējie sadrūzmējās aiz viņa, lūkodamies pāri viņa plecam. Kāds iekliedzās.

Misters Vorgreivs sēdēja istabas viņā galā — savā krēslā ar augsto atzveltni. Abpus krēslam dega sveces. Bet visvairāk pārsteidza un biedēja tas, ka tiesnesis bija tērpies sarkanā mantijā, galvā parūka…

Doktors Armstrongs pamāja citiem turēties nostāk. Viņš devās pie klusās, sastingušās figūras krēslā — mazliet grīļīgi, kā piedzēries.

Doktors pieliecās un ieskatījās tiesneša nekustīgajā sejā. Pēc tam ar ātru kustību norāva parūku. Tā nokrita uz grīdas, atsedzot augsto pieri, kuras vidū rēgojās apaļš caurums, no tā tecēja tumšsarkana strūkliņa.

Doktors Armstrongs pacēla nokārušos roku un pataustīja pulsu. Pēc tam pievērsās pārējiem.

Viņš sacīja — pilnīgi neizteiksmīgā balsī — vienaldzīgi, it kā atrastos pavisam kur citur:

— Viņš ir nošauts… Blors sacīja:

— Ak Dievs — revolveris!…

Doktors turpināja tajā pašā nedzīvajā balsī:

— Viņam cauršauta galva. Nāve iestājusies acumirklī.

Vera pieliecās un aplūkoja parūku. Viņa sacīja — pie kam viņas balss šausmās drebēja:

— Mis Brentas pazudusī pelēkā dzija… Blors teica:

— Un sarkanais aizkars, kas pazuda no vannasistabas… Vera nočukstēja:

— Tad, lūk, kam tie bija domāti…

Filips Lombards pēkšņi sāka smieties — viņa smiekli skanēja nedabiski un māksloti.

— "Pieci aizgāja pie tiesas, Viens tur paliek — tiesāties. "

Beigas asiņainajam tiesnesim Vorgreivam. Vairāk viņam nebūs lemts piespriest nekādus nāvessodus! Nekad vairs nelikt galvā melno cepurīti! Šī ir pēdējā reize, kad viņš spriedis tiesu! Vairs nekādu spriedumu un nevainīgu cilvēku sūtīšanas pie karātavām! Kā smietos Edvards Sitons, ja viņš būtu šeit! Dievs Tēvs, kā viņš smietos!

Visi apstulba— neviens nebija no viņa gaidījis tādu nesavaldību.

Vera iesaucās:

— Vēl šorīt jūs teicāt, ka tas ir viņšl Filipa Lombarda seja pārvērtās — sadrūma. Viņš klusā balsī noteica:

— Zinu, ko teicu… Labi, esmu maldījies. Vēl viens no mums ir attaisnots — pārāk vēlul

Viņi pārnesa tiesnesi Vorgreivu uz viņa istabu un ielika gultā. Tad viņi atkal nonāca lejā un mirkli stāvēja vestibilā, lūkodamies cits citā.

Blors nomākti vaicāja:

— Ko tagad darīsim? Lombards tūlīt atsaucās:

— Ieēdīsim kaut ko. Mums jāēd, lai pietiktu spēka, ziniet.

Viņi atkal reiz devās uz virtuvi. Un atkal atvēra konservētās mēles kārbu. Visi ēda to, gandrīz vai nemaz nejuzdami garšu. Vera sacīja:

— Es nekad mūžā vairs neēdīšu mēli.

Viņi beidza iestiprināties. Un paēduši palika sēžam savās vietās pie galda, skatīdamies cits uz citu. Blors teica:

— Tagad vairs esam palikuši tikai četri… Kurš būs nākošais? Armstrongs stīvi blenza viņā. Viņš, neko nedomādams, sacīja:

— Mums jābūt ļoti uzmanīgiem… — un aprāvās. Blors pamāja.

— Tā arī viņš mēdza teikt, un tagad viņš ir miris! Armstrongs bilda:

— Es gan gribētu zināt, kā tas varēja notikt? Lombards nolamājās. Viņš noteica:

— Nolādēti gudri izprātots! Mis Kleitornas istabā bija uzrīkota tā padarīšana, un tā nostrādāja — tieši tā, kā domāts. Visi drāzās augšā, domādami, ka viņu beidz nost. Un tajā laikā kāds — pārsteidza veco nesagatavotu.

Blors iebilda:

— Kāpēc neviens nedzirdēja šāvienu? Lombards pašūpoja galvu.

— Mis Kleitorna kliedza, vējš gaudoja, mēs visi skrējām un saucām. Nē, to nemaz nevarēja dzirdēt. — Viņš mirkli paklusēja.

Bet vairāk nekādi triki te neies cauri. Nākamajā reizē viņam nāksies izdomāt ko citu.

Blors noteica:

— To viņš droši vien dabūs gatavu.

Viņa balsī bija saklausāms nepatīkams tonis. Abi vīrieši saskatījās.

Armstrongs bilda:

— Mēs esam četri un nezinām, kurš ir… Blors atbildēja:

— Es zinu… Vera piebilda:

— Man nav ne mazāko šaubu… Armstrongs lēni piemetināja:

— Domāju, ka arī es zinu… Filips Lombards sacīja:

— Šķiet, ka arī es beidzot esmu uzminējis… Viņi visi atkal vērās cits citā.

Vera piecēlās kājās. Viņa noteica:

— Es jūtos šausmīgi. Iešu gulēt… Esmu kā salauzta… Lombards teica:

— Tā varētu būt. Nav jēgas te sēdēt un blenzt citam uz citu. Blors sacīja:

— Man nav iebildumu… Doktors nomurmināja:

— Tas ir labākais, ko mēs varētu darīt — lai gan diez vai kādam no mums izdosies aizmigt.

Viņi devās uz durvju pusi. Blors ierunājās:

— Gribētos gan zināt, kur tagad ir tas revolveris?

Viņi kāpa augšā pa kāpnēm.

Nākamā aina visnotaļ līdzinājās farsam.

Katrs apstājās pie savas istabas durvīm, uzlicis roku uz durvju vērekļa. Tad, it kā pēc signāla, visi vienlaikus iegāja istabās un aiztaisīja durvis. Noklaudzēja bultas un nograbēja atslēgas — vēl bija dzirdama pārbīdāmo mēbeļu švīkoņa.

Četri pārbiedēti cilvēki aizbarikadējās savās istabās līdz rītam.

Filips Lombards atviegloti nopūtās, kad bija pabāzis krēsla atzveltni zem durvju roktura.

Viņš devās cauri istabai pie naktsgaldiņa.

Raustīgajā sveces gaismā viņš ziņkāri aplūkoja savu seju.

Un klusi sacīja pats sev:

— Jā, šitā būšana arī tev sāk krist uz nerviem. Un pēkšņi atņirdza zobus savā vilciskajā smaidā. Viņš ātri izģērbās.