Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Tagad viena lieta mums ir skaidra. Nevienam no mums pieciem nav nāvīgu zāļu vai ieroču. Tas jau ir kaut kas. Zāles mēs tūlīt novietosim drošā vietā. Pieliekamajā, jādomā, ir jābūt sudrablietu glabātavai?

Blors viņu pārtrauca:

— Tas viss ir ļoti labi, bet pie kā glabāsies atslēga? Jādomā, ka pie jums.

Tiesnesis neko neatbildēja.

Viņš devās uz pieliekamo, un pārējie viņam sekoja. Tur patiešām atradās neliels šķirstiņš, kas bija paredzēts sudraba galda piederumiem. Pēc tiesneša norādījuma, visas zāles tika saliktas šajā šķirstā, un to aizslēdza. Tad, joprojām pēc Vorgreiva norādījuma, šķirstiņu ievietoja bufetē, kuru atkal — savukārt — aizslēdza. Tad tiesnesis iedeva šķirstiņa atslēgu Filipam Lombardam, bet bufetes atslēgu — Bloram.

Viņš sacīja:

— Jūs abi fiziski esat visstiprākie. Tā kā jums nenāksies viegli atņemt vienotram atslēgu. Un pārējiem nebūs iespējams atņemt atslēgas jums. Uzlauzt bufeti — vai šķirstiņu — nav iespējams bez trokšņa un lielākas piepūles —jo tādas izdarības pieceltu kājās visu māju.

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Mums vēl jāatrisina viena ļoti svarīga problēma. Kur ir palicis mistera Lombarda revolveris?

Blors sacīja:

— Pēc manām domām, uz šo jautājumu visvienkāršāk būtu atbildēt ieroča īpašniekam.

Ap Filipa Lombarda nāsīm parādījās gaišāki loki. Viņš iesaucās:

— Jūs, sasodītais, stūrgalvīgais muļķi! Es taču teicu, ka tas man ir nozagts!

Vorgreivs noprasīja:

— Kad jūs to pēdējoreiz redzējāt?

— Vakarvakarā. Tas bija atvilktnē, kad devos gulēt, — katram gadījumam —ja kaut kas notiktu.

Tiesnesis pamāja. Viņš noteica:

— Tas droši vien tika paņemts no rīta, izmantojot apjukumu, kamēr meklēja Rodžersu — un atrada viņa līķi.

Vera sacīja:

— Tam jābūt noslēptam kaut kur mājā. Mums tas jāatrod. Tiesnesis Vorgreivs paberzēja zodu. Viņš ieteicās:

— Šaubos, vai meklēšana mūs pie kaut kā novedīs. Mūsu slepkavniekam bija pietiekami daudz laika, lai izvēlētos drošu slēptuvi. Es nebūt neceru to tik vienkārši atrast.

Blors pārliecināti paziņoja:

— Es nezinu, kur ir revolveris, taču varu derēt, ka zinu, kur ir šļirce. Sekojiet man!

Viņš atvēra parādes durvis un veda viņus apkārt mājai. Netālu no ēdamistabas loga viņš atrada šļirci. Turpat blakus mētājās sadauzīta porcelāna figūriņa — sestais nēģerēns.

Blors apmierināti sacīja:

— Tā ir vienīgā vieta, kur tā varēja būt. Nobeidzis mis Brentu, slepkavnieks atvēra logu, izmeta ārā šļirci, bet pēc tam paņēma no galda porcelāna figūriņu — un izlidināja arī to.

Uz šļirces nebija pirkstu nospiedumu. Izrādījās, ka tā ir rūpīgi noslaucīta.

Vera apņēmīgā balsī paziņoja:

— Tagad meklēsim revolveri! Tiesnesis Vorgreivs atsaucās:

— Lai notiek! Tikai ar vienu noteikumu — visiem turoties kopā. Iegaumējiet — tas, kurš atdalās no citiem, dod slepkavām izdevību.

Viņi pamatīgi pārmeklēja māju — no pagraba līdz bēniņiem, taču bez kādiem panākumiem. Revolveris kā bija, tā palika pazudis.

"Viens no mums… viens no mums… viens no mums…"

Trīs vārdi, bez mitas atkārtodamies, stundu pēc stundas atbalsojās sakaitētajās smadzenēs.

Pieci cilvēki — pieci pārbiedēti cilvēki. Pieci cilvēki, kas vēroja cits citu, ar grūtībām lūkodami apslēpt nervu sasprindzinājumu.

Laipnība bija aizmirsta — viņiem nebija, par ko runāt. Tie bija pieci ienaidnieki, gluži kā katordznieki pie vienas važas, pašaizsargāšanās instinkta dzīti.

Viņi visi pēkšņi likās zaudējuši cilvēka veidolu. Viņi atgriezās pirmatnējā — dzīvnieciskajā stāvoklī. Tiesnesis sēdēja sagumis, līdzinādamies vecumvecam, viedam bruņurupucim, viņa ķermenis palika nekustīgs, tikai acis dzīvoja — možas un pētošas. Atvaļinātais inspektors Blors likās vēl lempīgāks un gāzelīgāks. Viņa gaita atgādināja lēnu, ļoganu dzīvnieka gaitu. Un acis bija asinīm pieplūdušas. Sejā pastāvīgi bija trula niknuma un apstulbuma izteiksme. Viņš atgādināja kaktā iedzītu zvēru, kurš gatavs mesties virsū saviem vajātājiem. Filipam Lombardam turpretī visas reakcijas šķita saasinājušās, nevis notrulinājušās. Viņš saausījās pie katra troksnīša. Viņa gaita bija kļuvusi ašāka un lunkanāka, ķermenis — veiklāks un lokanāks. Viņš bieži smaidīja, atsedzot asos, baltos zobus.

Vera Kleitorna bija pieklusuši. Viņa gandrīz nemaz vairs necēlās no krēsla. Viņas acis lūkojās uz priekšu — tukšumā. Viņa izskatījās apstulbusi. Un atgādināja putnu, kurš sadauzījis galvu pret rūti un kuru pēcāk pacēlusi cilvēka roka. Tur tas gulēja —pārbijies, sastindzis, baidīdamies pakustēties, cerēdams, ka to glābs šis pamiruma stāvoklis.

Armstrongs bija nožēlojamā nervu nospriegojuma stāvoklī. Viņam bija drudzis un trīcēja rokas. Viņš aizdedza cigaretes citu pēc citas un tūlīt atkal nodzēsa. Acīmredzot uzspiestā bezdarbība viņu apgrūtināja vēl vairāk nekā citus. Reizumis viņš teica vētrainas, nervozas runas.

— Mēs… mēs taču nevaram te sēdēt un neko nedarīt! Ir taču kaut kas — noteikti, noteikti jābūt kaut kam tādam, ko mēs varētu uzsākt? Ja nu mēs iedegtu ugunskuru?

Blors nospiesti iebilda:

— Tādā laikā?

Lietus atkal bija sācis līt. Vēja brāzieni drebināja māju. Lietus strūkloja logos, šī nomācošā skaņa uzdzina depresiju.

Viņi bija izstrādājuši kopēju darbības plānu — klusēdami, nepārmīdami ne vārda. Visi sēdēja, salasījušies viesistabā. Iziet no tās drīkstēja tikai pa vienam. Pārējie četri gaidīja izgājušo atgriežamies.

Lombards sacīja:

— Tas ir tikai laika jautājums. Laiks noskaidrosies. Tad mēs varēsim kaut ko uzsākt — dot kādu signālu, iedegt ugunskuru, uzbūvēt plostu — vai uzsākt vēl ko citu!

Armstrongs negaidot sāka smieties.

— Laika — jūs teicāt — laika jautājums? Mēs taču nevaram gaidīt! Mēs visi jau būsim miruši…

Ierunājās tiesnesis Vorgreivs — un viņa smalkajā balstiņā bija saklausāma nelokāma apņēmība:

— Nē, ja visi būsim uzmanīgi. Mums jāpiesargājas… Pusdienas tika paēstas — kā pienākas, taču tajās valdīja izteikta

vienkāršība. Uz virtuvi gāja visi pieci. Pieliekamajā atrada lielu konservu krājumu skārda bundžās. Viņi atvēra kārbu ar vērša mēli un divas kārbas ar konservētiem augļiem. Un ēda, sastājušies ap virtuves galdu. Pēc tam bariņā atgriezās viesistabā un atkal sāka uzmanīt cits citu.

Domas, kuras joņoja viņu galvās, bija slimīgas, drudžainas, neprātīgas…

"Tas ir Armstrongs… Es ievēroju, ka viņš mani iesāņus uzlūko… ar vājprātīgā acīm… pavisam nesaprātīgām… varbūt viņš nav nekāds ārsts… Tā ir, skaidra lieta!… Viņš ir vājprātīgais, kas izmucis no kāda trakonama — un uzdodas par ārstu… Tāda ir patiesība… vai pateikt citiem?… Varbūt sākt kliegt?… Nē, tas neder, viņš tikai kļūs piesardzīgāks… Bez tam viņš izskatās tik normāls… Cik ir pulkstenis?… Tikai ceturksnis pāri trijiem? Ak Dievs, es jūku prātā… Jā, tas ir Armstrongs… Tagad viņš mani novēro…"

"Nē, man viņš klāt netiks! Es pratīšu sevi aizsargāt… Ne jau pirmoreiz noklustu bīstamā situācijā… Kur, pie velna, palicis tas revolveris?… Kas to paņēmis?… Kurš to atrada?… Neviens nav to paslēpis — to mēs visi zinām. Mēs taču visu pārmeklējām… Neviens nevarēja to paslēpt… Bet kāds zina, kur tas atrodas… "