Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Viņi slavēja viņas drosmi un aukstasinību…

Tikai ne Hugo. Hugo vienīgi — lūkojās viņā tā…

Ak Dievs, cik tas sāpīgi — domāt par Hugo, pat tagad vēl…

Kur viņš ir? Ko viņš dara? Vai saderinājies — apprecējies?

Emīlija Brenta skarbi uzsauca:

— Vera, maizīte svilst!

— Ak vai, piedodiet, mis Brenta, patiešām! Cik muļķīgi! Emīlija Brenta noņēma pēdējo olu no taukainās pannas. Vera,

uzlikdama uz restītēm jaunas riciņas, izbrīnīti noteica:

— Jūs esat apbrīnojami mierīga, mis Brenta.

Emīlija Brenta, tik tikko pavērdama sakniebtās lūpas, atbildēja:

— Man jau bērnībā mācīja nezaudēt galvu un nekad necelt troksni.

Vera mehāniski pārdomāja dzirdēto.

"Viņa bijusi iebaidīts bērns… Tas daudz ko izskaidro…"

Viņa sacīja:

— Vai jums nav bail?

Viņa apklusa, pēc tam piemetināja:

— Vai varbūt jums nav nekas pretī mirt?

Mirt! Šī doma ieurbās Emīlijas Brentas saltajās smadzenēs kā nosmailināts svārpsts. Mirt! Bet viņa taču nemaz netaisījās mirt! Pārējie var mirt —jā gan — bet nejau viņa, Emīlija Brenta. Šī meitene neko nesaprot! Emīlijai nav bail — protams, jo nevienam no Brentiem nav bail ne no kā. Viņi visi bijuši pienākuma cilvēki, no karavīru dzimtas. Bez bailēm skatījušies acīs nāvei.

Viņi visi dzīvojuši taisnu un godīgu dzīvi — tāpat kā viņa, Emīlija Brenta, dzīvoja godīgu dzīvi… Viņa nekad nav izdarījusi neko tādu, par ko nāktos kaunēties… Un, ja tā, tad viņa, protams, nemirs…

"Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums. " 3"Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. " 4

Tagad bija diena — nakts briesmas izgaisušas. "Neviens no mums neatstās šo salu." Kas to teica? Protams, tas bija ģenerālis Makarturs, kura brālēns apprecēja Elsiju Makfersoni. Likās, ka viņam tas patika. Likās —jānudien — ka viņam šī doma bija apsveicama! Grēks! Tā taču ir zaimošana — tā domāt. Daži cilvēki tik maz domā par nāvi, ka paši atņem sev dzīvību. Beatrise Teilore… Pagājušajā naktī viņa redzēja Beatrisi sapnī— murgoja, ka tā stāv ārpusē, piespiedusi seju pie rūts, — sten un lūdzas, lai ielaiž mājā. Taču Emīlija Brenta negribēja laist viņu iekšā. Tāpēc, ka tad, ja ielaistu, notiktu kaut kas šausmīgs…

Emīlija sarāvās un atjēdzās. Šī meitene tik dīvaini uz viņu skatījās. Un viņa lietišķi pajautāja:

— Vai viss ir gatavs, ko? Tad nesīsim brokastis iekšā.

Brokastu maltīte bija tāda savāda. Visi izturējās ārkārtīgi laipni.

— Vai varu jums piedāvāt vēl kafiju, mis Brenta?

— Gabaliņu šķiņķa, mis Kleitorna?

— Vai vēlaties vēl vienu maizīti?

Visi seši uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis, — savaldīgi un mierīgi. Bet dvēselē? Domas skraidīja kā vāveres ritenī…

"Kas būs tālāk? Kurš nākamais? Kas? Kurš? "

"Vai izdosies? Nezinu. Bet pamēģināt būtu vērts. Ja pietiks laika. Mans Dievs, ja vien pietiktu laika…"

"Reliģijas mānija, cits nekas… Taču, uzlūkojot viņu, grūti tam noticēt… Jādomā, ka es maldos…"

"Tas ir stulbi — viss ir stulbi. Es jūku prātā. Kamoli pazūd — sarkani gumijota zīda aizkari — tur nav nekādas jēgas. Es to nekādi nevaru saprast…"

"Ir gan muļķis, noticēja visam, ko es viņam teicu. Tas nācās tik viegli… Un tomēr man jārīkojas uzmanīgi, ļoti uzmanīgi."

"Sešas mazās porcelāna figūriņas… tikai sešas — cik to tur būs šovakar vakarā?"

— Kas vēlas pēdējo olu?

— Marmelādi?

— Pateicos — vai nogriezt jums vēl maizi?

Seši cilvēki ēda brokastis, it kā nekas nebūtu noticis…

Maltīte bija galā.

Tiesnesis Vorgreivs noklepojās. Viņš sacīja — spiedzīgā, autoritatīvā balstiņā:

— Es domāju, ka būtu derīgi sapulcēties un apspriest radušos stāvokli. Teiksim, pēc pusstundas viesistabā.

Visi acīm redzami šim ierosinājumam piekrita. Vera sāka nokopt galdu. Viņa sacīja:

— Es savākšu traukus un nomazgāšu. Filips Lombards piedāvāja:

— Mēs tos aiznesīsim uz bufetes telpu, lai jums būtu vieglāk.

— Pateicos.

Emīlija Brenta, kas bija piecēlusies kājās, atkal apsēdās.

— Ak vai! Tiesnesis pavaicāja:

— Kas jums noticis, mis Brenta? Emīlija taisnodamās sacīja:

— Man ļoti žēl. Man gribētos palīdzēt mis Kleitornai, taču es pati nesaprotu, kas man lēcies. Galva reibst.

— Galva reibst? — Doktors Armstrongs tuvojās viņai. — Gluži dabiski. Aizkavēta reakcija pēc šoka. Varu jums piedāvāt kaut ko…

— Nē!

Šis vārds izskanēja kā kliedziens. Visi apjuka. Doktors Armstrongs piesarka tumši sarkans.

Nebija iespējams pārprast, šausmas un aizdomu pieskaņa viņas balsī bija pietiekami daiļrunīgas. Ārsts kokaini noteica:

— Kā jums tīk, mis Brenta. Viņa iesaucās:

— Es negribu nekādas zāles — itin nekādas! Gribu tikai pasēdēt mierīgi un pagaidīt, kamēr reibonis pāries.

Viņi turpināja novākt brokastgaldu. Blors sacīja:

— Esmu pieradis nodarboties ar saimnieciskām lietām. Sniegšu jums palīdzīgu roku, mis Kleitorna.

— Paldies! — atsaucās Vera. Emīlija Brenta palika viena ēdamistabā.

Pēc kāda laika viņa izdzirda klusu murmināšanu bufetes telpā. Reibonis pakāpeniski pārgāja. Tagad viņa jutās miegaina — it kā nupat, nupat grasītos aizsnausties.

Te viņa izdzirda zuzināšanu — vai zuzēja viņai ausīs vai kaut kur istabā?

Viņa domāja:

"Izklausās pēc bites — pēc zemes bites."

Pēc tam viņa ieraudzīja kukaini. Tas rāpās augšup pa loga rūti.

Vera Kleitorna šorīt bija runājusi par bitēm.

Bitēm un medu…

Viņai garšoja medus. Medus no kārēm, iztecinot to caur muslīna drāniņu. Pak, pak, pak…

Istabā kāds bija… kāds — slapjš un pilošs… Beatrise Teilore bija izkāpusi no upes ūdeņiem…

Viņai atlika tikai pagriezt galvu, un viņa Beatrisi ieraudzītu. Taču viņa nespēja pagriezt galvu…

Ja viņa varētu iekliegties… Taču viņa nespēja kliegt.

Mājā neviena nav. Viņa ir pilnīgi viena…

Viņa izdzirda soļus — klusus, zaglīgus soļus sev aiz muguras. Šļūcošus, grīļīgus slīkones soļus…

Nāsīs iesitās sastāvējuša mitruma smaka…

Bet pret rūti joprojām sitās zemes bite — zumzināja un zumzināja…

Un tad viņa sajuta dūrienu.

Bite bija iedzēlusi viņai kaklā…

Visi viesistabā gaidīja vairs tikai Emīliju Brentu. Vera Kleitorna sacīja:

— Varbūt aiziet un viņu pasaukt? Blors ātri ieteicās:

— Vienu mirklīti!

Vera atkal apsēdās. Visi jautājoši uzlūkoja Bloru. Viņš turpināja:

— Paklausieties visi, manas domas ir tādas: nupat laiks izbeigt meklēšanu — visu šo cilvēku slepkava šobrīd sēž ēdamistabā. Varu apzvērēt, ka visās slepkavībās vainojama šī sieviete.

Armstrongs vaicāja:

— Un kur tad motīvs?

— Reliģijas mānija. Ko jūs par to sakāt, doktor? Armstrongs sacīja:

— Tas ir pilnīgi iespējams. Es tur neko nevaru iebilst. Bet mums taču nav nekādu pierādījumu.

Vera noteica:

— Viņa ļoti dīvaini uzvedās — virtuvē, kad mēs gatavojām brokastis. Viņas acis…

Viņa nodrebēja. Lombards sacīja:

— Tas vēl neko nepierāda. Mēs visi tagad esam nedaudz jukuši! Blors iebilda: