Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Viņa atkal sāka nevaldāmi smieties. Doktors Armstrongs paspēra soli uz priekšu. Viņš pacēla roku — un iesita viņai pamatīgu pļauku.

Vera noelšas, norīstījās — un norija siekalas. Kādu minūti viņa stāvēja klusēdama, pēc tam sacīja:

— Pateicos… Tagad viss ir kārtībā.

Viņas balss atkal bija mierīga un savaldīga — izturētas un lietišķas guvernantes balss.

Viņa pagriezās un devās pāri pagalmam uz virtuvi, noteikdama:

— Mēs ar mis Brentu pagatavosim brokastis. Vai jūs — varētu paņemt dažus skalus, lai iekurtu uguni?

Viņai uz vaiga sārtojās doktora pirkstu pēdas. Kad viņa aizgāja uz virtuvi, Blors teica:

— Jā, jūs ātri tikāt ar viņu galā, doktor. Armstrongs kā taisnodamies atbildēja:

— Tā vajadzēja! Mums te pietrūka vēl tikai histērijas — bez visa pārējā.

Filips Lombards sacīja:

— Viņa nemaz nav histēriķes tips. Armstrongs piekrita.

— Ak, nē. Laba, nosvērta, bet jūtīga meitene. Tas bija tikai piepešais šoks. Tā var gadīties katram.

Rodžerss bija saskaldījis mazliet malkas, pirms tika nogalināts. Viņi salasīja to un aiznesa uz virtuvi. Tur jau darbojās Vera un Emīlija Brenta. Mis Brenta izgrāba pelnus no plīts. Vera grieza šķiņķi.

Emīlija Brenta noteica:

— Paldies. Mēs pagatavosim, brokastis, cik ātri vien varēsim, — teiksim, pēc pusstundas vai minūtēm četrdesmit piecām. Ūdens tūdaļ uzvārīsies.

Bijušais inspektors Blors klusā, aizsmakušā balsī pačukstēja Filipam Lombardam:

— Ziniet, ko es domāju? Filips Lombards atbildēja:

— Ja jau jūs grasāties to man izstāstīt, tad kāda jēga minēt? Atvaļinātais inspektors Blors bija nopietns cilvēks. Jokus viņš

nesaprata. Un nesamulsis turpināja:

—Amerikā esot bijis tāds gadījums. Nogalināja kādu vecu džentlmeni un viņa sievu — sacirta ar cirvi. Gaišā dienas laikā. Mājā neviena nebija, tikai viņu meita un kalpone. Kalpone, kā vēlāk pierādījās, to izdarīt nevarēja. Meita bija cienījama vecmeita vidējos gados. Kaut kas tamlīdzīgs likās neiespējams. Tik neiespējams, ka viņu attaisnoja. Taču nekad netika atrasts nekāds izskaidrojums. — Te viņš ieturēja pauzi. — Es atcerējos šo gadījumu, kad ieraudzīju cirvi, — un pēc tam, kad iegāju virtuvē un redzēju viņu tur — tik mierīgu un rūpīgu. Ne aci nepamirkšķināja! Tas, ka skuķim uznāca histērija, gan ir likumsakarīgi — kaut ko tādu jau varēja sagaidīt, — vai jums tā nešķiet?

Filips Lombards īsi noteica:

— Tā varētu būt. Blors turpināja.

— Bet tā otra! Tāda tīrības mīļotāja — pat priekšautu nav aizmirsusi uzsiet — mistera Rodžersa priekšautu, jādomā gan — noteikdama vienīgi: "Brokastis būs gatavas pēc kādas pusstundas." Ja jūs vaicātu man, es teiktu, ka tā vecene ir jukusi — kā cepurnieks no "Alises Brīnumzemē"! Daudzas vecmeitas sajūk prātā, es nedomāju, ka visas kļūst maniakālas un nogalina katru, kas gadās ceļā, bet galvā viņām kaut kas saiet greizi. Nelaimīgā kārtā ar viņu ir noticis kas tamlīdzīgs. Reliģijas mānija — viņa domā, ka ir Dieva tā Kunga instruments vai kaut kas tamlīdzīgs! Ziniet, viņa sēž savā istabā un visu laiku lasa Bībeli.

Filips Lombards nopūtās un noteica:

— Bet tas taču nav pierādījums, ka viņai galvā viss nav kārtībā, Blor. Taču Blors turpināja, pārliecināti un nešaubīgi:

— Bet viņa taču bija izgājusi laukā — uzvilkusi lietusmēteli, un gājusi skatīties uz jūru.

Lombards papurināja galvu. Viņš sacīja:

— Rodžersu nogalināja, kad viņš skaldīja malku — tā sakot, tūlīt pēc tam, kad viņš piecēlās. Tātad mis Brentai nebija vajadzības pēc tam vēl kādu stundu pastaigāties. Ja jūs vaicātu manas domas, es teiktu, ka Rodžersa slepkava droši vien ielīda atpakaļ gultā un notēloja, ka guļ saldā miegā.

Blors teica:

— Jūs mani nepareizi sapratāt, mister Lombard. Ja tā sieviete nebūtu vainīga, tad baidītos viena pastaigāties pa salu. Viņa varēja darīt to tikai tādā gadījumā, viņai nebija ne no kā jābīstas. Tas ir, ja viņa pati ir slepkava.

Filips Lombards noteica:

— Tā ir vērtīga norāde… jā, par to es nebiju padomājis. Un, tikko manāmi pasmīnēdams, viņš piebilda:

— Priecājos, ka jūs vairs neturat aizdomās mani. Blors itin kā nokaunējies atbildēja:

— Es tiešām sākumā tiku domājis pārjums — tas revolveris — un neticamais stāsts, kādu jūs izstāstījāt — vai neizstāstījāt. Taču es nopratu, ka jūs spētu izdomāt ko viltīgāku. Ceru, ka jūs arī mani neturat aizdomās.

Filips domīgi atbildēja:

— Protams, ir iespējams, ka es maldos, taču man šķiet, ka jums nav tik daudz iztēles, lai paveiktu tādu darbiņu. Viss, ko varu pateikt, ir — ja jūs esat tas noziedznieks, tad esat velnišķīgi labs aktieris un man atliek tikai noņemt jūsu priekšā cepuri. — Viņš pieklusināja balsi. — Taču, starp mums runājot, Blor, un ņemot vērā to, ka mūs, iespējams, drīz vien padarīs stīvus, pasakiet man — jūs taču devāt nepatiesu liecību — vai varbūt es maldos?

Blors samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru. Visubeidzot viņš sacīja:

— Tagad, kā šķiet, tam vairs nav lielas nozīmes. Jā gan, tā bija, Lendors tiešām bija bez vainas. Tā banda mani uzpirka, un mēs viņu iesēdinājām aiz restēm. Tikai saprotiet pareizi — es nekad neatzīšu…

— Liecinieku klātbūtnē, jūs gribējāt sacīt, —pasmīnēdams noteica Lombards. — Tas paliks tikai starp mums. Es ceru, ka jūs vismaz saņēmāt par to glītu summiņu.

— Nesaņēmu pat pusi no solītā. Persella bandīti ir īsti knīpstangas. Bet paaugstinājumu es tomēr saņēmu.

— Un Lendoram piesprieda mūža ieslodzījumu — viņš katorgā nomira?

— Es taču nevarēju zināt, ka viņš mirs, vai ne? — Blors noprasīja.

— Nē, vienkārši jums neveicās.

— Man? Jūs gribējāt teikt — viņam?

— Jums arī, Blor. Tāpēc, ka viņa nāves dēļ arī jūsu dzīve beigsies pirms laika.

— Mana? — Blors viņu izbrīnīti uzlūkoja. — Vai jums šķiet, ka es ļaušu ar sevi izrīkoties tāpat kā Rodžerss un tie citi? Nē, es gan ne! Es gan mācēšu sevi aizstāvēt — un piesargāšos, to es jums saku!

Lombards bilda:

— Labi, labi, es negribu slēgt ar jums derības. Un bez tam —ja jūs nobeigs — kurš gan izmaksās man vinnestu?

— Paklausieties, mister Lombard, — ko jūs ar to gribat teikt? Lombards atņirdza zobus smaidā.

— Es gribu teikt, mans dārgais Blor, ka jūsu cerības izdzīvot, man domāt, nav diezko lielas.

— Kāpēc tā?

— Jūsu iztēles trūkums padarīs jūs par lielisku mērķi. Noziedznieks ar tādu iztēli kā A. N. Ouens jebkurā mirklī aptīs jūs ap pirkstu —ja vien gribēs.

Blora seja metās purpursārta. Viņš pikti noprasīja:

— Un kā ar jums?

Filipa Lombarda seja bija kļuvusi drūma un ļaunu vēstoša. Viņš noteica:

— Man ir pietiekami daudz iztēles. Esmu jau agrāk nokļuvis bīstamās situācijās — un ticis cauri sveikā! Domāju, ka arī šoreiz tas man izdosies — neko vairāk neteikšu, bet ceru arī šoreiz izkulties sveikā.

Pannā cepās olas. Vera, grauzdēdama maizi, domāja:

"Kāda velna pēc es sacēlu to stulbo histēriju? Tā bija kļūda. Mieru, meitenīt, tikai mieru."

Galu galā viņa taču vienmēr lepojusies ar savu izturētību!

"Mis Kleitorna bija lieliska — nezaudēja savaldīšanos — un tūlīt * pat peldēja Sirilam pakaļ. "

Kāpēc tagad par to domāt? Tas viss ir beidzies— beidzies… Sirils nozuda zem ūdens labu laiciņu pirms tam, kad viņa tika līdz klintij. Viņai likās, ka straume rauj viņu pašu atklātā jūrā. Viņa ļāvās straumei — peldēja lēnītēm, mierīgi — šūpojās viļņos — līdz beidzot piebrauca laiva…