Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Viņš pamāja ar galvu.

— Tā būs labi, — viņš nomurmināja.

Viņš devās atpakaļ uz ēdamistabu. Jā, tur viss bija gatavs rītdienas brokastīm. Viņa acuskats tuvojās galda centram, kur uz spoguļstikla paliktņa stāvēja septiņas mazās porcelāna figūriņas.

Pēkšņi viņa sejā atplauka smaids.

Viņš nomurmināja:

— Ceru, ka šonakt te nekādu triku nebūs, es piesargāšos. Pārgājis pāri ēdamistabai, viņš aizslēdza durvis uz bufetes telpu.

Pēc tam, izgājis pa otrām durvīm, kuras veda vestibilā, aizslēdza arī tās — un ieslidināja atslēgas sev kabatā.

Tad, nodzēsis gaismu, viņš steidzās augšup pa kāpnēm uz savu jauno guļamistabu.

Paslēpties tur varētu varbūt vienīgi augstajā drēbju skapī, un viņš vispirms ieskatījās tajā. Pēc tam, aizslēgdams un aizbultēdams durvis, viņš sāka izģērbties, lai dotos gultā.

Viņš teica sev pašam:

— Šonakt tas joks ar nēģerēniem neies cauri. Es pielūkoju…

Filipam Lombardam bija izveidojies paradums mosties līdz ar ausmu. Arī šorīt viņš pamodās tajā pašā laikā. Atbalstījies uz elkoņa, viņš ieklausījās. Vējš bija nedaudz pierimis, taču pūta joprojām. Lietus burzguļošana nebija dzirdama…

Astoņos no jauna sacēlās stiprs vējš, taču Lombards to nedzirdēja. Viņš atkal iemiga.

Pusdesmitos viņš apsēdās uz gultas malas un ielūkojās pulkstenī. Pēc tam pielika to pie auss. Viņa mute atņirdzās, parādot zobus plēsīgā smaidā, kāds bija raksturīgs šim cilvēkam.

Viņš klusi sacīja:

— Es domāju, ka ir pienācis laiks kaut ko uzsākt.

Bez divdesmit piecām desmitos viņš jau klauvēja pie slēgtajām Blora istabas durvīm.

Blors ļoti piesardzīgi tās atvēra. Viņa mati bija sajukuši, acis vēl blāvas un pilnas miega.

Filips Lombards labsirdīgi sacīja:

— Guļat jau veselu pus diennakti? Jā, tas rāda, ka jūsu sirdsapziņa ir tīra.

Blors īsi noprasīja:

— Kas par lietu? Lombards atbildēja:

— Vai jūs kāds ir modinājis? Vai varbūt ienesis jums tēju? Vai zināt, cik ir pulkstenis?

Blors pāri plecam palūkojās mazā ceļojumpulkstenī, kas atradās pie viņa gultas. Viņš sacīja:

— Bez divdesmit piecām desmit. Nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gulējis. Kur tad Rodžerss?

Filips Lombards atteica:

— Tik atbalss atbalsojas: "Kur gan, kur?" 1

— Ko jūs ar to gribat teikt? — otrs skarbi noprasīja.

Lombards sacīja:

— Gribu teikt, ka Rodžerss pazudis. Viņa nav ne savā istabā, ne arī kur citur. Virtuvē uz uguns nav katliņa, uguns pat nav iekurta.

Blors klusībā nolamājās. Viņš noprasīja:

— Kur, pie velna, viņš varēja palikt? Pastaigājas pa salu, vai? Pagaidiet, kamēr es uzvilkšu kaut ko mugurā. Palūkosim, vai citi nav kaut ko manījuši.

Filips Lombards pamāja. Viņš pagājās pa gaiteni, pieklauvēdams pie slēgtajām durvīm.

Viņš atrada Armstrongu jau piecēlušos un gandrīz apģērbušos. Tiesnesis Vorgreivs, tāpat kā Blors, likās galīgi samiegojies. Vera Kleitorna jau bija apģērbusies. Emīlijas Brentas istaba bija tukša.

Meklētāju grupiņa apstaigāja māju. Rodžersa istaba, kā jau Filips Lombards sacīja, bija un palika tukša. Gulta bija savandīta, bārdas nazis un sūklis — vēl mitri.

Lombards sacīja:

— Viņš ir gulējis šeit un piecēlies.

Vera teica klusā balstiņā, lūkodama tai piešķirt stingrību un pārliecību:

— Jūs taču nedomājat, ka viņš varētu būt kaut kur paslēpies, gaidot mūs?

Lombards atbildēja:

— Dārgo meitenīt, esmu gatavs domāt jebko un par jebkuru! Mans padoms ir — turēsimies kopā, kamēr viņu atradīsim.

Armstrongs sacīja:

— Viņam ir jābūt kaut kur uz salas.

Blors pievienojās viņiem, apģērbies pamatīgāk, taču bārdu nenodzinis. Viņš noteica:

— Kur palikusi mis Brenta. Vēl viena mīkla…

Taču, nonākuši vestibilā, viņi sastapa Emīliju Brentu — viņa nāca iekšā pa ārdurvīm. Viņai mugurā bija lietusmētelis. Un viņa sacīja:

— Jūra joprojām viļņojas. Es vis nedomāju, ka šodien laiva varētu iziet jūrā.

Blors noprasīja:

— Un jūs viena pati klejojāt apkārt pa salu, mis Brenta? Vai tad jūs nesaprotat, cik tas ir nesaprātīgi?

Emīlija Brenta atbildēja:

— Es jums galvoju, mister Blor, ka biju ļoti uzmanīga — vienā laidā lūkojos apkārt.

Blors pavīpsnāja. Viņš vaicāja:

— Vai jūs nekur neredzējāt Rodžersu? Mis Brenta sarauca uzacis.

— Rodžersu? Nē, šorīt es viņu nemanīju. Kāpēc jūs tā vaicājat? Pa kāpnēm lejā, gludi noskuvies un kārtīgi apģērbies, ielicis mutē

liekos zobus, kāpa tiesnesis Vorgreivs. Palūkojies atvērtajās ēdamistabas durvīs, viņš sacīja:

— Hā, bet brokastu galdu viņš ir uzklājis. Lombards norūca:

— Viņš to varēja izdarīt arī vakar vakarā.

Viņi iegāja ēdamistabā un apskatīja rūpīgi izvietotos traukus un galda piederumus. Tasītes bija kārtīgi sarindotas uz bufetes malas. Kafījkanna atradās uz paliktņa.

Pirmā attapās Vera. Viņa saķēra tiesneša roku ar tādu spēku, ka viņas spēcīgo pirkstu tvēriens lika vecajam saviebties.

Viņa iekliedzās.

— Nēģerēni! Paraugieties!

Galda vidū bija palikušas tikai sešas porcelāna figūriņas.

Drīz vien viņi to atrada.

Viņu uzgāja nelielajā piebūvītē otrpus pagalmam, kurā mēdza mazgāt veļu. Viņš bija tur cirtis skalus iekuram, lai varētu virtuvē iedegt uguni. Viņam rokā vēl bija mazais cirvītis. Lielais cirvis, daudz smagāks, gulēja pie durvīm, dzelzi klāja rūsgani plankumi. Tie ļoti labi saderējās ar dziļo brūci Rodžersa pakausī…

— Viss skaidrs, — teica Armstrongs. — Slepkava pielavījies no aizmugures, pacēlis cirvi — un nolaidis brīdī, kad Rodžerss pieliecies.

Blors noņēmās ap cirvja kātu, apbārstīdams to ar miltiem caur sietiņu, kuru bija atnesis no virtuves. Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Vai tam vajadzēja lielu spēku, doktor? Armstrongs nomākti atbildēja:

— To varēja izdarīt arī sieviete, ja tas ir tas, ko jūs gribējāt uzzināt. — Viņš ātri palūkojās apkārt.

Vera Kleitorna un Emīlija Brenta bija devušās uz virtuvi.

— Meitene varētu to paveikt vēl jo vieglāk — viņa ir tik sportiska. Mis Brentai ir trauslāka ķermeņa uzbūve, taču arī šādas sievietes reizēm mēdz būt pietiekami spēcīgas. Un bez tam jums jāņem vērā, ka prātu zaudējušie mēdz būt neiedomājami spēcīgi.

Tiesnesis domīgi pamāja.

Blors nopūzdamies piecēlās. Viņš sacīja:

— Pirkstu nospiedumu nav. Cirvja kāts pēcāk noslaucīts. Tobrīd atskanēja skaļi smiekli — viņi apsviedās. Pagalmā stāvēja

Vera Kleitorna. Viņa spiedza — augstā, griezīgā balsī, ik pa brīdim neno valdīdama smieklus:

— Varbūt uz šīs salas ir arī bites? Vai to jūs varat man pateikt? Kur te ir medus? Ha, hā!

Vīrieši neizpratnē uzlūkoja meiteni. Izskatījās tā, it kā šī veselīgā, tik līdzsvarotā meitene juktu prātā viņu acu priekšā. Viņa turpināja — tajā pašā augstajā, nedabiskajā balsī:

— Neblenziet uz mani tā! It kā domātu, ka es esmu ķerta. Tas, ko es vaicāju, ir prātīgāk par prātīgu. Bites, dravas un bites! Ak, jūs nesaprotat? Vai tad neesat lasījuši tās idiotiskās rīmes? Tās ir augšā, jūsu guļamistabās — izstudējiet tās! Ja mums būtu kaut cik prāta, mēs uzreiz būtu nākuši šurp. "Septiņi kad malku cērt, viens no šiem top nozūmēts." Un nākamā rinda skan tā. Es zinu visu to pantu no galvas, es jums saku! "Seši palikuši vēl — vienam zemes bite dzēla." Tāpēc es jums prasu — vai viņiem te, uz salas, ir bites? Vai nav jocīgi? Vai tas nav sasodīti jocīgi…?