Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Emīlija Brenta noprasīja:

— Vai tad visparastākā līdzjūtība ir noziegums? Tiesnesis Vorgreivs atbildēja:

— Es tikai noskaidroju faktus. Istabā ienāca Rodžerss ar brendiju, kuru viņš, protams, varēja "uzlabot" ar zālēm pirms ienākšanas istabā. Sievietei tika iedots brendijs, un drīz pēc tam vīrs kopā ar doktoru Armstrongu pavadīja viņu uz guļamistabu, kur doktors Armstrongs iedeva viņai miegazāles.

Blors sacīja:

— Viss bija tieši tā. Nekļūdīgi. Bet tas taču nozīmē, ka no aizdomām var atbrīvot tiesnesi, misteru Lombardu, mani un mis Kleitornu.

Viņa balss bija skaļa un prieka pilna. Tiesnesis Vorgreivs, viņu salti nopētījis, nomurmināja:

— Ak, bet vai tā tiešām ir? Mums taču jāņem vērā ikviena, pat vismazākā iespēja.

Blors apstulba. Viņš teica:

— Es jūs nesaprotu. Tiesnesis Vorgreivs atteica:

— Misis Rodžersa guļ gultā — augšā, savā istabā. Doktora iedotās miegazāles sāk iedarboties. Viņa ir pusnemaņā, pussnaudā. Pieņemsim, ka tobrīd klauvē pie durvīm un kāds ienāk, atnesdams, sacīsim, tableti vai mikstūru, un paziņo: "Doktors lika jums ieņemt šo te." Vai jūs kaut mirkli varat domāt, ka viņa to paklausīgi nenoritu, daudz nedomādama?

Bija iestājies klusums. Blors švīkāja kājas un rauca pieri. Filips Lombards sacīja:

— Es nevienu mirkli neticu jūsu sacītajam. Jo vairākas stundas neviens no mums netika atstājis istabu. Sekoja taču Mārstona nāve — un viss pārējais.

Tiesnesis sacīja:

— Bet kāds varēja iziet no savas guļamistabas — vēlāk. Lombards iebilda:

— Bet tad taču tur būtu Rodžerss. Doktors Armstrongs iejaucās.

— Nē, — viņš sacīja. — Rodžerss bija nokāpis lejā sakārtot ēdamistabu un salikt traukus skapī. Jebkurš varēja ieiet viņa sievas guļamistabā un palikt nemanīts.

Emīlija Brenta iebilda:

— Taču tajā laikā, doktor, tai sievietei vajadzēja būt aizmigušai cietā miegā — viņa taču bija ieņēmusi jūsu iedotās zāles?

— Pēc visa spriežot, jā. Taču tā varēja arī nebūt. Ja pacients nav lietojis šīs zāles pastāvīgi, tad nevar zināt, kā tās iedarbojas. Tas ir, reizēm nomierinošie līdzekļi iedarbojas ļoti lēni. Viss atkarīgs no pacienta individuālās reakcijas uz tiem.

Lombards sacīja:

— Ko gan citu jūs vēl varētu teikt, doktor. Tas taču nāk jums par labu, vai ne?

Armstronga seja atkal pietvīka dusmās.

Taču aukstā, bezkaislīgā tiesneša balstiņa atkal sasaldēja vārdus viņam uz lūpām.

—Ar savstarpējiem apvainojumiem mēs neko nepanāksim. Mums jārēķinās tikai ar faktiem. Mēs jau noskaidrojām, tā es domāju, ka tādas lietas patiešām varēja notikt. Es piekrītu, ka tādas iespējamības procents nav diezko augsts; tomēr arī šeit daudz kas atkarīgs no tā, par kuru personu ir runa. Mis Brentas vai mis Kleitornas parādīšanās pacienti nemaz neizbrīnītu. Es domāju, ka mana vai Blora, vai mistera

Lombarda parādīšanās viņai varētu likties vismaz neparasta, bet es esmu pārliecināts, ka apmeklējums tika uzņemts pusapziņas stāvoklī un bez kādām aizdomām. Blors noprasīja:

— Un — kurp gan šāds pieņēmums varētu mūs novest?

Tiesnesis Vorgreivs pataustīja virslūpu un, izskatīdamies gluži vienaldzīgs un bezkaislīgs, sacīja:

— Izmeklējuši otro slepkavību un noskaidrojuši, ka neviens no mums nav pilnīgi atbrīvojams no aizdomām.

Viņš mirkli paklusēja, pēc tam turpināja:

— Tagad pāriesim pie ģenerāļa Makartura nāves gadījuma. Tas notika šorīt. Es palūgšu katru, kurš ir pārliecināts par savu alibi, pāris vārdos mums to paziņot. Es pats uzreiz paziņoju, ka man nav droša alibi. Es visu rītu pavadīju, sēdēdams terasē un gremdēdamies domās — par to ārkārtējo stāvokli, kurā mēs visi esam nokļuvuši.

Sēdēju krēslā uz terases visu rītu — līdz tam brīdim, kad atskanēja gongs, taču šā rīta laikā, cik spēju apjaust, ir bijuši arī tādi laika sprīži, kad mani neviens neredzēja, šajā laikā es mierīgi varēju nokāpt jūras krastā, nosist ģenerāli un atgriezties savā vietā. Tikai mans dotais vārds var apliecināt, ka neesmu pametis terasi. Šādos apstākļos ar to nepietiek. Ir vajadzīgi pierādījumi.

Blors noteica:

— Es visu rītu pavadīju kopā ar misteru Lombardu un doktoru Armstrongu. Viņi to apstiprinās.

Doktors Armstrongs sacīja:

— Jūs gājāt uz māju pēc virves. Blors atbildēja:

— Protams, gāju. Devos tieši tur un tūlīt atpakaļ. Jūs taču zināt, ka tā bija.

Armstrongs noteica:

— Jūs bijāt prom ilgu laiku… Blors metās sarkans. Viņš sacīja:

— Ko, pie velna, jūs ar to domājat, doktor Armstrong? Armstrongs atbildēja:

— Es tikai teicu, ka jūs ilgi bijāt projām.

— To taču vajadzēja atrast, vai ne? Pamēģiniet pats svešā mājā atrast virvi.

Tiesnesis Vorgreivs bilda:

— Vai inspektora Blora prombūtnē jūs, abi džentlmeņi, turējāties kopā?

Armstrongs iesaucās:

— Protams! Tas ir, Lombards uz dažām minūtēm attālinājās. Es paliku turpat, kur biju.

Lombards smaidīdams sacīja:

— Es gribēju pārbaudīt, vai ir iespējams no šejienes ar heliogrāfu noraidīt signālus uz cietzemi. Gribēju atrast labāko vietu. Biju projām tikai minūti vai divas.

Armstrongs pamāja. Viņš sacīja:

— Tā ir taisnība. Slepkavībai tas laiksprīdis būtu pārāk īss, to varu apliecināt.

Tiesnesis noprasīja:

— Vai kāds no jums abiem paskatījās pulkstenī?

— Tik tiešām, ne. Filips Lombards sacīja:

— Man nemaz nebija pulksteņa.

— Minūte vai divas — tas ir pārāk neprecīzi teikts, — tiesnesis indīgi noskaldīja.

Viņš pagrieza galvu, pievērsdamies taisnajam siluetam ar adīkli klēpī.

— Mis Brenta? Emīlija Brenta atsaucās:

— Mēs ar mis Kleitornu pastaigājāmies — uzkāpām salas augstākajā virsotnē. Pēc tam es sēdēju uz terases saulītē.

Tiesnesis iebilda:

— Es nezkāpēc jūs tur neredzēju.

— Nē, jūs nevarējāt mani redzēt, jo es biju aiz mājas stūra, austrumu pusē. Tur bija aizvējš.

— Un jūs sēdējāt tur līdz lenča laikam?

— Jā.

— Mis Kleitorna?

Vera atbildēja skaidri un precīzi:

— Rītu es pavadīju kopā ar mis Brentu. Pēc tam mazliet pastaigājos. Nokāpu lejā un patērzēju ar ģenerāli Makarturu.

Tiesnesis Vorgreivs viņu pārtrauca. Viņš iesaucās:

— Cikos tas bija?

Vera pirmoreiz saminstinājās. Viņa sacīja:

— To es nezinu. Kādu pusstundu pirms lenča — tā es domāju — vai drusciņ vēlāk.

Blors pajautajā:

—Vai tas bija pirms tam, kad mēs aprunājāmies ar ģenerāli, — vai vēlāk?

Vera sacīja:

— Nezinu. Viņš — viņš bija gaužām dīvains. Viņa nodrebinājās.

— Kā tad izpaudās viņa dīvainības? — tiesnesis vēlējās zināt. Vera klusā balsī paskaidroja:

— Viņš teica, ka mēs visi mirsim, — teica, ka gaidot savu galu. Viņš… viņš man iedzina bailes…

Tiesnesis pamāja. Viņš sacīja:

— Un ko jūs pēc tam darījāt?

— Devos atpakaļ uz māju. Pēc tam, tieši pirms lenča, izgāju laukā vēlreiz — tepat aiz mājas. Es visu dienu nevarēju nomierināties.

Tiesnesis Vorgreivs paberzēja zodu. Viņš noteica:

— Paliek vēl Rodžerss. Lai gan es šaubos, vai viņa liecība kaut ko pievienos tam, ko mēs jau zinām.

Rodžerss, izsaukts tiesas priekšā, neko daudz nepateica. Viņš visu rītu bijis aizņemts ar saimniecības darbiem, pēc tam gatavojis lenču. Pirms lenča viņš uz terases pasniedzis kokteiļus, pēc tam uzkāpis augšā pārnest savas mantas no bēniņistabas kādā citā istabā. Viņš visu rītu neesot palūkojies ārā pa logu un neesot redzējis neko tādu, kas varētu noderēt, noskaidrojot ģenerāļa Makartura nāves apstākļus. Viņš esot gatavs zvērēt, ka tad, kad viņš klājis lenča galdu, tur vēl bijušas astoņas porcelāna figūriņas.