Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Lombards lēni noteica:

— Tātad mēs esam maldījušies — maldījušies viscaur! Izdomājām kaut kādu murgu, izfantazējām visu ko — divu nejaušu nāves gadījumu dēļ!

Armstrongs nopietni iebilda:

— Un tomēr, ziniet, fakti paliek fakti. Galu galā es taču esmu ārsts un kaut ko saprotu arī pašnāvību gadījumos. Entonijs Mārstons nebija pašnāvnieka tips.

Lombards šaubīgi sacīja:

— Bet es domāju — vai tā tomēr nevarēja būt nejaušība? Blors skeptiski nosprauslojās.

— Sasodīti dīvaina nejaušība.

Iestājās klusumbrīdis, pēc tam Blors noteica: — Arī ar to sievieti… — un aprāvās.

— Misis Rodžersa?

— Jā. Ir taču iespējams — vai ne — ka arī tā ir bijusi nejaušība? Filips Lombards sacīja:

— Nejaušība? Kādā kārtā?

Blors izskatījās nedaudz pārsteigts. Viņa ķiegeļsarkanā seja satumsa vēl vairāk. Viņš izgrūda, runādams caur zobiem:

— Paklausieties, doktor, jūs taču devāt viņai kaut kādas zāles — pats zināt.

Armstrongs vērās viņā, acis iepletis.

— Zāles? Ko jūs ar to domājat?

— Vakarvakarā. Jūs pats teicāt, ka iedosiet viņai kaut ko, lai viņa varētu aizmigt.

— Ak, jā. Nekaitīgas miegazāles.

— Kas tās īsti bija par zālēm?

— Nedaudz trionāla. Pilnīgi nekaitīgs preparāts. Blors kļuva aizvien sarkanāks. Viņš teica:

— Paklausieties — runāsim skaidru valodu —jūs taču neiedevāt viņai pārāk lielu devu, ko?

Doktors Armstrongs dusmīgi iebilda:

— Nesaprotu, ko jūs ar to domājat. Blors sacīja:

— Tas taču ir iespējams, vai ne, ka jūs varējāt kļūdīties? Tādas lietas palaikam notiek.

Armstrongs skarbi noteica:

— Nekā tamlīdzīga. Tāds pieņēmums ir gluži vienkārši smieklīgs.

Viņš apklusa un tad saltā, kodīgā tonī piemetināja: — Vai varbūt jūs domājat, ka es to izdarīju tīšām? Filips Lombards ātri iejaucās:

— Paklausieties, jūs abi, liksim prātus kopā. Nevajag mētāties ar tādiem apvainojumiem.

Blors pēkšņi ierunājās:

— Es tikai teicu, ka doktors varbūt kļūdījies.

Doktors Armstrongs piespiesti pasmaidīja. Viņš noteica, parādīdams zobus samocītā smaidā:

— Ārsti nevar atļauties tamlīdzīgas kļūdas, mans draugs. Blors nevērīgi sacīja:

— Tā nebūtu jūsu pirmā kļūda — ja varam ticēt tai gramofona platei!

Armstrongs nobāla. Filips Lombards ātri un dusmīgi uzrunāja Bloru:

— Kāds labums no tā, ka mēs sāksim apvainot cits citu? Mēs visi esam vienādā stāvoklī. Mums jāturas kopā. Kā tad ar to melīgo apsūdzību pret jums pašu?

Blors paspēra soli uz priekšu, rokas sakrampējis. Viņš spiedzīgā balsī iesaucās:

— Tā ir sasodīti melīga apsūdzība! Vieni vienīgi meli! Jūs varat mēģināt aizvērt man muti, mister Lombard, bet ir kaut kas tāds, ko es gribētu uzzināt — un, starp citu, arī par jumsi

Lombards uzrāva uzacis.

— Par mani?

— Jā, gribētos zināt, kāpēc jūs ņemat līdzi revolveri, kad dodaties ciemos.

Lombards sacīja:

— Jūs gribat zināt, ko?

— Jā, gribu gan, mister Lombard. Lombards negaidot noteica:

— Ziniet, Blor, jūs nemaz neesat tāds muļķis, par kādu izliekaties.

— Tā varētu būt. Kā tad ir ar to revolveri? Lombards pasmaidīja.

— Es to paņēmu tāpēc, ka domāju — nokļūšu neapskaužamā situācijā.

Blors aizdomīgi iebilda:

— Vakarvakarā jūs mums to neteicāt. Lombards palocīja galvu.

— Tātad jūs mūs apmānījāt? — Blors uzstāja.

— Savā ziņā jā, — Lombards piekrita.

— Labi, tad klājiet vaļā, kas par lietu. Lombards lēni sacīja:

— Es ļāvu jums domāt, ka tiku uzaicināts šurp tāpat kā visi pārējie — viesos. īstenībā tā nav. Patiesībā es tiku nolīgts — to izdarīja mazs žīdiņš, vārdā Moriss. Viņš piedāvāja man simt gineju, ja braukšu šurp un turēšu acis vaļā, viņš teica, ka esot dzirdējis par manu reputāciju — nepievilt grūtās situācijās.

— Un? — Blors nepacietīgi noprasīja. Lombards pasmīnēdams sacīja:

— Tas arī viss.

Doktors Armstrongs noteica:

— Bet viņš taču pateica jums vēl ko vairāk?

— Ak vai, nē, nepateica vis. Viņš bija mēms kā zivs. Es varot piedāvājumu pieņemt vai noraidīt — tā viņš teica. Es biju spiedīgos apstākļos. Un pieņēmu.

Blors nelikās pārliecināms. Viņš noprasīja:

— Kāpēc jūs vakarvakarā mums to visu nepateicāt?

— Dārgais draugs, — Lombards paraustīja plecus. — Kā es vakarvakarā varēju zināt, kas šeit īsti notiks? Es nogaidīju — un pateicu ko tādu, kas nesaistīja man rokas.

Doktors Armstrongs asi iebilda:

— Bet vai tagad —jūs domājat citādi? Lombarda seja pārvērtās. Tā sadrūma un satumsa. Viņš noteica:

— Jā. Tagad es domāju, ka mēs visi esam vienādā stāvoklī. Tās simt ginejas vienkārši bija — siera gabaliņš, ar kurām šis misters Ouens iemānīja mani lamatās — kopā ar jums visiem.

Viņš lēni piebilda:

— Jo mēs esam iekrituši lamatās — varu apzvērēt, ka tā ir! Misis Rodžersas nāve! Tonija Mārstona nāve. No pusdiengalda pazudušās nēģerēnu figūriņas! Ak jā, mistera Ouena stils ir skaidri redzams — bet kur, pie velna, ir šis misters Ouens pats?

Lejā gongs svinīgi aicināja visus uz lenču.

Rodžerss stāvēja pie ēdamistabas durvīm. Kad trīs vīri nokāpa pa kāpnēm, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu. Un sacīja — klusā, bažīgā balsī:

— Es ceru, ka lenčs jums visiem garšos. Auksts šķiņķis, auksta mēle un novārīti kartupeļi. Vēl ir siers, cepumi un konservēti augļi.

Lombards sacīja:

— Izklausās tā nekas. Tātad krājumi vēl nav izsīkuši?

— Ēdamā ir daudz, ser, lielākoties konservi. Pieliekamais ir piebāzts pilns. Es teiktu, ka tā ir nepieciešamība, ser, uz salas, kurai reizēm ilgāku laiku nav sakaru ar cietzemi.

Lombards pamāja.

Rodžerss, sekodams trim vīriem ēdamistabā, nomurmināja:

— Mani uztrauc, ka Freds Narakots te šodien nav rādījies. Mums briesmīgi neveicas, tas gan ir jāsaka.

— Jā, — sacīja Lombards, — briesmīgi neveicas — tas ir īstais vārds.

Istabā ienāca mis Brenta. Viņai acīmredzot bija aizripojis vilnas dzijas kamols, un tagad viņa to rūpīgi satina. Apsēdusies savā vietā pie galda, viņa ieteicās:

— Laiks mainās. Vējš ir ļoti spēcīgs, un jūrā parādījušās baltas viļņu galotnes.

Ienāca tiesnesis Vorgreivs. Viņš gāja lēniem, svinīgiem soļiem. Viņa asās acis, slēpdamās zem kušķainajām uzacīm, nopētīja klātesošos. Viņš sacīja:

— Jums šorīt bijis tāds nemierīgs rīts.

Viņa balsī varēja samanīt tādu kā ļaunu prieku.

Istabā iesteidzās Vera Kleitorna. Viņa bija mazliet aizelsusies.

Vera steigšus sacīja:

— Ceru, ka jums nenācās mani gaidīt. Vai esmu nokavējusi? Emīlija Brenta atsaucās:

— Jūs neesat pēdējā. Arī ģenerāļa vēl nav. Viņi sasēdās ap galdu.

Rodžerss uzrunāja mis Brentu:

— Sāksim, cienītā, vai mazliet pagaidīsim? Vera sacīja:

— Ģenerālis Makarturs sēž tur lejā piejūras. Es vis nedomāju, ka viņš tur būtu dzirdējis gongu. — Viņa likās šaubāmies. — Viņš šodien tāds dīvains, man šķiet.

Rodžerss aši piedāvāja:

— Iešu lejā un viņu pasaukšu — pateikšu, ka lenčs ir galdā. Doktors Armstrongs pielēca kājās.

— Iešu es, — viņš sacīja. — Jūs varat sākt ēst.