Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Neviens no jums vēl nav apjēdzis, cik šī situācija neparasta. Pēc manām domām, ir tikai viens ceļš. Noskaidrot, vai te ir kāds, kuru varētu atbrīvot no aizdomām, pamatojoties uz tiem datiem, kādi ir mūsu rīcībā.

Doktors Armstrongs ātri iebilda:

— Esmu labi pazīstams profesionālis. Pati doma par to, ka es varētu…

Tiesneša rokas mājiens atkal apturēja runātāju, neļaujot viņam nobeigt runu. Misters Vorgreivs savā smalkajā, spalgajā balstiņā noteica:

— Arī es esmu pazīstams profesionālis! Bet, dārgais ser, tas itin neko nepierāda! Ir gadījies, ka arī ārsti sajūk prātā. Un tiesneši tāpat. Tāpat, — viņš piebilda, skatīdamies uz Bloru, — arī policisti!

Lombards sacīja:

— Katrā ziņā, es ceru, jūs neturat aizdomās sievietes? Tiesnesis savilka uzacis. Un viņš atbildēja savā slavenajā "šķērmajā" balsī, kuru tik labi pazina aizstāvji:

—Vai es jūs pareizi sapratu —un jūs apgalvojat, ka starp sievietēm nevar būt maniaku?

Lombards dusmīgi noteica:

— Protams, ne. Taču tik un tā tas neliekas diezko ticami… Viņš aprāvās. Tiesnesis Vorgreivs joprojām tajā pašā smalkajā,

spiedzīgajā balstiņā uzrunāja Armstrongu.

— Doktor Armstrong, vai sievietei būtu pa spēkam iebelzt nabaga Makarturam pa pakausi un nobeigt viņu?

Doktors mierīgi atbildēja:

— Pilnīgi, ja viņai būtu pienācīgs ierocis — gumijas steks vai nūja.

— Tātad viņa ar to tiktu viegli galā?

— Tieši tā.

Tiesnesis Vorgreivs pagrieza savu bruņurupučveidīgo kaklu. Viņš sacīja:

— Abas pārējās nāves izraisīja inde. Tā, nevis vētrains strīds — tādā gadījumā nemaz nav vajadzīgs liels fizisks spēks.

Vera dusmīgi uzkliedza:

— Es domāju, ka jūs esat traks!

Tiesnesis lēni pacēla acis, viņa skatiens pētīja meiteni. Tas bija bezkaislīga cilvēka skatiens —tāda, kas pieradis izlemt citu likteņus. Viņa nodomāja:

"Viņš manī redz tikai — pētāmu piemēru. Un…" viņai iešāvās prātā tiešām pārsteidzoša doma: "Es viņam diezkā nepatīku!" Tiesnesis izlīdzinātā tonī sacīja:

— Mana dārgā jaunā lēdij, pacentieties apvaldīt savas jūtas. Es jūs neapsūdzu. — Viņš paklanījās mis Brentai. — Es ceru, mis Brenta, ka jūs netaisāties apstrīdēt manis teikto, ka mēs visi esam turami aizdomās?

Emīlija Brenta adīja. Viņa nepacēla acis. Un saltā balsī atbildēja:

— Ideja, ka es varētu nogalināt dzīvu radību, turklāt nevis vienu, bet veselas trīs — protams, liksies pilnīgi bezjēdzīga ikvienam, kas mani kaut cik pazīst. Taču es saprotu, ka mēs nepazīstam cits citu, un šādos apstākļos neviens nevar tikt atbrīvots no aizdomām, kamēr nebūs pierādīta viņa nevainība. Kā jau teicu, starp mums ir ielavījies sātans.

Tiesnesis sacīja:

— Tad mēs esam vienisprātis. Neviens netiek atbrīvots no aizdomām, jo rakstura īpašības un sabiedriskais stāvoklis netiek ņemti vērā.

Lombards ierunājās: — Bet kā tad ir ar Rodžersu? Tiesnesis neizteiksmīgi palūkojās viņā.

— Kas tad ir ar viņu? Lombards sacīja:

— Bet, manuprāt, Rodžersu ar tīru sirdsapziņu varētu izsvītrot no šī saraksta.

Tiesnesis Vorgreivs painteresējās:

— Patiesi? Bet uz kāda pamata? Lombards paskaidroja:

— Viņam tas viss pat prātā nevarēja ienākt. Bez tam viņa sieva ir kritusi šai ļaundarībai par upuri.

Tiesneša uzacis atkal saraucās. Viņš ierunājās:

— Manas tiesneša karjeras laikā, jaunais cilvēk, man nācās iztiesāt vairākas lietas, kad vīri bija noslepkavojuši sievas — un tika atzīti par vainīgiem.

— Ak tā! Es piekrītu. Noslepkavot savu sievu — tas ir pilnīgi iespējams, gluži dabiska būšana, ja tā varētu sacīt! Bet šis nav tas gadījums! Es varu noticēt, ka Rodžerss nogalējis sievu aiz bailēm, ka viņa sāks runāt un viņu nodos, vai varbūt viņa vīram gluži vienkārši apnikusi un viņš gribējis padraiskoties ar kādu jaunāku, ne tik vecu un traucējošu. Bet es nespēju saskatīt viņā jukušo misteru Ouenu, kas spriež vājprātīgu tiesu, sākot ar savu paša sievu — sodot viņu par noziegumu, kuru abi pastrādājuši kopā.

Misters Vorgreivs sacīja:

—Jūs ticat visam bez kādiem pierādījumiem. Mēs taču nezinām, vai Rodžerss un viņa sieva tiešām nogalinājuši savu saimnieci. Tas varēja būt melīgs apgalvojums, kas tika izteikts vienīgi tāpēc, lai šis Rodžerss liktos nonācis tādos pašos apstākļos kā mēs visi. Varbūt misis Rodžersa vakarvakarā izbijās, sapratusi, ka viņas vīrs zaudējis sajēgu?

Lombards sacīja:

— Labi, lai būtu pēc jūsu prāta. A. N. Ouens ir viens no mums. Tad izņēmumu nevar būt. Aizdomās turami ir visi bez izņēmuma.

Misters Vorgreivs teica:

— Es domāju tā: ne rakstura īpašības, ne stāvoklis sabiedrībā, ne kas cits neatbrīvo no aizdomām. Tagad mums jānoskaidro fakti, kuri ļautu atbrīvot kādu no mums no aizdomām. Vienkāršāk runājot — vai starp mums ir kāds, varbūt pat vairāki, kas nekādā gadījumā nevarēja iedot indi Entonijam Mārstonam, nedz arī pārliecīgi lielu miegazāļu devu misis Rodžersai — un kam nebija nekādas iespējas iebelzt pa galvu ģenerālim Makarturam un nogalināt viņu?

Blora parupjā seja atplauka. Viņš paliecās uz priekšu.

— Tagad beidzot jūs runājat lietišķi, ser! — viņš sacīja. — Mēs esam tikuši līdz lietas būtībai! Centīsimies visu noskaidrot. Kas attiecas uz jauno Mārstonu, tad es nedomāju, ka tur vairs ko iespējams noskaidrot. Tika izteikta doma, ka indi varēja iebērt viņa glāzē pa atvērto logu — pirms tam, kad viņš glāzi atkal piepildīja. Taču tiem, kuri atradās istabā, to izdarīt bija daudz vienkāršāk. Nevaru atcerēties, vai Rodžerss bija istabā, bet jebkuram no mums pārējiem to izdarīt bija vieglāk par vieglu.

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Tagad par to sievieti — misis Rodžersu. Šeit aizdomās vispirms turami viņas vīrs un doktors. Ikviens no viņiem varēja to izdarīt — vienā acumirklī.

Armstrongs pielēca kājās. Viņš dusmās trīcēja.

— Es protestēju — tas ir kas nedzirdēts! Es zvēru, ka tā zāļu deva, kuru iedevu tai sievietei, bija pilnīgi…

— Doktor Armstrong!

Asā, spalgā balstiņa skanēja pavēloši. Doktors aprāvās teikuma vidū. Bet šķērmā, saltā balstiņa turpināja:

— Jūsu sašutums ir pilnīgi dabisks. Un tomēr jums jāatzīst, ka fakti liecina pret jums. Gan jūs, gan Rodžerss varējāt iedot viņai nāvējošu zāļu devu— vieglāk par vieglu. Tagad noskaidrosim pārējo iespējas. Kādas iespējas bija man, inspektoram Bloram, mis Brentai, mis Kleitornai vai misteram Lombardam? Vai kādu no mums var pilnīgi atbrīvot no aizdomām? — Viņš mirkli paklusēja.

— Domāju, ka ne. Vera dusmīgi sacīja:

— Es nebiju tai sievietei ne tuvumā! To jūs visi varat apliecināt. Tiesnesis Vorgreivs minūti pagaidīja, pēc tam noteica:

— Ja atmiņa mani neviļ, tad fakti ir šādi — lūdzu, izlabojiet, ja es kaut kur kļūdīšos. Misis Rodžersu pacēla Entonijs Mārstons un misters Lombards, bet doktors Armstrongs piegāja viņai klāt. Viņš aizsūtīja Rodžersu pēc brendija. Izcēlās strīds par to, no kurienes atskanējusi balss. Mēs visi devāmies uz blakusistabu — tikai mis Brenta ne. Viņa palika šajā istabā viena kopā ar paģībušo sievieti.

Emīlijas Brentas vaigos parādījās sarkani plankumi. Viņa mitējās adīt. Un sacīja:

— Tas ir nekrietni!

Nežēlīgā, spiedzīgā balstiņa turpināja:

— Kad mēs atgriezāmies šajā istabā, tad jūs, mis Brenta, bijāt pārliekusies pāri šai sievietei, kura gulēja uz dīvāna.