Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Doktors Armstrongs nikni iesaucās:

— Mums jātiek no šejienes projām — mums jātiek —jātiek! Lai ko tas maksātu!

Tiesnesis Vorgreivs domīgi lūkojās smēķētāju istabas logā. Viņš spēlējās ar pensneja aukliņu. Un teica:

— Es, protams, nespēju paredzēt gaidāmo laiku. Taču varu pasacīt, ka diez vai tuvākajā diennaktī laiva tiks līdz mums — pat ja viņi nopratīs, ka esam nokļuvuši nelaimē —ja nu vienīgi vējš pierimtu.

Armstrongs saķēra galvu rokās un ievaidējās. Viņš noteica:

— Un pa šo laiku mūs visus piebeigs mūsu pašu gultās?

— Ceru, ka tā nebūs, — sacīja misters Vorgreivs. — Esmu nolēmis spert visus iespējamos piesardzības soļus, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu.

Doktoram Armstrongam iešāvās prātā, ka veči krampjaināk turas pie dzīves nekā jauni cilvēki. Viņš savas ilgās ārsta prakses laikā ne reizi vien bija par to brīnījies. Piemēram, viņš pats bija gadus divdesmit jaunāks par tiesnesi, taču viņa dzīvotgriba bija daudz vājāka.

Tiesnesis Vorgreivs domāja:

"Piebeigs mūsu pašu gultās! Tie dakteri visi ir vienādi— viņu domāšanu iespaido klišejas. Cauruncaur aprobežoti ļautiņi." Doktors sacīja:

— Ņemiet vērā, ka ir jau trīs upuri.

— Protams. Bet jums jāatceras, ka viņi nebija sagatavojušies uzbrukumam. Tagad mēs esam brīdināti.

Doktors Armstrongs rūgti noteica:

— Ko gan mēs varam darīt? Agrāk vai vēlāk…

— Es domāju, — sacīja misters Vorgreivs, — ka ir gan šis un tas, ko mēs varētu pasākt.

Armstrongs noteica:

— Mēs taču pat nezinām, kas viņš tāds… Tiesnesis paberzēja zodu un nomurmināja:

— Ak, bet ziniet, es to gan neņemtos apgalvot. Armstrongs viņu izbrīnīti uzlūkoja.

— Vai jūs gribat sacīt, ka zināt? Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi noteica:

— Atzīstu, ka man pietrūkst pierādījumu — tādu, kādi nepieciešami tiesā, — nav neviena paša. Bet, pārcilājot no jauna prātā faktus, man likās, ka visi tie norāda uz vienu cilvēku. Jā, tā es domāju.

Armstrongs atkal viņu uzlūkoja. Viņš noteica:

— Es neko nesaprotu.

Mis Brenta bija uzkāpusi augšā, savā guļamistabā. Viņa paņēma Bībeli un nosēdās pie loga.

Pēc tam viņa logu atvēra. Pēc īsa šaubu mirkļa viņa Bībeli atkal nolika un devās pie tualetes galdiņa. Izņēmusi no atvilktnes piezīmju grāmatiņu melnos vāciņos, viņa to atvēra.

Un sāka rakstīt:

"Noticis kaut kas briesmīgs. Miris ģenerālis Makarturs. (Viņa brālēns apprecēja Elsiju Makfersoni.) Nav nekādu šaubu, ka viņš ir noslepkavots. Pēc lenča tiesnesis teica ļoti interesantu runu. Viņš jūtas pārliecināts, ka slepkava ir viens no mums. Tas nozīmē, ka vienu no mums ir apsēdis nelabais. Man jau bija tādas aizdomas. Kurš no mums tas ir? Tagad it visi uzdod sev šo jautājumu. Es vienīgā zinu… "

Kādu laiku viņa sēdēja nekustēdamās. Viņas acis kļuva blāvas un aizmiglojās. Zīmulis pirkstos sāka drebēt. Lieliem, grīļīgiem burtiem viņa uzrakstīja:

"SLEPKAVU SAUC BEATRISE TEILORE…"

Viņas acis aizvērās.

Taču pēkšņi viņa salēkdamās atjēdzās. Un ielūkojās piezīmju grāmatiņā. Dusmīgi iesaukusies, viņa pārlasīja grīļīgi uzkricelēto pēdējo teikumu.

Un klusā balsī sacīja:

— Vai tiešām es būtu to uzrakstījusi? Es? Es laikam pamazām jūku prātā…

Vētra pieņēmās spēkā. Ap māju stiepti gaudoja vējš.

Visi bija sanākuši viesistabā. Bariņā saspiedušies, sēdēja un klusēja. Un neuzkrītoši novēroja cits citu.

Kad Rodžerss ienāca ar paplāti un ienesa tēju, visi pielēca kājās. Viņš sacīja:

— Vai es drīkstu aizvilkt aizkarus? Tad te būtu mājīgāk. Saņēmis visu piekrišanu, viņš aizvilka aizkarus un iededza lampas.

Istabā patiešām tagad izskatījās mājīgāk. Viesi mazliet atplauka. Rīt droši vien vētra beigsies un kāds ieradīsies — varbūt pienāks laiva. Vera Kleitorna sacīja:

— Vai jūs neielietu tēju, mis Brenta?

— Nē, nē, — padzīvojusī sieviete iebilda, — ielejiet jūs, mana dārgā. Tējas kanna ir tik smaga. Un es esmu pazaudējusi divus pelēkās dzijas kamoliņus no sava adīkļa. Cik nepatīkami.

Vera devās pie tējas galda. Atskanēja rosīga karotīšu un porcelāna šķinda. Dzīve atgriezās parastajās sliedēs.

Tēja! Svētīgā, ierastā, ikdienišķā pēcpusdienas tēja! Filips Lombards jokoja. Blors viņam pievienojās. Doktors Armstrongs sāka stāstīt kādu jocīgu atgadījumu no savas prakses. Tiesnesis Vorgreivs, kas parasti nedzēra tēju, tagad ielēja arī sev un ņēmās to apmierināti malkot.

Šajā miermīlīgajā ainā ielauzās Rodžerss. Viņš bija norūpējies. Viņš ierunājās — nervozi, neuzrunādams nevienu īpaši:

—Atvainojiet, džentlmeņi, bet vai kāds nezina, kur palicis aizkars no vannasistabas?

Lombards iespurdzies atmeta galvu.

— Vannasistabas aizkars? Kas, pie velna, jums nāk prātā, Rodžers?

— Tas ir projām, ser — pazudis, it kā nebūtu bijis. Es sakopu vannasistabas, un vienā tua… nē, vannasistabā, aizkara vairs nebija.

Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Vai no rīta tas vēl tur bija?

— Jā, ser. Blors pavaicāja:

— Kas tas bija par aizkaru?

— No gumijota zīda, ser, košsarkanā krāsā. Flīžu sarkanajā tonī. Lombards pārvaicāja:

— Un tas ir pazudis?

— Pazudis, ser.

Viņi saskatījās. Blors nomākti sacīja:

— Labi, un kas tad ir? Tas ir stulbi, bet stulbi ir arī viss pārējais. Tik un tā tam nav nekādas nozīmes. Ar gumijotu aizkaru nevienu nogalināt nevar. Aizmirsīsim to.

Rodžerss sacīja:

— Jā, ser, pateicos, ser.

Viņš izgāja, cieši aizvērdams durvis.

Istabā atkal bija iezagušās bailes. Un viņi atkal aizdomīgi cits citu uzlūkoja.

Pienāca vakariņu laiks — vakariņas pasniedza, apēda, traukus novāca. Maltīte bija vienkārša, lielākoties konservi. Pēc tam viesistabā iestājās manāmi saspringts klusums.

Pulksten deviņos Emīlija Brenta piecēlās.

Viņa sacīja:

— Es eju gulēt. Vera atsaucās:

— Es arī iešu gulēt.

Abas sievietes uzkāpa pa kāpnēm, Lombards un Blors viņas pavadīja. Stāvēdami kāpņu augšgalā, abi vīrieši pagaidīja, kamēr dāmas ieiet savās istabās un aizver durvis. Viņi dzirdēja aizbīdāmies bultas un pagriežamies atslēgas.

Blors pasmīnēdams noteica:

— Viņas nemaz nav jāpierunā ieslēgties! Lombards atsaucās:

— Labi, tad vismaz viņas šonakt būs drošībā, lai notiek kas notikdams!

Viņš devās lejā pa kāpnēm, otrs viņam sekoja.

VII

Četri vīri devās gulēt apmēram pēc stundas. Pa kāpnēm viņi uzkāpa kopā. Rodžerss, kas bija novācis vakariņu galdu un jau klāja brokastgaldu, nolūkojās, kā viņi cits pēc cita kāpj augšā. Viņš dzirdēja, kā vīri apstājas kāpņu laukumiņā.

No turienes bija dzirdama tiesneša balss.

— Es domāju, kungi, ka jūs arī bez īpaša brīdinājuma saprotat, ka nepieciešams aizslēgt durvis.

Blors sacīja:

— Vēl vairāk, nāksies palikt krēsla atzveltni zem durvju roktura. Atslēgu taču var atslēgt arī no ārpuses.

Lombards nomurmināja:

— Dārgais Blor, jūsu bēda ir tā, ka jūs pārāk daudz zināt! Tiesnesis nopietni noteica:

— Arlabunakti, džentlmeņi. Ceru, ka mēs visi rīt tiksimies sveiki un veseli!

Rodžerss iznāca no ēdamistabas un klusi kāpa augšā pa kāpnēm. Viņš redzēja, kā četri vīri vienlaicīgi atver durvis, pēc tam dzirdēja apgriežamies atslēgas un nogrābām aizbīdņus.