Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Pēc Rodžersa liecības istabā iestājās klusumbrīdis.

Tiesnesis Vorgreivs noklepojās.

Lombards nomurmināja Verai Kleitornai pie auss:

— Tagad viņš teiks noslēgummnu! Tiesnesis sacīja:

— Mēs centāmies pēc iespējas labāk izmeklēt šo triju nāves gadījumu apstākļus. Un, ja arī dažos gadījumos atsevišķas personas nevarēja izdarīt noziegumu, tomēr neviena no tām nav uzskatāma par pilnīgi attaisnojamu un ārpus aizdomām esošu. Es atkārtoju, ka esmu pārliecināts — no septiņiem cilvēkiem šajā istabā viens ir bīstams noziedznieks, varbūt pat vājprātīgs maniaks. Mēs nezinām, kurš ir šis cilvēks. Viss, ko mēs šobrīd varam darīt, ir — nolemt, kādi pasākumi jāveic, lai sazinātos ar cietzemi un saņemtu palīdzību —, bet gadījumā, ja palīdzība aizkavētos (kas šādos laika apstākļos ļoti iespējams) — jāizspriež, ko iesākt, lai nodrošinātu mūsu dzīvību glābšanu.

Es lūdzu katru nojums visu rūpīgi pārdomāt un pateikt man, kādu izeju viņš piedāvā. Pa šo laiku — es brīdinu — visiem jābūt modriem. Līdz šim slepkavām bija viegli piepildīt savus nodomus, jo upuri nemaz neuzmanījās. No šī brīža mūsu uzdevums ir — turēt aizdomās visus un ikvienu. Dievs sargā to, kas pats sargājas. Neriskējiet un vairieties no briesmām. Tas ir viss.

— Tiesas sēdi pasludinu par slēgtu, — tikko dzirdami nomurmināja Filips Lombards.

— Vai jūs tam ticat? — Vera pajautāja.

Viņa kopā ar Filipu sēdēja viesistabā uz palodzes. Aiz loga strūkloja lietus, un vējš brāzieniem vien kaukdams triecās logu rūtīs.

Filips Lombards pielieca galvu uz vienu pusi un tikai tad atbildēja. Viņš sacīja:

— Jūs gribat jautāt, vai es ticu vecajam Vorgreivam, ka slepkava ir — viens no mums?

—jā.

Filips Lombards lēni noteica:

— Grūti pateikt. Loģiski spriežot, viņam varētu būt taisnība, ziniet, un tomēr…

Vera pārtvēra, it kā izņemdama vārdus viņam no mutes:

— Un tomēr tas liekas tik neticami! Filips Lombards saviebās.

— Visa šitā būšana ir tik neticama! Taču pēc Makartura nāves nevar vairs būt nekādu šaubu. Te nav runa par nejaušībām vai pašnāvībām. Tās noteikti ir slepkavības. Veselas trīs slepkavības pēc kārtas.

Vera notrīsēja. Viņa sacīja:

— Viss ir kā murgainā sapnī. Man visu laiku šķiet, ka šeit notiekošais nenotiek īstenībā!

Viņš saprotoši noteica:

— Es zinu. Nupat klauvēs pie durvīm un pasniegs rīta tēju. Vera sacīja:

— Ak, kā es vēlētos, lai tā arī notiktu! Filips Lombards drūmi sacīja:

— Jā, bet tā nebūs. Mēs visi murgojam! Un mums jo vairāk jābūt modriem.

Vera atbildēja, jau klusāk:

— Ja —ja tas ir viens no viņiem — tad kurš, kā jums šķiet? Filips Lombards pēkšņi pasmīnēja. Viņš noteica:

— Es saprotu tā, ka mūs abus jūs aizdomās neturat? Labi, tad viss ir kārtībā. Es pats ļoti labi zinu, ka neesmu slepkava, un nedomāju, ka ar jums, Vera, kaut kas nebūtu labi. Jūs esat taisni pārsteidzoši normāla un aukstasinīga meitene, man tādu vēl nav gadījies sastapt. Varu zvērēt, pie kā vien vēlaties, ka ar jūsu saprātu viss ir lieliski.

Mazliet greizi pasmaidījusi, Vera pateicās: — Paldies.

Viņš sacīja: — Paklausieties, mis Vera Kleitorna, vai tiešām jūs uz manu komplimentu neatbildēsiet ar komplimentu?

Vera mirkli svārstījās, pēc tam teica:

— Ziniet, jūs taču pats atzināties, ka cilvēka dzīvība jums nav īpaši svēta, un tomēr es jūsos neredzu — to vīru, kas ierunājis apsūdzības platē.

Lombards sacīja:

— Tiesa gan. Ja arī man nāktos kādu noslepkavot, es to darītu tikai tad, ja citādi nevarētu. Masveidīga soda akcija — tas nav manā gaumē. Labi, tad atstāsim mūs abus ārpus aizdomām un pārlūkosim pārējos piecus mūsu ieslodzījuma biedrus. Kurš no tiem varētu būt A. N. Ouens? Ak, uz labu laimi minot un bez kādiem pierādījumiem, — es izvēlētos Vorgreivu!

— Ak tā! — Veras balsī varēja saklausīt izbrīnu. Viņa minūti vai divas pārdomāja, bet pēc tam noprasīja: — Kāpēc?

— To grūti pateikt. Sākumam jau — viņš ir vecs vīrs un gadiem ilgi izlēmis cilvēku likteņus tiesā. Tā sakot, spēlējis pašu Dievu to Kungu — ik gadus, daudzus mēnešus. Tas varēja sakāpt viņam galvā. Viņš sācis ticēt savai visvarenībai, varai pār cilvēku dzīvību un nāvi — pilnīgi iespējams, ka viņa smadzenēs kaut kas nav kārtībā, un viņš sadomājis spert vēl soli tālāk — būt vienlaik gan Augstais Soģis, gan Bende.

Vera lēnām noteica:

— Jā, es domāju, tas var būt iespējams… Lombards sacīja:

— Bet kuru izvēlētos jūs?

Nemaz nešaubīdamās, Vera atbildēja:

— Doktoru Armstrongu. Lombards klusu iesvilpās.

— Doktoru, ko? Ziniet, es gan viņu nostādītu pēdējā vietā — pēc visiem citiem.

Vera pašūpoja galvu.

— Ak vai, nē! Divi cilvēki nomira no indes. Tas tieši norāda uz doktoru. Un bez tam nevajag aizmirst, ka miegazāles misis Rodžersai iedeva tieši viņš — tas ir pilnīgi skaidrs.

Lombards piekrita.

— Jā, tas ir tiesa. Vera turpināja:

— Ja sajucis būtu doktors, viņu nemaz nenāktos tik viegli atmaskot — nevienam nerastos tādas aizdomas. Bez tam ārsti mūždien pārstrādājas un pārpūlas.

Filips Lombards sacīja:

— Jā, bet es šaubos, vai viņš varēja nogalināt Makarturu. Tam nepietiktu laika — īsajā laiksprīdī, kad biju viņu atstājis vienu, — nē, ja nu vienīgi viņš būtu zibenīgi skrējis turp un atpakaļ, bet es šaubos, vai viņš ir tam pietiekami trenēts, turklāt nepavisam nebūtu aizelsies.

Vera bilda:

— Tātad viņš neizdarīja to tajā laiksprīdī. Bet varēja izdarīt vēlāk.

— Kad?

— Kad gāja saukt ģenerāli uz lenču. Filips atkal ļoti klusi iesvilpās. Viņš noteica:

— Tātad jums šķiet, ka viņš varēja to nostrādāt tad? Tam taču būtu vajadzīgi dzelzs nervi.

Vera nepacietīgi sacīja:

— Ar ko tad viņš riskēja? Viņš taču starp mums ir vienīgais mediķis. Viņš varēja apzvērēt, ka nelaiķis bijis miris jau vismaz stundu — un kurš gan iebilstu?

Filips domīgi lūkojās viņā.

— Ziniet, — viņš sacīja, — tā nemaz nav slikta doma. Es iedomājos…

— Kurš tas ir, mister Blor? To es gan gribētu zināt. Kurš tas ir? Rodžersa seja raustījās. Rokas drudžaini plucināja ādas strēmeli — viņš tīrīja sudraba galda piederumus.

Bijušais inspektors Blors sacīja:

— Ek, draugs, tas tiešām ir jautājums pēc būtības!

— Viņa augstā soģība teica, ka viens no mums. Kurš tad? To es gan gribētu zināt. Kas ir šis vilkatis cilvēka izskatā?

— To mēs visi gribētu zināt, — sacīja Blors. Rodžerss asi iebilda:

— Bet jums taču ir kāda ideja, mister Blor. Jums taču ir ideja, vai ne?

— Ideja man var būt, — lēnām noteica Blors. — Taču tā vēl nav pārliecība. Es varu maldīties. Viss, ko varu pateikt, ir —ja nemaldos, tad šim cilvēkam jābūt dzelzs nerviem, dzelzs nerviem —jānudien!

Rodžerss noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš aizsmakušā balsī sacīja:

— Tas ir kā nelāgs sapnis, jānudien.

Blors izbrīnījies viņu uzlūkoja — un noteica:

— Vai jums ir kāda ideja, Rodžers?

Mājas uzraugs pašūpoja galvu. Joprojām aizsmacis, viņš atbildēja:

— Es nezinu. Es neko nezinu. Un tieši tas mani visvairāk biedē — tas, ka nav nekādu ideju…