Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Viņš izsteidzās no istabas. Aiz muguras viņš dzirdēja Rodžersa balsi:

— Vai vēlaties aukstu mēli vai aukstu šķiņķi, cienītā?

Pieciem cilvēkiem, kuri sēdēja ap galdu, grūti nācās atrast tematu sarunai. Ārā asas vēja brāzmas te šaustīja logus, te rima. Vera tikko manāmi nodrebinājās un sacīja:

— Tuvojas vētra.

Blors pūlējās uzsākt sarunu. Viņš sacīja:

— Vakar no Plimutas kopā ar mani vilcienā brauca kāds vecis. Viņš teicās zinām, ka tuvojas vētra. Taisni jābrīnās, kā tie vecie jūrnieki zina, kad būs vētra.

Rodžerss apstaigāja galdu, novākdams netīros traukus. Piepeši viņš apstājās pusceļā, ar šķīvjiem rokās. Un sacīja dīvaini iztrūcinātā balsī:

— Kāds skrien šurp…

Viņi visi varēja dzirdēt soļus — kādu skrienam augšā uz terasi. Un šajā brīdī — viņi visi zināja, zināja, lai gan vēl neviens neko nebija viņiem teicis…

It kā pēc kopīgas vienošanās visi reizē piecēlās kājās. Stāvēja un lūkojās uz durvju pusi.

Tajās, strauji elpodams, parādījās doktors Armstrongs. Viņš sacīja:

— Ģenerālis Makarturs —

— Miris! — nesavaldīgi iesaucās Vera. Armstrongs apstiprināja:

— Jā, viņš ir miris…

Iestājās klusumbrīdis — ilgs klusumbrīdis.

Visi septiņi lūkojās cits citā, nespēdami ne vārdu bilst.

Vētra saka plosīties tieši tobrīd, kad pa durvīm ienesa veca vira līķi.

Visi bija sapulcējušies vestibilā.

Un tad pēkšņi sāka svelpt un gaudot vējš, lejup gāzās lietus straumes.

Blors un Armstrongs ar savu nesamo devās uz kāpnēm, kad Vera Kleitorna pēkšņi pagriezās un iegāja atpakaļ tukšajā ēdamistabā.

Tur viss bija palicis savās vietās — kā viņi atstājuši. Uz bufetes malas stāvēja neaiztiktais saldēdiens.

Vera piegāja pie galda. Viņa tur pakavējās minūti vai divas — bet te istabā klusiem soļiem ieslīdēja Rodžerss.

Ieraudzījis Veru, viņš sarāvās. Pēc tam viņa skatiens likās jautājošs. Viņš vaicāja:

— Ak, mis, es… es tikai ienācu apskatīties…

Tik skaļā un aizsmakušā balsī, kas pārsteidza viņu pašu, Vera iesaucās:

— Jums ir taisnība, Rodžers! Apskatieties pats. Tur ir tikai septiņi…

Ģenerālis Makarturs tika novietots savā guļvietā.

Izmeklējis viņu, Armstrongs iznāca no istabas un nokāpa lejā. Viņš visus atrada sapulcējušos viesistabā.

Mis Brenta adīja. Vera Kleitorna stāvēja pie loga, lūkodamās lietū, kas gāza bez mitas. Blors sēdēja, taisni izslējies krēslā, salicis rokas uz ceļiem. Lombards nemitīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Tālākajā istabas galā misters Vorgreivs sēdēja zvilnī. Viņa acis bija pusaizvērtas.

Kad doktors ienāca istabā, tās atvērās. Tiesnesis spalgā, spiedzīgā balstiņā noprasīja:

— Kā ir, doktor?

Armstrongs bija ļoti bāls. Viņš sacīja:

— Nav ne runas par sirdslēkmi vai ko tamlīdzīgu. Makarturs dabūjis pa galvu ar kādu cietu priekšmetu.

Visi sāka sačukstēties, sacēlās troksnis, bet tiesneša spalgā balss atskanēja atkal:

— Vai jūs atradāt slepkavības ieroci?

— Nē.

— Un tomēr esat pārliecināts, ka fakti ir tieši tādi?

— Pilnīgi pārliecināts. Misters Vorgreivs klusi sacīja:

— Tagad mēs skaidri zinām, kas jādara.

Nebija šaubu par to, kas tagad ņems iniciatīvu savās rokās. Visu rītu Vorgreivs bija nosēdējis zvilnī terasē — miegains un vienaldzīgs. Tagad viņš ar savu lielo autoritāti viegli saņēma vadības grožus savās rokās. Nejau velti ilgi bija strādājis tiesā. Arī tagad viņš likās spriežam tiesu. Noklepojies viņš ierunājās atkal:

— Šorīt, džentlmeņi, sēžot terasē, man bija iespēja novērot jūsu pārvietošanos. Nebija nekādu šaubu par to, ko jūs gribējāt panākt. Jūs pārmeklējāt salu, lai atrastu nepazīstamo slepkavu?

— Pilnīgi pareizi, ser, — sacīja Filips Lombards. Tiesnesis turpināja:

— Jūs, bez šaubām, bijāt nonākuši pie tā paša secinājuma kā es — tas ir, ka Entonija Mārstona un misis Rodžersas nāvi nav izraisījusi nejaušība — tās nebija arī pašnāvības. Jūs, bez šaubām, nopratāt arī to, kāpēc misters Ouens ataicinājis jūs uz šo salu?

Blors aizsmacis atsaucās:

— Viņš ir vājprātīgs! Traks. Tiesnesis iesmējās.

— Jums droši vien būs taisnība. Bet tas neko nemaina. Mūsu galvenais uzdevums tagad ir — glābt savas dzīvības.

Armstrongs drebošā balsī sacīja:

— Bet uz salas neviena nav, es jums saku. Neviena! Tiesnesis pakasīja zodu.

Viņš laipni sacīja:

— Tādā nozīmē, kā jūs to sakāt — jā. Es pie šāda secinājuma nonācu šorīt agri no rīta. Es būtu varējis jums pateikt priekšā, ka jūsu meklējumi nevainagosies panākumiem. Un tomēr es turos pie pārliecības, ka misters Ouens (sauksim viņu tā, ja jau viņš pats šādu vārdu izvēlējies) ir uz salas. Pilnīgi noteikti. Ja pieņemam, ka viņš sev nospraudis mērķi — sodīt cilvēkus par noziegumiem, par kuriem tos nevar saukt pie atbildības pēc pastāvošajiem likumiem, tad ir tikai viens paņēmiens, kā šo plānu īstenot. Misters Ouens varēja ierasties uz salas tikai tā.

Viss ir pilnīgi skaidrs. Misters Ouens ir viens no mums…

— Ak nē, nē, nē…

Vera nespēja savaldīties — viņai izlauzās kaut kas līdzīgs vaidam. Tiesnesis uzlūkoja viņu ar caururbjošu skatienu. Viņš sacīja:

— Mana mīļā jaunā lēdij, šis nav īstais laiks noliegt acīm redzamus faktus. Mēs visi esam nokļuvuši nopietnās briesmās. Viens no mums ir A. N. Ouens. Un mēs nezinām, kurš tas ir. No desmit cilvēkiem, kuri ieradās uz salas, trīs jau ir novākti. Entonijs Mārstons, misis Rodžersa un ģenerālis Makarturs tātad vairs nav turami aizdomās. Mēs esam palikuši septiņi. No šiem septiņiem viens, ja drīkstu tā izteikties, ir neīstais nēģerēns.

Viņš apklusa un palūkojās apkārt.

— Vai jūs visi man piekrītat? Armstrongs sacīja:

— Tas ir neticami — bet es domāju, ka jums taisnība. Blors apstiprināja:

— Par to nav nekādu šaubu. Un, ja jūs vaicātu man, tad es pateiktu priekšā ļoti labu domu…

Tiesnesis Vorgreivs ar ātru rokas mājienu viņu apturēja. Viņš mierīgi sacīja:

— Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Šobrīd man ir svarīgi noskaidrot, vai visi šiem faktiem piekrīt.

Emīlija Brenta, joprojām adīdama, sacīja:

— Jūsu pamatojumi izklausās loģiski. Es piekrītu, ka viens no mums varētu būt nelabā apsēsts.

Vera nomurmināja:

— Es nespēju tam ticēt… Es nevaru… Vorgreivs sacīja:

— Lombards?

— Piekrītu, ser, pilnīgi piekrītu.

Tiesnesis pamāja ar galvu, likdamies visai apmierināts. Viņš sacīja:

— Tagad pārcilāsim pierādījumus. Iesākumam — vai ir kāds iemesls turēt aizdomās kādu no šiem cilvēkiem? Mister Blor, jādomā, ka jums ir kaut kas sakāms.

Blors smagi elpoja. Viņš sacīja:

— Lombardam ir revolveris. Viņš vakarvakarā neteica taisnību. Viņš pats to atzina.

Filips Lombards nicīgi pasmīnēja. Viņš noteica:

— Es domāju, es labāk paskaidrošu vēlreiz.

Tā viņš arī izdarīja, izstāstīdams visu īsi un kodolīgi. Blors skarbi ieteicās:

— Kādi ir pierādījumi? Nav nekā tāda, kas jūsu teikto apstiprinātu.

Tiesnesis noklepojās.

— Nelaimīgā kārtā mēs visi esam līdzīgā situācijā, — viņš sacīja. — Un nākas paļauties tikai uz mūsu vārdiem.

Viņš paliecās uz priekšu.