Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

"Viņi jūk prātā… viņi visi jūk prātā… Baidās no nāves… mēs visi baidāmies no nāves… Arī man ir bail no nāves… Jā, bet tas nekavē nāves brīdi pienākt… "Līķrati piebraukti, ser. " Kur es to lasīju? Tā meitene… Es uzmanīšu meiteni. Jā, es uzmanīšu meiteni."

"Bez divdesmit četri… Tikai bez divdesmit četri… varbūt pulkstenis apstājies? Es nesaprotu — nē, es nesaprotu… Nekas tāds nevar notikt… bet notiek… Kāpēc mēs nepamostamies? Celieties — Tiesas Diena ir klāt — nē, nē, tā ne! Ja vien es spētu skaidri domāt… Man galva — manā galvā notiek kaut kas nelāgs… liekas, tā pārsprāgs… sašķīdīs sīkos gabaliņos… nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties… Cik ir pulkstenis? Ak Dievs — ir tikai bez piecpadsmit četri."

"Tikai nezaudēt galvu… Tikai nezaudēt galvu… Ja vien es varētu nezaudēt galvu… Te viss ir pilnīgi skaidrs— viss izdomāts visos sīkumos. Taču neviens nedrīkst neko pamanīt. Man jāīsteno kāds triks. Tam jāiedarbojas! Kuru izvēlēties? Tāds ir jautājums — kurn izvēlēties? Domāju —jā, es domāju gan — viņu."

Kad pulkstenis nosita piecas reizes, visi sarāvās.

Vera sacīja:

— Vai kāds — vēlas tēju?

Mirkli valdīja klusums. Blors atbildēja:

— Es vēlētos kādu tasi. Vera sakustējās. Viņa noteica:

— Došos to pagatavot. Jūs visi varat palikt te.

— Es domāju, mana dārgā jaunā lēdij, ka mēs labāk visi iesim līdzi un paskatīsimies, kā jūs to pagatavojat.

Vera uzlūkoja viņu, pēc tam īsi un histēriski iesmējās. Viņa bilda:

— Protams! To varēja gaidīt!

Visi pieci devās uz virtuvi. Vera un Blors pagatavoja un padzēra tēju. Pārējie trīs dzēra viskiju — atvemsi gluži jaunu pudeli un izvilkuši zeltera pudeli ar šifonu no neiesāktas, aizzīmogotas kastes.

Tiesnesis nomurmināja, smaidīdams savu reptiļa smaidu:

— Mums jābūt ļoti uzmanīgiem…

Viņi devās atpakaļ uz viesistabu. Lai gan bija vasara, tur valdīja krēsla. Lombards pagrieza slēdzi, taču gaisma neiedegās. Viņš noteica:

— Skaidrs! Motors nestrādā — Rodžersa nav, neviens ar to nenodarbojas.

Brīdi šaubījies, viņš teica:

— Es domāju, mēs varētu iet un to iedarbināt. Tiesnesis Vorgreivs iebilda:

— Es pieliekamajā redzēju sveču paku — labāk jau izlietosim tās. Lombards izgāja. Pārējie četri sēdēja, uzmanīdami cits citu. Viņš atgriezās ar sveču paciņu un vairākām apakštasēm. Viņš iededzināja piecas sveces — un izvietoja tās istabā. Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa seši.

Divdesmit pāri sešiem. Vera juta, ka nespēj vairs te nosēdēt. Viņa nolēma iet augšā savā istabā un saslapināt deniņus ar aukstu ūdeni, jo viņai stipri sāpēja galva.

Viņa piecēlās un devās uz durvīm. Pēc tam apķērās — un paņēma no kastes sveci. Aizdegusi to, viņa nopilināja mazliet vaska uz apakštases un cieši piestiprināja sveci pie tās. Pēc tam izgāja no istabas, cieši aizvērdama durvis un atstādama visus četrus vīriešus istabā. Vera devās augšā pa kāpnēm — un pa gaiteni uz savu istabu.

Kad viņa atvēra durvis, tad pēkšņi sastinga un palika stāvam.

Viņas nāsis drebēja.

Jūra… Sentredinikas liedaga smarža.

Tā pati. Viņa nevarēja kļūdīties. Protams, arī te, uz salas, ož pēc jūras — taču tā ir citāda smarža. Tā smaržoja todien pludmalē, kad saule cepināja apsūnojušās klintis.

— Vai drīkstu peldēt uz salu, mis Kleitorna?

Kāpēc es nedrīkstu peldēt uz salu?

Nepaklausīgais, izlaistais puika! Ja nebūtu viņa, Hugo būtu bagāts… varētu apprecēt mīļoto meiteni… Hugo…

Patiesi — patiesi — viņš ir tepat kaut kur, netālu no viņas? Nē, viņš gaida istabā…

Viņa paspēra soli uz priekšu. No loga vilka caurvējš, plivinādams sveces liesmu. Tā noraustījās un nodzisa…

Tumsā Vem pārņēma šausmas…

"Neesi muļķe," viņa sacīja pati sev. "Viss ir kārtībā. Tie citi ir lejā. Visi četri. Istabā neviena nav. Nevar būt. Tu vienkārši iedomājies to, kā nav, meitenīt."

Bet šī smarža — šī Sentredinikas liedaga smarža… tā nebija iedoma. Tā bija īsta.

Un istabā kāds bija… Viņa kaut ko dzirdēja — viņa noteikti kaut ko saklausīja…

Un, kamēr viņa tur stāvēja un klausījās — viņas kaklam pieskārās slapja roka, kura oda pēc jūras…

Vera iekliedzās. Viņa kliedza un kliedza, tie bija nepārvaramu šausmu kliedzieni — mežonīgi saucieni pēc palīdzības.

Viņa nedzirdēja, kas notika lejā, — kā gāzās krēsli, vērās durvis, vīriešu kājas dimdināja kāpnes. Viņu bija pārņēmušas nepārvaramas šausmas.

Un tad nāca glābiņš, durvīs uzplaiksnīja uguntiņas — sveces —, istabā iesteidzās vīrieši.

— Kāda velna pēc? Kas noticis? Augstais Dievs, kas lēcies? Vera notrīsēja, paspēra soli uz priekšu un sabruka uz grīdas. Pus

apziņā viņa manīja kādu noliecamies pie viņas un kādu — liecam viņas galvu pie ceļiem.

Tad ar pēkšņu izsaucienu — piepešu: "Ak Dievs, paskat to tur!" — viņas saprāts atgriezās. Vera atvēra acis un pacēla galvu. Viņa redzēja to, ko vēroja vīrieši ar svecēm.

No griestiem nokarājās gara slapju jūraszāļu pīte. Tā melnajā tumsā bija pieskārusies viņas kaklam. To viņa bija noturējusi par lipīgu slīkoņa roku, kas stiepjas no nebūtības, lai izpurinātu no viņas dzīvību!

Viņa sāka histēriski smieties. Un sacīja:

— Jūraszāles — tikai jūraszāles, tāpēc arī tā smarža…

Te viņai atkal uzmācās nelabums — tas uzplūda viļņiem vien. Kāds atkal satvēra viņas galvu un lūkoja to pievilkt pie ceļiem.

Likās, ka pagājusi mūžība. Viņai piedāvāja kaut ko iedzert — piespiežot pie lūpām glāzi. Viņa saoda, ka tas ir brendijs.

Viņa jau gribēja pateicīgi norīt malku, taču pēkšņi brīdinājuma signāls — gluži kā trauksmes zvans — noskanēja viņas smadzenēs. Viņa uzrausās sēdus un atgrūda glāzi nost.

Tad viņa skarbi noprasīja:

— No kurienes tas ir?

Atbildēja Blora balss. Viņš mirkli blenza uz Vem un tikai pēcāk atbildēja:

— Es to atradu lejā. Vera iesaucās:

— Es to nedzeršu!

Brīdi valdīja klusums, pēc tam Lombards sāka smieties. Viņš atzinīgi sacīja:

— Lieliski, Vera. Redzu, ka skaidrais prāts nav jūs atstājis — ar visu to, ka bijāt pārbijušies par savu jauno dzīvību. Es dabūšu jaunu pudeli, kura vēl nav attaisīta.

Viņš ātri izsteidzās laukā.

Vera nedroši noteica:

— Man jau ir labāk. Iedzeršu mazliet ūdens.

Armstrongs pieturēja viņu, palīdzēdams piecelties kājās. Viņa devās pie mazgājamā galdiņa, grīļodamās un tverdamas doktoram pie rokas. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa piepildīja glāzi. Blors apvainojies sacīja:

— Tam brendijam nav nekādas vainas. Armstrongs noprasīja:

— Kā jūs to zināt? Blors dusmīgi atteica:

— Es neko tajā neesmu bēris. Tas bija tas, ko jūs vēlējāties zināt, vai ne?

Armstrongs teica:

— Es neteicu, ka jūs kaut ko tādu darījāt. Taču jūs to varējāt izdarīt — ja ne jūs, tad kāds cits — varbūt pudele tieši tāpēc tur atradās.

Istabā iesteidzās Lombards.

Viņam rokās bija neiesākta brendija pudele un korķu viļķis. Viņš pabāza neattaisīto pudeli Verai zem deguna.

— Te tas ir, manu meitenīt. Pilnīgi droši. — Viņš norāva foliju un izvilka korķi. — Laimīgā kārtā te ir lieli spirtotu dzērienu krājumi. Tas A. N. Ouens ir ļoti tālredzīgs.

Veru kratīja drudzis.

Armstrongs paturēja glāzi, kamēr Filips ielēja tajā brendiju. Viņš sacīja: