Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Blors stāvēja nekustīgi — klausīdamies. Tagad viņam likās, ka dzird skaņas it visur — čaboņu, krakstoņu, noslēpumainus čukstus, taču viņa uzņēmīgās, reālistiskās smadzenes zināja, ko dara, — tās sacīja priekšā, ka visi šie trokšņi radušies tikai paša sakairinātajā iztēlē.

Un tad pēkšņi viņš izdzirda kaut ko tādu, kas nebija radies iztēlē. Soļi — ļoti klusi, ļoti uzmanīgi, tomēr sadzirdami soļi, kurus varēja samanīt cilvēks, kas klausījās tik uzmanīgi kā šobrīd Blors.

Soļi klusītēm aizdipēja garām viņa durvīm pa gaiteni (gan Lombarda, gan Armstronga istabas atradās tālāk nekā viņa istaba). Kāds pagāja garām viņa durvīm — nešaubīgi un noteikti.

Un, ja tā, tad Blors bija izlēmis.

Viņš nodomāja apskatīties, kas tas tāds bijis! Soļi garām viņa durvīm devās uz kāpņu pusi. Kurp šis staigātājs gāja?

Kad Blors rīkojās, tad rīkojās ātri — gluži pārsteidzošā ātrumā, ņemot vērā lēno smagnējību. Viņš devās atpakaļ pie gultas, ieslidināja kabatā sērkociņus un, izrāvis naktslampas vadu, aptina to ap lampas kāju. Lampa bija smaga, hromēta, ar smagu ebonīta pamatu — visnotaļ noderīgs ierocis.

Blors bez trokšņa šķērsoja istabu, atvilka krēslu, atslēdza un atbultēja durvis. Tad izgāja gaitenī. Lejā, vestibilā, atskanēja klusa čaboņa. Blors bez trokšņa, vienās zeķēs, devās uz kāpnēm.

Tagad viņš saprata, kāpēc visi trokšņi tik skaidri saklausāmi. Vējš bija rimies, debesis noskaidrojušās. Vārajā mēnessgaismā, kura iespīdēja caur kāpņu telpas logu, Blors redzēja kādu cilvēku izejam laukā pa parādes durvīm.

Jau skriedams viņam pakaļ, viņš tomēr apstājās.

Viņš atkal reiz gandrīz vai iekritis lamatās! Te bija slazdi — laikam lai izvilinātu viņu no mājas!

Taču šis viltnieks nebija ņēmis vērā vienu — tagad viņš ir Blora rokās, viņš pieļāvis kļūdu.

Jo vienai no trim augšstāva istabām tagad jābūt tukšai. Un jādara itin viss, lai noskaidrotu, kura tā iri

Blors klusi griezās atpakaļ un iegāja gaitenī.

Viņš vispirms pieklauvēja pie Armstronga istabas durvīm. Atbildes nebija.

Mirkli pagaidījis, viņš devās tālāk uz Filipa Lombarda istabu. Te atbilde atskanēja tūlīt.

— Kas tur ir?

— Te Blors. Es domāju, ka Armstrongs nav savā istabā. Pagaidiet mirklīti!

Viņš devās pa gaiteni uz priekšu. Un pieklauvēja atkal.

— Mis Kleitorna! Mis Kleitorna!

Atsaucās izbiedētā Veras balss.

— Kas tur ir? Kas noticis?

— Viss kārtībā, mis Kleitorna. Pagaidiet mirklīti! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Viņš devās atpakaļ uz Lombarda istabu. Istabas durvis atvērās. Durvīs stāvēja Lombards. Kreisajā rokā viņš turēja sveci. Pāri pidžamai bija uzrāvis bikses. Labo roku iebāza jakas kabatā. Un skarbi noprasīja:

— Kas, pie velna, te notiek?

Blors ātri paskaidroja. Lombardam iespīdējās acis.

—Armstrongs, ko? Ak tad viņš ir tas mūsu slepkavnieks! — viņš devās pie Armstronga istabas durvīm. —Atvainojiet, Blor, bet es tagad ticu tikai pats savām acīm.

Un viņš skaļi pieklaudzināja.

— Armstrong! Armstrong! Atbilde nesekoja.

Lombards nometās uz ceļiem un ielūkojās atslēgas caurumā. Iebāza tajā mazo pirkstiņu. Viņš noteica:

— Atslēgas durvīs nav. Blors sacīja:

— Tas nozīmē, ka viņš aizslēdzis tās no ārpuses — un atslēgu paņēmis līdzi.

Filips pamāja.

— Pilnīgi dabiska piesardzība. Mēs viņu dabūsim rokā, Blor… Sojā reizē pieķersim! Vienu mirklīti!

Viņš atkal metās uz Veras istabu.

— Vera?

— Jā.

— Mēs ejam meklēt Armstrongu. Viņš izgājis no savas istabas. Lai kas notiktu, neatveriet durvis! Vai sapratāt?

— Jā, sapratu.

— Ja Armstrongs atnāk un saka jums, ka mēs — es vai Blors, esam nogalināti, neuzklausiet viņu! Skaidrs? Atveriet durvis tikai tad ja ar jums runās Blors vai es! Sapratāt?

Vera sacīja:

— Jā. Es nemaz neesmu tik dumja. Lombards teica:

— Tad labi.

Viņš pievienojās Bloram. Un iesaucās:

— Un tagad — ejam viņu meklēt! Medības sākušās! Blors brīdināja:

— Mums jābūt uzmanīgiem. Atcerieties, ka viņam ir revolveris. Filips Lombards, iedams lejā pa kāpnēm, iespurdzās.

Viņš sacīja:

— Te jūs maldāties. — Un atvēra ārdurvis, piemetinādams:

— Bulta atbīdīta— tātad viņš kuru katru brīdi nodomājis atgriezties.

Viņš turpināja:

— Revolveri es atdabūju! — Un viņš runādams pa pusei izvilka to no kabatas. — Šovakar to atradu naktsgaldiņa atvilktnē, tas bija nolikts atpakaļ.

Blors sastinga uz vietas — uz durvju sliekšņa. Viņa seja bija pārvērtusies. Filips Lombards to redzēja.

— Neesiet tik sasodīti stulbs, Blor! Es netaisos jūs nošaut! Ejiet atpakaļ un aizbarikadējieties, ja jums tīk! Es iešu uzmeklēt Armstrongu.

Viņš izgāja mēnessgaismā. Blors, mirkli šaubījies, sekoja viņam. Viņš nodomāja:

"Kā rādās, es pats uzprasījos. Galu galā…"

Galu galā viņš jau bija gūstījis noziedzniekus, arī bruņojušos ar revolveriem. Lai kā Bloram pietrūka, drosmes tam netrūka. No briesmām viņš nekad nebija vairījies. Viņš nebijās no atklātām, acīm redzamām briesmām, vienīgi neizskaidrojamais un pārdabiskais spētu viņu nobiedēt.

Vera, atstāta viena gaidīt meklējumu iznākumu, piecēlās un apģērbās.

Viņa reizumis uzmeta skatienu durvīm. Labas, izturīgas durvis. Tās bija aizslēgtas un aizbultētas, bet zem roktura pabāzta ozolkoka krēsla atzveltne.

Ar spēku tās nevarētu uzlauzt. Nejau nu doktors Armstrongs. Viņš fiziski nebija tik spēcīgs.

Ja viņa būtu Armstronga vietā un nodomājusi izdarīt slepkavību, tad darbotos nevis ar spēku, bet ar viltību.

Viņa īsināja laiku, mēģinādama iedomāties, kādus līdzekļus viņš varētu pielietot.

Viņš varētu, kā jau Filips bija pateicis priekšā, paziņot par kāda cita nāvi. Vai varbūt viņš varētu apgalvot, ka pats ir nāvīgi ievainots un vaidot nogulties pie viņas durvīm.

Bija vēl citas iespējas. Viņš varēja paziņot, ka māja deg. Vēl vairāk, viņš pats varētu māju aizdedzināt.

… Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Izvilinājis abus pārējos vīriešus no mājas, pirms tam izlaistījis benzīnu, viņš varētu pielaist uguni. Un viņa kā tāda muļķe paliktu, ieslēgusies savā istabā, — līdz būtu par vēlu.

Viņa piegāja pie loga. Tik ļauni vis nebija. Vajadzības gadījumā pa to varēja izlēkt. Tas gan bija diezgan augstu, taču lejā — atradās parocīga puķu dobe.

Viņa apsēdās un, paņēmusi savu dienasgrāmatu, sāka rakstīt tajā skaidrā, salasāmā rokrakstā.

Kaut kā taču vajadzēja īsināt laiku.

Pēkšņi viņa sastinga, lai ieklausītos, kļuvusi pati uzmanība. Viņa bija izdzirdusi skaņu. Tā, kā viņai likās, bija plīstoša stikla šķindoņa. Un atskanēja kaut kur lejā.

Viņa uzmanīgi klausījās, bet skaņa neatkārtojās.

Tad viņa izdzirda — vai domājās izdzirdusi klusinātus soļus kāpnēs, pakāpienu krakstoņu, drēbju čaboņu — taču skaidri neko nevarēja saklausīt, un viņa, tāpat kā Blors pirms viņas, nodomāja, ka šīs skaņas radījusi viņas pašas iztēle.

Taču pēc tam viņa tiešām izdzirda pilnīgi reālas skaņas. Lejā staigāja cilvēki, bija dzirdamas balsis. Pēc tam gluži skaidri varēja dzirdēt kādu kāpjam augšā pa kāpnēm — durvis atvērās un aizvērās, kāds uzkāpa bēniņos un staigāja pa augšu — virs viņas galvas. Pēc tam tur soļi noklusa.