Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Pēc tam devās pie gultas un nolika rokas pulksteni uz naktsgaldiņa.

Tad viņš parāva vaļā naktsgaldiņa atvilktni. Un labu brīdi stāvēja, lūkodamies lejup uz revolveri, kurš atkal bija tur iekšā…

Vera Kleitorna gulēja gultā.

Viņai galvgalī joprojām dega svece.

Un viņa nekādi nespēja saņemties, lai to nopūstu.

Jo viņai bija bail no tumsas.

Atkal un atkal viņa sacīja sev pašai: "Līdz rītam ar tevi nekas nenotiks. Pagājušajā naktī nekas nenotika. Arī šonakt nekas nenotiks. Nekas nevar notikt. Tu esi ieslēgusies un aizbultējusies. Neviens te nevar tikt iekšā…"

Un piepeši viņai iešāvās prātā:

"Bet protams! Es taču varu palikt šeit! Palikt te ieslēgusies! Varu izturēt neēdusi! Es varu palikt šeit— drošībā—, kamēr ieradīsies palīgi! Pat ja tas ilgtu dienu — vai divas dienas…"

Palikt šeit. Jā, bet vai viņa spēj te palikt? Stundu pēc stundas — bez neviena, ar ko parunāt, neko nedarot, vienīgi domājot…

Viņa sāka domāt par Komvelu — par Hugo — par — par to, ko bija pateikusi Sirilam.

Nekrietnais, izlaistais puišelis, kas mūžīgi dīca…

— Mis Kleitorna, kāpēc es nedrīkstu peldēt līdz tur tai klintij? Es varu. Es zinu, ka varu.

Vai tā bija viņas balss, kas atbildēja:

— Protams, tu vari, Siril, patiešām. Es to zinu.

— Vai es drīkstu iet, mis Kleitorna?

— Ak, redzi, Siril, tava māte par tevi tā uztraucas. Es tev ko pateikšu. Rīt tu varēsi peldēt līdz tai klintij. Es parunāšos ar tavu māti — liedagā — un novērsīšu viņas uzmanību. Tad, kad viņa apķersies, ka tevis nav, tu jau stāvēsi uz klints un māsi viņai ar roku. Tas tik būs pārsteigums!

— Ak, jūs gan esat malace, mis Kleitorna! Tas tik būs joks! Viņa to pasacīja. Rīt! Hugo todien devās uz Ņūkeju. Kad viņš atgriezīsies — viss jau būs noticis.

Jā, bet iedomāsimies, ka nebūs? Pieņemot, ka izies greizi? Sirilu varētu laikus izglābt. Un tad — tad viņš pateiktu: Mis Kleitorna teica, ka drīkstu. Labi, un kas tad būtu? Kādam ir jāuzņemas risks! Ja tā notiks, tad viņa visu noliegs. — Kā tu vari tik bezkaunīgi melot, Siril? Skaidrs, ka es nekad neko tamlīdzīgu neesmu teikusi! — Ticēs taču viņai. Sirils bieži vien mēdza samelot. Viņš ne vienmēr sacīja patiesību. Sirils, protams, zinātu. Bet tam nebūtu nozīmes… un nekas neparedzēts taču nevar notikt. Viņa izliksies, ka peld viņam pakaļ. Bet viņa piepeldēs par vēlu… Nevienam neradīsies nekādu aizdomu…

Vai Hugo bija radušās aizdomas? Vai tamdēļ viņš tik sveši, tik savādi lūkojās viņā?… Vai Hugo zināja?

Vai tāpēc viņš tik steidzīgi aizbrauca, tikko izmeklēšana bija pabeigta?

Viņš netika atbildējis ne uz vienu viņas vēstuli… Hugo…

Vera gultā grozījās no viena sāna uz otru. Nē, nē viņai nav jādomā par Hugo. Tas ir pārāk mokoši! Tas viss ir beidzies, beidzies un galā ar to.

… Hugo ir j āaizmirst.

Kāpēc viņai šovakar šķiet, ka Hugo ir tepat istabā, kopā ar viņu? Pacēlusi acis pret griestiem, viņa ieraudzīja griestu vidū lielu, melnu āķi.

Agrāk viņa to netika ievērojusi. Jūraszāles bija karājušās pie tā.

Viņa nodrebēja, atcerēdamās salto, lipīgo pieskārienu savam kaklam.

Verai nepatika šis āķis griestos. Tas piesaistīja skatienu, fascinēja… liels, melns āķis…

Atvaļinātais inspektors Blors sēdēja gultā.

Mazās ačeles, iekaisušas un asinīm pieplūdušas, spīdēja gaļīgajā sejā. Viņš atgādināja meža kuili, kurš gatavs mesties virsū savam vajātājam.

Viņam negribējās gulēt.

Draudi jau bija pārāk tuvu. No desmit cilvēkiem seši jau miruši. Ar visu savu dzīvespieredzi, piesardzību un izmanību vecais tiesnesis bija gājis bojā tāpat kā pārējie.

Blors nošņācās tādā kā dīvainā apmierinājumā. Kā tas vecais āzis bija sacījis? "Mums jābūt ļoti uzmanīgiem…"

Pašpārliecinātais, vecais liekulis. Sēdēdams tiesā, viņš bija sevi pieradis uzskatīt bezmaz par pašu Visaugsto. Un dabūja savu — pienāca arī viņa kārta… Vairāk viņam nenāksies uzmanīties.

Un tagad viņi vairs bija palikuši tikai četri. Meitene, Lombards, Armstrongs un viņš pats.

Drīz pienāks kārta nākamajam… Taču tas gan nebūs Viljams Henrijs Blors. To gan viņš nepieļaus.

(Bet revolveris… Kā ar to revolveri? Tas bija uztraucošs faktors — revolveris!)

Blors sēdēja gultā, pieri saraucis; mazās actiņas izskatījās šauras kā plaisiņas — viņš aizvien vēl lauzīja galvu, kur palicis revolveris…

Klusumā viņš dzirdēja, kā lejā sita pulkstenis.

Pusnakts.

Saspringums bija mazliet atslābis — tiktāl, ka viņš pat apgūlās. Taču neizģērbās.

Viņš tur gulēja un domāja. Pārcilāja prātā visu šo būšanu kopš paša sākuma — metodiski, pamatīgi — kā bija darījis, vēl būdams policijas virsnieks. Pamatīgums beigās allaž attaisnojās.

Svece sāka izdegt. Aplūkodamies pēc sērkociņiem — pārbaudīdams, vai tie ir pie rokas, viņš nopūta atlikušo sveces galiņu.

Dīvaini gan, taču tumsā viņš sajutās neomulīgi. Likās, ka viņā mostas tūkstošgadu bailes, cenzdamās pārņemt viņa smadzenes savā varā. Acu priekšā rēgojās sejas — tiesneša seja, kurn kronēja pelēkās vilnas murskulis, saltā, mirusī misis Rodžersas seja, sašķobītā, purpursarkanā Entonija Mārstona seja.

Un vēl viena seja — bāla, ar acenēm un mazām, krāsotām Ūsiņam.

Seja, kurn viņš bija kaut kur redzējis, — bet kad? Ne jau uz salas. Nē, tas bija daudz senāk.

Savadi, ka viņš neatceras šā cilvēka vardu… Muļķīga seja, patiešām, tas tips izskatījās pēc lempja! Kā tad!

Skaidrība atausa — tā bija pārsteidzoša. Lendors!

Savādi, ka viņam bija pilnīgi aizmirsies, kā Lendors izskatījies. Vienīgi vakar viņš bija centies atsaukt atmiņā tā zeļļa seju, bet tas neizdevās.

Un tagad — te tā bija, ik vaibstu varēja atšķirt skaidri jo skaidri, it kā būtu redzējis šo seju vēl vakar.

Lendoram bija sieva — vārga un izdilusi, ar rūpju sagrauztu seju. Viņam bija arī bērns — apmēram četrpadsmit gadu veca meitene. Un viņš pirmo reizi iedomājās par to, kas varētu būt noticis ar viņām.

(Revolveris. Kas noticis ar revolveri? Tas bija vēl svarīgāk.)

Jo vairāk viņš par to lauzīja galvu, jo vairāk brīnījās… To būšanu ar revolveri viņš nespēja saprast.

Kāds šajā mājā revolveri paņēmis…

Lejā pulkstenis nosita vienu.

Blora domu pavediens pārtrūka. Viņš apsēdās gultā, pēkšņi saausīdamies.

Jo viņš bija saklausījis skaņu — tikko dzirdamu skaņu — kaut kur aiz viņa istabas durvīm.

Pa tumšo māju kāds staigāja!

Viņam uz pieres izspiedās sviedri. Kas tas bija, kas tur paslepšus un klusībā staigāja pa gaiteņiem? Viens bija piecēlies pastrādāt kādu ļaundarību, viņš būtu varējis saderēt!

Neraugoties uz tuklo miesas būvi, Blors tomēr bez trokšņa izkāpa no gultas, pielavījās pie durvīm un apstājās tur, ieklausīdamies.

Taču skaņa vairs neatkārtojās. Un tomēr Blors jutās pārliecināts, ka nav maldījies. Viņš bija aiz durvīm dzirdējis soļus. Viņam sāka slieties stāvus mati. Un atkal sarosījās bailes…

Kāds pa nakti zaglīgi staigāja apkārt.

Viņš ausījās — taču skaņa neatkārtojās.

Tagad Bloram uzmācās jauns kārdinājums. Gribējās doties ārā un pārbaudīt. Ja vien viņam izdotos ieraudzīt to, kas tur tumsā klejo apkārt.

Taču vērt vaļā durvis — būtu pēdējā muļķība. Iespējams, ka otrs gaida no viņa tieši to. Varbūt tas tīši grib, lai Blors sadzird to, ko bija dzirdējis, cerēdams, ka viņš tad nāks ārā apskatīties.