Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Vai esat apmierināta? Vera atsaucās:

— Pilnīgi apmierināta!

Viņas tonis bija brīdinošs. Viņš apcirtās. Jau pieskardamies ar roku kabatai, viņš zināja — tā ir tukša.

Viņa bija atkāpusies jardu vai divus tālāk un lūkojās šurp ar revolveri rokā.

Lombards sacīja:

— Ak tad tāds ir jūsu sievišķīgās līdzcietības iemesls! Jūs tikai gribējāt iztīrīt manu kabatu.

Viņa pamāja.

Un pacēla roku — droši un bez trīsām.

Nāve bija tuvu — šobrīd tā bija Filipam Lombardam tuvāk nekā jebkad. Viņš to zināja.

Un tomēr vēl nejutās sakauts. Viņš pavēloši sacīja:

— Atdodiet revolveri! Vera iesmējās. Lombards turpināja:

— Nāciet šurp un atdodiet to man!

Viņa smadzenes darbojās ātri. Kādā kārtā — ar kādiem līdzekļiem — apvārdot viņu — iemidzināt viņas bailes…

Visu mūžu Lombards bija izvēlējies risku. Un izvēlējās to arī tagad.

Viņš ierunājās — lēnām, pavēloši:

— Tagad paskatieties šurp, manu meitenīt, un paklausieties… Un tad viņš lēca. Zibenīgi kā pantera — vai kāds tamlīdzīgs kaķveidīgais plēsonis.

Vera automātiski nospieda gaili…

Lombarda nostieptais ķermenis sastinga puslēcienā, pēc tam smagi nogāzās zemē.

Vera uzmanīgi panācās uz priekšu, joprojām turēdama revolveri paceltu.

Taču piesardzība vairs nebija vajadzīga.

Filips Lombards bija miris — viņam bija cauršauta sirds…

Veru pārņēma atvieglojums — milzīgs, neizsakāms atvieglojums.

Beidzot tas ir garām.

Vairs nav jābaidās ne no kā — nekādas nervozēšanas… Uz salas viņa tagad ir viena pati… Viena ar deviņiem mirušajiem…

Bet kāda tam nozīme? Viņa taču ir dzīva… Viņa te sēž — tik neizsakāmi laimīga — tik neizsakāmi mierīga… Baidīties vairs nevajag…

Saule jau rietēja, kad Vera beidzot sakustējās. Prieks par drošības sajūtu bija tik liels, ka neatstāja vietas nekam citam.

Viņa tikai tagad saprata, ka ir izsalkusi un nogurusi. Viņai ļoti gribējās gulēt. Izstiepties gultā — gulēt, gulēt un gulēt…

Varbūt rīt atbrauks laiva un viņu izglābs — bet īstenībā viņai ir vienalga. Viņai nekas nav pretī palikt. Tagad, kad viņa ir viena, — vairs ne…

Ak! Šis svētīgais, svētīgais miers…

Viņa uzslējās kājās un palūkojās augšup uz māju.

Vairs ne no kā nav jābīstas! Viņu vairs negaida nekādas šausmas! Tikai parasta, pamatīgi būvēta, moderna māja. Un tomēr — pirms maza brītiņa viņa nespēja to uzlūkot nenotrīsējusi…

Bailes — cik savādas ir bailes!…

Taču tagad tās beigušās. Viņa uzvarējusi — un triumfē pār visām nāves briesmām. Viņai pieticis attapības un drosmes, lai gūtu uzvaru pār visbīstamāko ienaidnieku.

Viņa sāka kāpt augšup uz māju.

Saule laidās rietā, debesīs rietu pusē kārtu kārtām klājās sarkanas un oranžas svēdras. Cik te ir skaisti un mierīgi… Vai tikai viņa to visu neredz sapnī?

Cik viņa nogurusi — briesmīgi nogurusi! Locekļi smeldz, plaksti veras ciet. Ne no kā vairs nav jābaidās… Tikai gulēt… gulēt… gulēt…

Gulēt mierīgi, drošībā — jo uz salas viņa ir viena pati. Viens pamests nēģerēns — pēdējais.

Viņa uzsmaidīja pati sev.

Un devās iekšā pa ārdurvīm. Arī mājā valdīja savāds miers. Vera domāja:

"Citos apstākļos neviens nevarētu gulēt tur, kur katrā guļamistabā pa līķim!"

Vai vispirms nevajadzētu aiziet uz virtuvi un kaut ko ieēst?

Viņa mirkli šaubījās, pēc tam nolēma to nedarīt. Viņa tiešām jutās pārāk nogurusi…

Viņa iegāja pa ēdamistabas durvīm. Galda vidū joprojām stāvēja trīs porcelāna figūriņas.

Vera iesmējās.

Viņa noteica:

— Jūs esat palikuši pakaļ laikam, mani dārgumiņi. Paņēmusi divus, viņa izmeta tos pa logu. Un dzirdēja sašķīstam uz terases akmeņiem. Trešo viņa sažņaudza saujā. Un sacīja:

— Tu vari nākt man līdzi. Mēs esam uzvarējuši, dārgumiņ! Mēs uzvarējām!

Dziestošajā gaismā vestibils izskatījās krēslains.

Vera ar mazo nēģerēnu rokā sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Lēni jo lēni — tāpēc, ka viņas kājas pēkšņi bija sācis mākt gurdums.

"Vienīgais, kas atlicies… " Kā tad tur beidzās? Ak jā! "Nespēj vairs šo dzīvi ciest. "

Ciest… cik dīvaini, viņai atkal uzmācās sajūta, ka Hugo ir kaut kur tepat, mājā…

Ļoti spēcīga sajūta. Jā, Hugo ir tur augšā un viņu gaida.

Vera sacīja sev:

— Neesi muļķe. Tu esi tik pārguruši, ka iedomājies visfantastiskākās lietas…

Lēnām — augšup pa kāpnēm…

Kāpņu augšgalā kaut kas izkrita viņai no rokas, nesaceļot gandrīz nekādu troksni uz mīkstā, biezā paklāja. Viņa nemaz nepamanīja, ka ir nometusi zemē revolveri. Viņas uzmanību saistīja vienīgi mazais porcelāna nēģerēns.

Cik klusa tagad bija māja! Un tomēr — tā nemaz nelikās tukša…

Augšā viņu gaidīja Hugo…

"Vienīgais, kas atlicies. " Kā tur bija tālāk? Kaut kas par dzīves apnikumu — vai varbūt kaut ko citu?

Tagad viņa jau bija pie savas istabas durvīm. Hugo gaidīja viņu tur iekšā — par to viņai nebija nekādu šaubu.

Vera atvēra durvis…

Un ievilka elpu…

Kas tas ir — kas tur nokarājas no griestu āķa? Virve ar aizmestu cilpu? Un zem tās stāv krēsls — krēsls, kurš jāaizsper projām… Tātad tas ir tas, ko grib Hugo… Un, protams, tā ir skaitāmpantiņa pēdējā daļa. "Cilpā sienas pavediens — Un tur nesēž vairs neviens. "

Mazā porcelāna figūriņa izkrita viņai no rokām. Tā ripoja tālāk neapstādamās — un saplīsa, atsitoties pret kamīna restēm.

Gluži kā automāts Vera virzījās uz priekšu. Šīs te ir beigas — te ir aukstā, slapjā roka (Sirila roka, protams), kas pieskārusies viņas kaklam…

"Tu drīksti peldēt līdz tai klintij, es atļauju, Siril… "

Tad tāda bija slepkavība — viss, kā izrādījās, bija tik vienkārši!

Taču pēc tam atmiņas par to nekad tevi neatstāj…

Vera uzkāpa uz krēsla, viņas acis bija plati atvērtas — kā mēnessērdzīgajai, kas iet pajumta malu… Viņa uzmeta cilpu sev kaklā. Hugo bija te un noskatījās, kā viņa izpilda savu pienākumu. Vera aizspēra prom krēslu…

epilogs

Sers Tomass Legs, Skotlendjarda komisāra palīgs, sapīcis sacīja:

— Bet tas taču ir pilnīgi neticami! Inspektors Meins goddevīgi piebalsoja:

— Es zinu, ser. Komisāra palīgs turpināja:

— Uz salas atrada desmit līķus un nevienas dzīvas dvēseles. Tā taču ir bezjēdzība!

Inspektors Meins nesamulsdams atteica:

— Un tomēr tā bija, ser. Sers Tomass Legs teica:

— Lai velns parauj, Mein, bet kāds taču viņus visus ir nogalinājis!

— Tā jau arī ir mūsu problēma, ser.

— Vai ārstu atskaitēs nekā noderīga nav?

— Nē, ser. Vorgreivs un Lombards ir nošauti — pirmajam cauršauta galva, otrajam — sirds. Mis Brenta un Mārstons ir noindēti ar ciankāliju. Misis Rodžersa mirusi no hlorāla pārdozēšanas. Rodžersa galva sacirsta ar cirvi. Bloram ielauzts galvaskauss. Armstrongs noslīcis. Makarturam ielauzts galvaskauss, un Vera Kleitorna ir pakārta.

Komisāra palīgs saviebās. Viņš sacīja:

— Tā ir viena tumša lieta…

Viņš minūti vai divas pārdomāja. Pēc tam aizkaitināti noteica:

— Vai jūs gribat sacīt, ka jums neizdevās neko noderīgu izdibināt arī no Stiklhevenas iedzīvotājiem? Nevar būt, ka viņi neko nezina.

Inspektors Meins paraustīja plecus.