Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Tie ir vienkārši ļautiņi, pieticīgi zvejnieki. Viņi zina, ka salu nopircis kāds misters Ouens, — un tas arī ir viss.

— Kas piegādāja salai uzturu un veica visus sagatavošanās darbus?

— Kāds vīrs, vārdā Moriss. Aizeks Moriss.

—Un ko viņš par to visu saka?

— Viņš neko nevar pateikt, ser, viņš vairs nav starp dzīvajiem. Komisāra palīgs sadrūma.

— Vai mēs par šo Morisu kaut ko zinām?

— Ak jā, ser, zinām gan. Viņš vis nebija nekāds kārtīgais cilvēks, šis misters Moriss. Pirms trim gadiem viņš bija iejaukts Benito lietā, kad tika uzskrūvētas cenas akcijām, — mēs esam par to pārliecināti, bet neko nevarējām pierādīt. Un vēl viņš bijis saistīts arī ar narkotiku tirdzniecību. Un arī to mēs nevarējām pierādīt. Viņš bija varen izmanīgs tips, tas Moriss.

— Un viņš nodarbojās arī ar visu šo salas lietu?

— Jā, ser, viņš veda sarunas par salas pirkšanu, lai gan visu kārtoja trešās, vārdā nenosauktās personas vārdā.

— Kamdēļ jums neparakņāties viņa finanšu lietās — varbūt tur kaut kas atrastos?

Inspektors Meins pasmaidīja.

— Nebūt ne — ja jūs kaut cik pazīstat Morisu! Viņš tā manipulēja ar cipariem, ka labākie valsts eksperti netika gudri, kur gals, kur sākums! Mēs jau to piedzīvojām Benito lietā. Nē, viņš ir tā sajaucis pēdas, ka mums neizdevās noskaidrot, kas slēpjas aiz viņa.

Sers Tomass nopūtās. Inspektors Meins turpināja:

— Tas bija Moriss, kas ieradās Stiklhevenā un visu nokārtoja. Teicās darbojamies "mistera Ouena" vārdā. Un ciema iedzīvotājiem paskaidroja, ka te grasoties veikt kādu eksperimentu — ar dzīvošanu uz "neapdzīvotas salas", un lai neņemot vērā nekādus saucienus pēc palīdzības, ja tādi no turienes atskanētu.

Sers Tomass Legs nemierīgi sakustējās. Viņš sacīja:

— Un jūs gribat mani pārliecināt, ka ciema iedzīvotājiem tas nešķita aizdomīgi? Pat tad vēl ne?

Meins paraustīja plecus. Viņš atbildēja:

— Jūs aizmirstat, ser, ka Nēģeru sala pirms tam piederēja jaunajam Elmeram Robsonam, tam amerikānim. Viņš tur rīkoja visneiedomājamākās viesības. Man nav šaubu, ka vietējiem vai acis no pieres sprāga laukā, to visu redzot. Taču viņi pie tā pierada, un viņiem sāka likties, ka uz šīs salas var notikt velnszinkas. Tas liekas tikai dabiski, ser, ja tā padomā.

Komisāra palīgam nācās piekrist — gan visai drūmi. Meins sacīja:

— Freds Narakots — tā sauc vīru, kas pārveda cilvēkus uz salu, — pateica ko tādu, kas ieviesa mazliet skaidrības. Viņš teica, ka viesu izskats esot viņu pārsteidzis. "Nepavisam ne tādi, kādi brauca pie mistera Robsona." Es domāju, tā likās tieši tāpēc, ka viņi visi bija normāli, klusi cilvēki, — tāpēc jau viņš pārkāpa Morisa pavēli, paņēma laivu un brauca uz salu — tad, kad pamanīja SOS signālus.

— Kad tad viņš un tie citi uz turieni devās?

— Tos signālus pamanīja skauti — vienpadsmitajā no rīta. Taču todien nebija iespējams izbraukt jūrā. Tie vīri tur nonāca tikai divpadsmitajā pēc pusdienas — tiklīdz varēja piebraukt pie salas. Viņi visi ir pilnīgi pārliecināti, ka pirms viņu piebraukšanas neviens salu nav atstājis. Pēc vētras jūra vēl ilgi nenorima.

— Vai kāds nevarēja aizpeldēt līdz cietzemei?

— Tas ir vairāk nekā jūdzi no krasta, bija lieli viļņi, bangas plīsa uz sēkļa. Un visapkārt bija daudz ļaužu — skauti un visādi citādi skatītāji klintīs, tie visi raudzījās turp.

Komisāra palīgs nopūtās. Viņš sacīja:

— Un kā ar to plati, kuru atrada mājā? Varbūt tā mums spētu kaut kādi palīdzēt?

Inspektors Meins sacīja:

— Es izpētīju šo jautājumu. To izgatavojusi firma, kas piegādā teātriem un filmu sabiedrībām nepieciešamos rekvizītus. Tā nosūtīta A. N. Ouenam, eskvairam, pēc Aizeka Morisa pasūtījuma—tur domājuši, ka tā pasūtīta kādam amatierteātra uzvedumam — līdz šim neizrādītai lugai. Mašīnraksta tekstu nosūtījuši pasūtītājam kopā ar plati.

Legs teica:

— Un kā ar plates tekstu, ko? Inspektors Meins bēdīgi sacīja:

— Es pāreju pie šī punkta, ser. Viņš noklepojās.

— Es, cik vien spēdams rūpīgi, izpētīju tās apsūdzības. Sākot ar Rodžersiem, kuri salā ieradās paši pirmie. Viņi kalpojuši pie mis Breidijas, kura pēkšņi nomirusi. No viņas ārsta es neko noteiktu neizdabūju. Viņš teica, ka abi noteikti neesot lēdiju noindējuši vai tamlīdzīgi, taču viņa paša domas esot tādas, ka tur kaut kas neesot kārtībā — ka viņai gluži vienkārši neesot sniegta vajadzīgā palīdzība. Runā, ka tādas lietas nemaz neesot iespējams pierādīt.

Tālāk seko tiesnesis Vorgreivs. Tur viss ir kārtībā. Tikai — viņš iztiesāja Sitona lietu.

Taču Sitons bija vainīgs — neapšaubāmi vainīgs. Pierādījumi gan parādījās vēlāk, kad viņš jau bija pakārts, — tie bija pietiekami daiļrunīgi, par vainu nenācās šaubīties. Taču tajos laikos par to diezgan daudz runāja — deviņi cilvēki no desmit domāja, ka Sitons nav vainīgs un ka tiesnesis notiesājis nevainīgu cilvēku.

Mis Kleitorna, kā es noskaidroju, bijusi guvernante ģimenē, kur noslīcis mantinieks. Viņai gan it kā nav nekāda sakara ar notikušo, viņa uzvedusies pat ļoti pašaizliedzīgi — peldējusi slīkstošo glābt, taču straume aiznesusi viņu atklātā jūrā, un nācies glābt arī viņu pašu.

— Turpiniet, — nopūzdamies sacīja komisāra palīgs. Meins dziļi ievilka elpu.

— Tagad doktors Armstrongs. Labi pazīstams ārsts. Viņam bija pieņemšanas telpas Hārlejstrītā. Iemantojis zinoša un uzticama ārsta reputāciju. Nav nekādu ziņu par nelegālām operācijām vai ko tamlīdzīgu. Tiesa gan, viņš operējis sievieti, vārdā Kleja— 1925. gadā Leitmorā, kad viņš strādājis turienes hospitālī. Tas bija vēderplēves iekaisums, un viņa nomira uz operāciju galda. Varbūt viņš operējot bija neuzmanīgs — tad viņam vēl nebija gandrīz nekādas pieredzes —, bet galu galā nezināšana vēl nav noziegums. Nekādu motīvu tur, protams, nevarēja būt.

Tālāk — mis Emīlija Brenta. Tā meitene, Beatrise Teilore, bija viņas kalpone. Kļuvusi grūta, viņa tika izdzīta uz ielas — un noslīcinājās. Nekas patīkams, bet nozieguma tur nav.

— Te, — sacīja komisāra palīgs, — acīmredzot slēpjas norāde. A. N. Ouenu interesēja noziegumi, par kuriem nebija iespējams saukt tiesas priekšā.

Meins mierīgi turpināja uzskaitīt:

— Jaunais Mārstons bija pārgalvīgs autobraucējs — viņam jau divreiz bija atņemtas braukšanas tiesības, un, manuprāt, viņam vajadzēja atturēties no braukšanas. Vairāk neko viņam nevar pārmest. Džons un Lūsija Kombi — tie ir divi bērni, kurus viņš sabrauca netālu no Kembridžas. Daži draugi liecināja viņa labā, un viņš tika cauri ar soda naudu vien.

Par ģenerāli Makarturu nekas konkrēts tā arī neatradās. Spīdoša dienesta karjera— apbalvojumi — un tā tālāk. Artūrs Ričmonds dienēja Francijā viņa vadībā, tika sūtīts izlūkot un gāja bojā. Nekādu domstarpību starp viņu un ģenerāli neesot bijis. īstenībā viņi pat bija labi draugi. Pārsteidzības tajā laikā pieļāva daudzi virsnieki — cilvēki gluži velti gāja bojā — varbūt arī šī bija tāda pārsteidzība.

— Iespējams, — sacīja komisāra palīgs.

— Tad vēl Filips Lombards. Lombards bija iejaukts daudzās tumšās lietās, galvenokārt ārzemēs. Reizi vai divas gandrīz nokļuva aiz restēm. Viņam bija pārdroša cilvēka reputācija, kuru īpaši nemoka sirdsapziņa. Zēns, kas varēja kādu nožmiegt klusākā nostūrī.