Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Tam es piekrītu. Inspektors Meins turpināja:

— Bet, ja tā, ser, tad uz salas bijis vēl kāds. Kāds, kas aizlaidies lapās, kad viss bija nodarīts. Bet kur viņš visu laiku slēpies — un kur pēc tam palicis? Stiklhevenas iedzīvotāji ir pilnīgā pārliecībā, ka neviens nav atstājis salu līdz tam laikam, kad turp devās glābšanas laiva. Bet tādā gadījumā…

Viņš aprāvās. Komisāra palīgs sacīja:

— Tādā gadījumā…

Viņš nopūtās. Un papurināja galvu. Noliecās uz priekšu.

— Tādā gadījumā— kurš tad īsti viņus nogalinājis?— viņš pabeidza.

Jau agrā jaunībā es sapratu, cik pretrunīga ir mana daba. Vispirms jāpasaka tas, ka man ir neizdziedināma romantika iztēle. Paņēmiens, kad svarīgu dokumentu ievieto pudelē un iemet jūrā, mani valdzināja jau tad, kad es bērnībā lasīju piedzīvojumu romānus. Tas joprojām mani valdzina — un šī iemesla dēļ es nolēmu to izmantot, uzrakstot savu grēksūdzi, ievietojot to pudelē, pudeli aizzīmogojot — un uzticot viļņiem. Domāju, ka var būt tikai viena iespēja no simta, ka manu grēksūdzi izzvejos, — un tad (varbūt es velti sev glaimoju, lolodams tādu cerību?) neatklātais slepkavību noslēpums nāks gaismā.

Bez romantiskās iztēles es piedzimstot tiku apveltīts arī ar citām īpašībām. Es izjutu zināmu sadistisku baudu, vērojot dzīvu būtņu bojāeju un nogalinot tās. Atceros eksperimentus ar lapsenēm, iznīcinot tās ar dažādiem pesticīdiem.

… Jau kopš bērnu dienām es pazinu prieku nogalināt.

Taču kopā ar to manī mita arī gluži pretējas jūtas — nelokāma taisnības izjūta. Pat doma par to, ka manas vainas dēļ varētu aiziet bojā nevainīgs cilvēks vai pat kustonis ciest sāpes un nomirt — man iedvesa šausmas. Vienmēr un visur es gaidīju, ka taisnība triumfēs.

Mani var saprast — es domāju, ka psihologs saprastu — kāpēc ar šādu manu noslieci es nolēmu kļūt par juristu. Likuma kalpa profesija apmierināja gandrīz visas manas dziņas.

Noziegums un sods vienmēr mani fascinēja. Man patika lasīt detektīvromānus un arī šausmu romānus. Tā izklaidēdamies, es pats nereti izdomāju visviltīgākos slepkavību paņēmienus.

Kad es beidzot kļuvu par tiesnesi, attīstījās vēl viena mana apslēptā rakstura īpašība. Man sagādāja neizsakāmu baudu vērot, kā noziedznieks mokās, sēdēdams uz apsūdzēto sola, — cieš elles mokas, juzdams atmaksu nākam tuvāk un tuvāk. Taču ņemiet vērā — nevainīga cilvēka atrašanās uz apsūdzēto sola man nekādu baudu nesagādāja. Vismaz divos gadījumos es pārtraucu lietas izskatīšanu, kad gluži taustāmi jutu, ka apsūdzētais ir nevainīgs. Tomēr, pateicoties policijas rūpīgajai un centīgajai izmeklēšanai, izrādījās, ka lielākā daļa apsūdzēto, jo īpaši slepkavībās, tiešām ir vainīgi.

Te man jāpiebilst, ka taisni tā notika arī gadījumā ar Edvardu Sitonu. Viņa āriene un manieres atstāja tik maldinošu iespaidu, ka viņš ieguva zvērināto labvēlību. Tomēr pierādījumi, lai arī ne īpaši iespaidīgi, tomēr neapstrīdami, un arī mana tiesneša pieredze, strādājot ar noziedzniekiem, pārliecināja mani, ka viņš ir vainojams noziegumā, kurā viņu apsūdzēja, — tas ir, noslepkavojis padzīvojušu sievieti, kas viņam uzticējās.

Man bija izveidojusies bezsirdīga tiesneša reputācija, taču tā bija nepelnīta. Mani slēdzieni vienmēr bija taisnīgi un objektīvi.

Viss, ko varēju darīt, lai zvērinātos neapvārdotu mutīgie emocionālo runu meistari — advokāti, — es pastāvīgi pievērsu viņu prātus lietas būtībai un pierādījumiem, kādi bija mūsu rīcībā.

Pēdējos gados es sāku novērot izmaiņas savā raksturā — es sāku zaudēt savaldīšanos, man gribējās ne tikai nolasīt spriedumus, bet arī izpildīt tos.

Man gribējās — ļaujiet man to atzīt vaļsirdīgi — pašam izdarīt slepkavību. Es nopratu, ka tā ir pašizteikšanās kāre — kā jau māksliniekam. Es biju vai varēju būt — noziegummākslinieks! Es sāku zaudēt varu pār savu iztēli, kuru līdz tam bija izdevies turēt grožos, jo pretējā gadījumā tā liktu šķēršļus manam darbam.

Man vajadzēja— vajadzēja— vajadzēja izdarīt slepkavību! Un, kas vēl svarīgāk, nevis parastu, bet neparastu slepkavību! Tam vajadzēja būt fantastiskam noziegumam — kaut kam neatkārtojamam — neparastam! Šajā aspektā mana iztēle laikam bija un palika pusaudža iztēle.

Es gribēju kaut ko teatrālu un neiedomājamu!

Es gribēju nogalināt… Jā, es gribēju nogalināt…

Bet — lai cik neticami tas liktos, — mani atturēja un iegrožoja mana iedzimtā taisnības izjūta. Nevainīgais nedrīkstēja ciest.

Un tad pēkšņi man prātā uzausa kāda doma — aizsākdamās neviļus, gadījuma rakstura sarunā. Tas bija ārsts, ar kuru es tobrīd runājos, — visparastākais ierindas ārsts. Viņš nejauši pieminēja daudzus noziegumus, kurus likuma spēks nespēja aizsniegt.

Un kā piemēru minēja gadījumu ar savu pacienti — pavecāku lēdiju, kura bija nesen mirusi. Viņš teicās esam pārliecināts, ka pacienti pazudinājuši viņas kalpotāji — precēts pāris, kuri savlaicīgi nav iedevuši viņai parakstītās zāles, jo pēc saimnieces nāves abiem bija jāsaņem paprāvs mantojums. Tādas lietas — kā paskaidroja ārsts — esot pilnīgi neiespējami pierādīt, tomēr savā prātā viņš esot pilnīgi pārliecināts, ka noticis tieši tā. Viņš vēl piebilda, ka līdzīgi gadījumi, izdarot slepkavības ar iepriekšēju nodomu, neesot nekāds retums — taču saukt vainīgos pie atbildības pēc likuma neesot iespējams.

Tas arī bija sākums. Pēkšņi man bija skaidrs, kas tālāk darāms. Un es nolēmu izdarīt nevis vienu slepkavību, bet veselu sēriju.

Es atcerējos bērnībā dzirdēto skaitāmpantiņu — par desmit maziem nēģerēniem. Tas mani fascinēja jau divu gadu vecumā— tik nepielūdzamā viņu skaita sarukšana — un neizbēgamības izjūta.

Slepenībā sāku meklēt upurus…

Nesākšu visos sīkumos aprakstīt, kā veicu šo meklēšanu. Man bija zināma pieredze, kuru liku lietā gandrīz vai katrā sarunā ar cilvēkiem, kurus sastapu, — un rezultāti bija tiešām pārsteidzoši. Gulēdams slimnīcā, es uzzināju par gadījumu ar doktoru Armstrongu — to man izstāstīja māsa, kura mani kopa un bija nepielūdzama spirtoto dzērienu nīdēja, viņa visādi centās mani pārliecināt par sīvā velnišķo ietekmi, kā pierādījumu minēdama, kā pirms daudziem gadiem viņas klātbūtnē piedzēries dakteris uz operāciju galda nogalinājis slimnieci, kuru operējis. It kā nejauši pavaicāju, kurā slimnīcā viņa strādājusi, un vēl šo to, tā drīz vien izdibinādams vajadzīgos datus. Bez kādām grūtībām sameklēju gan ārsta, gan viņa pacientes pēdas.

Divu runīgu kara veterānu saruna manā klubā uzvedināja mani uz ģenerāļa Makartura pēdām. Kāds vīrs, kurš nupat bija atgriezies no Amazones krastiem, pastāstīja man, cik necilvēcīgi tajā apvidū izrīkojies kāds Filips Lombards. Sašutis merusahibs Majorkā pastāstīja man notikumu ar puritānisko Emīliju Brentu un viņas nelaimīgo kalponi. Entoniju Mārstonu izvēlējos no lielākas cilvēku grupas, kuri vainojami līdzīgos noziegumos. Viņa nedzirdētā cietsirdība un pilnīgā nespēja just atbildību par iznīcinātām cilvēku dzīvībām lika man uzskatīt viņu par bīstamu sabiedrībai un tāpēc — nāvei nolemtu. Bijušais inspektors Blors nonāca manā redzes lokā pilnīgi dabiskā veidā — kad daži no maniem kolēģiem iekarsuši apsprieda Lendora lietu. Es nolēmu viņu noteikti atmaskot. Policists — likuma kalps —, tāpēc vien viņam jābūt cilvēkam ar neaptraipītu reputāciju. Jo katrs viņa vārds ir svarīgs, kaut vai tikai viņa profesijas dēļ vien.