Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

DŽERALDS DARELS

MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI

izdevniecība «zinātne» Кīga 1973

Gerald DurrelI

MY FAMILY AND OTHER ANIMALS

Penguin Books London 1967

Ar Džeraldu Darelu latviešu lasītājs vairs nav jāiepazīstina. Latviešu valodā izdotas jau divas viņa grāmatas, kas kļuvušas visai iecienītas: «Zvērudārzs manā bagāžā» un «Noslēpumaino trokšņu zeme».

«Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no agrīnajiem šī ievērojamā angļu zoologa un rakstnieka animālista darbiem. Tajā stāstīts par au­tora bērnību, par vairākiem Grieķijā, Korfu salā, pavadītiem gadiem, kad zēnā mostas mīlestība pret dabu, pret visu dzīvo radību, redzams, kā no viņa pamazām veidojas nopietns dabas pētnieks, zinātnieks zoo­logs. Taču grāmata nav vienkāršs autobiogrāfisks vēstījums. Ļoti liela ir tās izzinošā vērtība. Autors atklāj lasītājam savdabīgu pasauli, kas pavirša vērotāja acīm paslīd garām nepamanīta, un pastāsta par to daudz interesanta.

Grāmata uzrakstīta saistoši, ar Džeraldam Darelam raksturīgo brīniš­ķīgo humoru, un to ar aizrautību lasīs ne tikvien bioloģijas zinātņu speciālisti, bet ikviens dabas draugs.

No angļu valodas tulkojusi HELMA LAPIŅA

Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1973

AIZSTĀVĪBAS RUNA

Baltā karaliene. Reizēm man vēl pirms brokastīm gadījās seškārt noticēt kaut kam pavisam neticamam.

Lūiss Kerols, Alise aiz spoguļa

Šī būs grāmata par pieciem gadiem, kurus es kopā ar piederīgajiem pavadīju Korfu salā Grieķijā. Sākumā iecerēju uzrakstīt liegu skumju un ilgu apdvestu stāstu par šās salas dzīvnieku pasauli, bet pieļāvu smagu kļūdu, jau. grāmatas pirmajās lappusēs ievezdams savus tuviniekus. Tikko parādījušies uz papīra, tie tūliņ ierī­kojās kā mājās un piedevām sāka aicināt visās nodaļās klāt vēl dažādus draugus. Tikai ar milzu grūtībām un ārkārtīgu viltību man izdevās šur tur saglābt kādu lappusi dzīvniekiem.

Turpmākajās lappusēs esmu centies precīzi un bez pār­spīlējuma attēlot savus ģimenes locekļus; viņi grāmatā parādās tieši tādi, kādus es viņus redzēju. Taču, lai iz­skaidrotu viņu dažkārt patiesi smieklīgo izturēšanos, man šķiet, vispareizākais būs tūliņ pateikt, ka toreiz, kad dzī­vojām Korfu, visi vēl bijām gaužām jauni: vecākajam brālim Larijam bija divdesmit trīs gadi, Leslijam— deviņ­padsmit, Margo — astoņpadsmit, bet man, pašam jaunā­kajam, tikai desmit gadu. Par mātes vecumu mums nekad nav bijis īstas skaidrības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa nekad nespēj atcerēties savu dzimšanas gadu; zinu vienīgi to, ka viņa bija pietiekami veca, lai būtu četru bērnu māte. Turklāt viņa neatlaidīgi pieprasa, lai es pa­skaidrojot, ka viņa ir atraitne, tālredzīgi piebilzdama, ka nekad jau nevarot'zināt, ko visu cilvēki spēj iedomāties.

Lai iespiestu piecas piedzīvojumiem un novērojumiem bagātas, jaukas dzīves gadus sējumā, kas apmēros nedrīk­stētu pārsniegt Britu enciklopēdiju, man vajadzēja vielu milzīgi sijāt, apgraizīt, cilāt un pārcilāt, tā ka patiesība no notikumu īstās secības pāri palicis visai maz. Biju arī spiests atteikties no daudzu notikumu un cilvēku attē­lošanas, ko tik labprāt būtu darījis.

Šaubos, vai man būtu izdevies grāmatu uzrakstīt, ja nebijis minēto cilvēku aizrautīgās palīdzības. To atgādinu tādēļ, lai atbildību sadalītu līdzīgās daļās.

Tātad no sirds pateicos:

Doktoram Teodoram Stefanidim. Viņš savā parastajā cēlsirdībā atļāva man izmantot materiālus no viņa nepub­licētā darba par Korfu un dāsni apgādāja mani ar draus­mīgiem kalamburiem, no kuriem dažus esmu izlietojis.

Savai ģimenei. Viņi, paši nezinot, deva ļoti daudz vie­las un krietni man palīdzēja, kamēr rakstīju šo grāmatu, nikni apstrīdēdami katru notikumu, kuru lūkoju ar viņiem pārrunāt; tikai retu reizi viņi bija ar mani vienis prātis.

Savai sievai, kas mani dziļi iepriecināja, kad, lasot manuskriptu, skaļi smējās, kaut ari beigās atzinās, ka viņu smīdinājusi mana pareizrakstība.

Savai sekretārei Sofijai, kas salika vajadzīgos komatus un bez žēlastības iznīcināja visus nepieņemamos darbības vārdus.

Sevišķu pateicību gribas izteikt mātei, kam šī grāmata veltīta. Kā maigs, iedvesmas pilns, iejūtīgs Noass viņa gudri un prasmīgi izvadīja pa dzīves vētrainajām jūrām šķirstu ar savām ērmotajām atvasēm, kas jebkuru brīdi varēja sadumpoties, mūžam finansu zemūdens klinšu un bērnu neaprēķināmo izlēcienu apdraudēta, nekad nejuz- damās droša, ka komanda atzinīgi novērtēs kuģa vadību, bet skaidri zinādama, ka visās kļūmēs vainos vienīgi viņu. Tīrais brīnums, kā viņa pārcieta šo braucienu un palika dzīva, bet viņa patiesi to pārcieta, turklāt pat saglabā­dama veselo saprātu. Mans brālis Larijs pamatoti apgalvo, ka mēs varot lepoties ar savām audzināšanas metodēm; māte mums patiesi dara godu. Manuprāt, viņa sasniegusi to laimīgo nirvānu, kad nekas vairs nespēj ne satraukt, ne pārsteigt; par to liecina, piemēram, šāds fakts: kādu sestdienu, kad māte viena pati bija mājās, viņai negaidot atveda krātiņus ar diviem pelikāniem, vienu sārto ibisu, vienu liju un astoņiem pērtiķiem. Kuru katru mazāk sta­bilu cilvēku šāds pārsteigums būtu izsitis no sliedēm, bet mūsu māmuļu ne. Pirmdienas rītā atradu viņu garāžā atvairām saniknotu pelikānu, ko viņa bija gribējusi pacie­nāt ar eļļā konservētām sardīnēm.

— Cik jauki, ka tu ieradies, mīļais, — viņa aizelsusies iesaucās, — ar šo pelikānu nav gluži viegli tikt galā.

Kad apvaicājos, kā viņa zinājusi, ka tie ir mani dzīv­nieki, viņa atteica:

— Es nešaubījos par to, ka tie ir tavi, mīļais; vai nu kāds cits būtu iedomājies sūtīt man pelikānus?

Tas pierādīja, cik labi mūsu māte pazīst vismaz vienu no saviem bērniem.

Beidzot gribu īpaši uzsvērt, ka visas anekdotes par salu un saliniekiem ir tīrākā patiesība. Mūsu dzīve Korfu tie­šām līdzinājās spilgtai un īsti jautrai komiskajai operai. Man šķiet, ka salas atmosfēra un burvība lieliski atspogu­ļojās jūras kartē, kāda mums toreiz piederēja; tur sīki un smalki bija iezīmēta sala un tuvējās cietzemes krasta līnija. Pašā apakšā mazā ietvariņā bija lasāma piezīme:

«Uzmanību! Tā kā bojas, kas norāda sēkļus, bieži vien neatrodas savās vietās, jūrniekiem, braucot gar šo krastu, jābūt ļoti piesardzīgiem.»

PIRMĀ DAĻA

CEĻOJUMS

Šaubu nav, ka trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši.

Draidens. Spāņu mūks

Skaudrais vējš, kas joņoja augusta svina krāsas debesīs, bija nopūtis jūliju kā sveci. Smidzināja sīks, dzeļošs lietiņš; vēja satverts, tas savērpās blīvos, pelēkos palagos. Bornmutas piekrastē peldbūdas vērsa savas tukšās koka sejas pretī zaļganpelēkajai jūrai, kas mežonīgi brāzās pret cementā iekalto molu. Kaijas bija pūstin aizpūstas no krasta pilsētā un nu, žēli brēkdamas, stingros spārnus sparīgi vēzēdamas, lidinājās virs māju jumtiem. Tāds laiks šķiet tīšām izdomāts, lai pārbaudītu cilvēku pacietību.

Mana ģimene kopumā tajā pēcpusdienā patiesi nevei­doja pievilcīgu ainu, jo nejaukais laiks bija atnesis līdzi visas tās slimības, pret kurām mēs bijām gaužām uzņē­mīgi. Es, nometies garšļaukus uz grīdas, lipināju etiķetes uz savas kolekcijas gliemežnīcām; mani aukstais laiks bija apveltījis ar pamatīgām iesnām, galva šķita pielijuši ar cementu, un es ar pūlēm vilku elpu pa atvērtu muti. Manam brālim Leslijam, kas sarāvies čurnēja pie iekurtā kamīna, bija stipri iekaisušas ausis, no tām visu laiku pamazītēm, bet neatlaidīgi sūcās asinis. Māsai Margo bija saradies klāt milzum daudz jaunu pūtīšu uz sejas, kas jau tā kvēloja kā ugunskurs. Māte nemitīgi šņaukājās, un piedevām viņu mocīja negants reimatisma uzliesmo­jums. Vienīgi vecākajam brālim Larijam nekaitēja nekas, bet omas sabojāšanai pilnīgi pietika ar viņa neslēpto īgnumu par mūsu indevēm.