Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Tāds vismaz ir šādu aprakstu gars. Bet pat tāds varones raksturojums autoram nešķiet apmierinošs. Vēl paliek jautā­jums par varones «temperamentu». Ja vien viņai ir «tempe­raments», viņa var dzīvot cepuri kuldama, bet «temperaments» izpaužas tādējādi, ka visīsākajā laikā ar varoni notiek mil­zums fizioloģisku pārvērtību. Minēšu, piemēram, fizioloģiskās pārmaiņas, kas notika ar varoni grāmatā, kuru es lasīju pirms dažām dienām, ja nemaldos, septiņpadsmit minūšu laikā. «Viss viņas augums atkal notrīsēja priekā.»

«Pār viņas augumu pārskrēja drebuļi (jādomā, ka pretēja virzienā).»

«Viņas būtības dzīlēs pamodās kaut kas miris.»

«Viņas būtni pārņēma kvēlas ilgas.

«No viņas likās dvešam kaut kas tads, kas nebija viņai raksturīgs un neattieeās uz viņu.»

«Viņā viss pārtrūka.»

Pēdējais, manuprāt, nozīmē, ka viņā kaut kas atpogājās.

Citiem vārdiem, visus detektīvstāstus lasot, pienāk tāds moments, kad lasītājam zūd pacietība un viņš saka pats sev: «Paklausieties, kāds tomēr ir nogalinājis seru Čārlzu! Klājiet jel vaļā!» Bet rakstniekam nav ko atbildēt. Visi agrākie mēģinājumi atbildēt pārliecinoši ir novecojuši. Senāk mīk­lainā nozieguma vaininieku atklāja vienkārši un viegli — konstatējot, ka slepkavību pastrādājis «klaidonis». Karalienes Viktorijas laikos nelaimīgajam radījumam, ko sauca par klai­doni, nebija nekādu tiesību, ko baltajam cilvēkam vajadzētu respektēt, ne daiļliteratūrā, ne ārpus tās. Klaidoni kāra tikpat bezrūpīgi, cik bezrūpīgi ķēra tauriņu. Bet, ja viņš piederēja pie personām, ko sauca par «klaidoņiem, kuri izskatās pēc ļaundariem», viņu ieskaitīja pirmajā kategorijā un viņa nāves soda izpildīšana (pieminēta, bet ne aprakstīta) bija laimīgo beigu sastāvdaļa līdzās Margaretas Oltorpas laulībām ar Na­baga Vientieslti — sižeta blakuslīnija —, nevis ar Dižo Detek­tīvu. Laulība nav domāta viņam. Viņš ķeras pie nākamā no­slēpumainā nozieguma izmeklēšanas, par kuru lielu interesi izrāda pati «karaliskā augstība».

Bet visi šie stāsti par klaidoņiem sen vairs nav modē. Kad miljoniem cilvēku iztiek no bezdarbnieku pabalsta, mēs neuzdrīkstamies skubināt viņus uz slepkavību. Mums ir jā atrod cits atrisinājums.

Te-Līs viens no tiem, ko izmantojušas daudzas paaudzes bet kam joprojām ir lieli panākumi. Slepkava ir atrasts Jā, viņš ir atrasts un atzinis savu vainu, bet viņa fiziskais stāvoklis nepārprotami ir tāds, ka viņam drīz būs «jāstājas augstākā soģa priekšā». Taču tā nebūt nav augstākā tiesa.

Tieši tajā brīdī, kad Dižais Detektīvs un inspektors Higinbotems grābj noziedznieku ciet, viņš ņemas «rejoši kāsēt». Tā ir viena no tām briesmīgajām kaitēm, kas sasto­pamas tikai romānos — tāda kā «smadzeņu iekaisums» vai «lauztā sirds», — pret kurām nav zāļu. Patiešām, šādos ga­dījumos, kolīdz noziedznieks sāk savu grēksūdzi, klepus dēļ viņš tikko jaudā parunāt.

«Jā,» teica Garts, pārlaizdams skatienu nelielajai policijas ierēdņu grupiņai, «mana dziesmiņa ir nodziedāta — 'khe, khe! — un tagad es varu atklāt savas kārtis —'khe, khe, khe!»

Dzirdot šo klepu, katrs pieredzējis lasītājs skaidri zina, pie kā tas noved. Sis noziedznieks, kas vēl iepriekšējā nodaļā, pēc tam kad gandrīz vai bija aizžņaudzis dziesmu jaunākajam inspektoram Džaginsam, izlēca pa trešā stāva logu, tagad laiž garu laukā. Viņš ir saķēris to briesmīgo slimību, kas romānos pazīstama kā «nedziedināma kaite». Labāk nedot tai precīzu nosaukumu, citādi kāds vēl sadomās ķerties tai klāt un izārstēt to. Pazīmes ir sauss klepus, neparasti maiga izturēšanās, pilnīgs lādēšanās trūkums un nosliece visus saukt par «džentlmeņiem». Šīs parādības nozīmē finis 1 .

Būtībā viss, kas šobrīd ir vajadzīgs, ir — lai Dižais Detek­tīvs sacītu: «Džentlmeņi (šajā vēstījuma daļā visus sauc par džentlmeņiem), augstākā tiesa, kas stāv pāri visiem laicī­gajiem likumiem, ir piespriedusi …» — uti., utt. Tad priekškars krīt un visi saprot, ka noziedzniekam šajā pašā naktī ir jāaiziet no šīs pasaules.

' licigas (lai. vai.).

Tā ir labāk, noleikli labāk. Un tomēr tādām beigām pie­trūkst jautrības.

īstenībā tādā atrisinājumā jūtams zināms gļēvums. Tā nav drosmīga izturēšanās izšķirošā momentā.

Var piedāvāt vēl vienu tikpat pliekanu atrisinājuma va­riantu. Tas ir šāds.

«Dižais Detektīvs stāvēja, raudzīdamies apkārt un mierīgi šūpodams galvu. Brīdi viņa skatiens kavējās pie zemē gulošā jaunākā inspektora Bredšova, tad pievērsās apaļajam cau­rumam loga rūtī.

«Tagad man viss ir skaidrs,» viņš murmināja. «Man vaja­dzēja to uzminēt jau ātrāk. Nav šaubu, kas to ir izdarījis.»

«Kas?» es jautāju.

«Zilais Edvards,» viņš mierīgi atbildēja.

«Zilais Edvards!» es iesaucos.

«Zilais Edvards,» viņš atkārtoja.

«Zilais Edvards?» es pārjautāju. «Bet kas ir Zilais Edvards?»»

Nav šaubu, ka to pašu grib zināt arī lasītājs. Kas tad ir Zilais Edvards? Uz šo jautājumu nekavējoties atbild pats Dižais Detektīvs.

«Tas fakts, ka jūs nekad neesat dzirdējuši par Zilo Edvardu, tikai liecina, kādā neziņā esat dzīvojuši. Zilais Edvards taču ir četru kontinentu bieds. Mēs izsekojām viņu Šanhajā, bet atradām tikai Madagaskarā. Tas bija viņš, kas noorganizēja briesmīgo aplaupīšanu Irkutskā, kad desmit krievu zemnieki lika uzsperti gaisā ar rūgtās sāls pudeli.

Tas bija Zilais Edvards, kas gadiem ilgi terorizēja Fila­delfiju un vēl ilgāk turēja nervu sasprindzinājumā Oškošu Viskonsinas štatā. Būdams pa visu zemeslodi sazarotas no­ziedznieku bandas priekšgalā, bruņots ar dziļām zināšanām, kas dod viņam iespēju ļoti viegli lasīt, rakstīt un lietot rak­stāmmašīnu, Zilais Edvards faktiski gadiem ilgi neļauj visas pasaules policistiem izkļūt no bezizejas stāvokļa.

Jau pirmajā brīdī es nopratu, ka tā ir viņa roka. Jau no paša sākuma dažas detaļas liecināja, ka las ir Zilā Edvarda darbs.»

Pēc tam visi policijas inspektori un skatītāji šūpo galvu un čukst: «Zilais Edvards, Zilais Edvards,» — tik ilgi, kamēr lasītājs ir pietiekami ietekmēts.

Lai nu kā, bet rakstnieks nevar pielikt punktu savam stāstam, nevar pat tad, ja tas ir kārtīgi samezglots jau pašā sākumā. Nav tāda nobeiguma, kas apmierinātu lasītāju.

Šajā situācijā nelīdz pat iepriecinoša.vests, ka varone ieslī- gusi Nabaga Vientieša apkampienos, lai nekad vairs neraisītos vaļā no tiem. Pat ziņa par to, ka viņi uzcēluši seram Čārzlam skaistu pieminekli vai ka Dižais Detektīvs veselu uedeļu spē­lējis saksofonu, nevar pilnība atlīdzina! mušu pārdzīvojumus.

Ak, mana dārgā, kā es priecājos, jūs redzot! Cik burvīgi, ka atnācāt . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas mēteli . . . Nāciet iekšā . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas cimdus! Kāds prieks redzēt jūs! Kopš esam atgriezušies no Eiropas, mēs ar Čārlzu nudien vai mirstam nost aiz nepacietības parādīt jums visu, ko esam nopirkuši. (Paceldama balsi.) Čārlz! Misis Overvelda ir atnākusi apskatīt mūsu jaunās senlietas. Vai tas nav jauki no viņas puses? . . . Viņš ir savā kabinetā, bet es šaubos, vai viņš mani dzird. Lasot viņš aizmirst itin visu. Čārlzs allaž ir aizrāvies ar senatnes pētīšanu, un, kad viņam piesūta jaunu cenrādi, viņš ierokas tajā līdz ausīm . . .

Man ir tik daudz, ko rādīt jums, ka nevaru vien sagaidīt, , kad atnesīs tēju . . . Šis pulkstenis hallē? Vai tas ir sens? Nu kā tad! Vai nav brīnišķīgs? Tas jr «Salvolatile» [23] ! Vai tas iet labi? Ak dievs, kāda iedoma! Skaidrs, ka neiet. Tas vispār neko nerāda. Tas neiet un, cik saprotu, nekad nav gājis. Tāpēc jau ir tik liels pieprasījums pēc «Salvolatile» pulksteņiem. Redzat, viņš ir bijis viens no patiešām dižākajiem pulksteņ­meistariem. Neviens no viņa pulksteņiem nekad nav gājis un arī nekad neies.