Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

' Lando — vieglais automobilis ar divdaļīgu paceļamu un nolaižamu jumtu.

Pēcpusdienas apspriešanās, kā to atstāsta visvienkāršākais no viesiem

— Nē, — teica misters Spags, mājastēvs, vienā rokā turē­dams portvīna glāzi, bet otrā — savu pēcpusdienas cigāru, — nē, es nemūžam neesmu varējis tikt galā ar daļskaitļiem.

Viņš ar tādu kā lepnumu pārlaida skatienu galdam. Visi viesi, izņemot mani, piekrītoši nokrekšķējās.

— Vēl vairāk, — turpināja Spags, — līdz pat šai baltai dienai tie nav bijuši man vajadzīgi.

Visi apliecināja piekrišanu.

Spags, protams, ir dižvīrs, viens no kontinenta gumijas magnātiem. Uz pusdienām bija pulcējušies ari citi dižvīri. Tur bija kreklu magnāts, augļu magnāts, bet galda galā sē­dēja cilvēks, ko es bieži biju dzirdējis saucam par saldētas gaļas Napoleonu. Īstenībā katrā tādā sanāksmē, kā jau iepriekš norādīts, noteikti piedalās vairāki Napoleoni, par kuriem runā kā par «īstiem Napoleoniem», par «Napoleoniem caur un cauri» un tamlīdzīgi. Bez viņiem neiztiek nevienā lietišķu cilvēku sanāksmē. Bez tam tur bija arī daži «revolucionāri». Man parādīja cilvēku, kas revolucionizējis žāvētu ābolu biznesu, kāds cits revolucionizējis ūdensdrošu krāsu pārdo­šanu, bet trešais mēģinājis «taisīt revolūciju» olu pārdošanā, īsi sakot, viņi visi veidoja tipisku grupu, ko tagad sauc par dižvīriem — par ļaudīm, kuri dara dižas lietas. Viņi nebija nekādi domātāji. Viņi bija cilvēki, kuriem vispār nav ne­kādas vajadzības domāt. Tāpēc, pats par sevi saprotams, ļoti iespaidīgi izskan šo cilvēku apgalvojums, ka viņiem savu mūžu nav bijusi darīšana ar daļskaitļiem. Ja jau tādi dižvīri kā viņi iztiek bez daļskaitļiem — kam tad šie daļskaitļi vispār vajadzīgi? Bet man vissaistošāk bija dzirdēt dižvīrus runājam par «blakuslietām», tas ir, par lietām, ar kurām viņi nodar­bojas ārpus sava biznesa.

— Kā iet tavā universitātē, Spag?—jautāja papīrmasas magnāts.

— Tagad jau labāk, — atbildēja Spags. — Beidzot esam dabūjuši īstu komersantu, kam to visu uzticēt, un. viņš tagad ievirza pasākumu biznesa gultnē. Mēs ceram, ka šī gada bilance izskatīsies diezgan labi.

— Tas ir jauki, — sacīja papīra magnāts.

Abi apklusa, lai ieklausītos, ko saldētās gaļas Napoleons, kā es drīz vien nopratu, stāsta par viņa aizbildnībā esošo baznīcu.

— Viņam nebija ne ķēriena, ne spara, — stāstīja Napo­leons. — Katru svētdienu viens un tas pats — kā sprediķis, tā tīrā teoloģija vien. Bet mūsdienās, zināt, neviena draudze neiz­turēs teoloģiju. Ļaudis vēlas kaut ko laikmetīgāku. Pāris reižu mēģināju apvaldīt veco, teicu viņam: «Vai jūs nevarat izdomāt kaut ko tādu, kas cilvēkus kaut mazliet attālinātu no reliģijas?» Bet nekā. Tas jau viņam nav iekšā.

— Vai tad viņu nevarēja atlaist?—jautāja viens no klausītājiem.

— Tas nav nemaz tik vienkārši. Mums nebija ar viņu no­slēgts kontrakts, tikai norīkojums pēc veclaiku parauga (viņu iecēla pirms četrdesmit gadiem), un šajā vēstulē bija viens vienīgs teikums: «Tik ilgi, kamēr dievam būs pa prātam viņa lūgsnas.» Nu, ko lai te iesāk? Mūsu juristi atzina, ka viņi netiekot nekādā skaidrībā.

Pēc tam bija jezga ar to kapsētu, — dižvīrs turpināja pēc brīža, kad bija aizsmēķējis jaunu cigāru. — Atceraties, ka ap mūsu baznīcu bija kapi ar vītoliem, kapakmeņiem un vecām plāksnēm tieši zālē?

Vairāki cilvēki pamāja ar galvu.

— Zināt, tāda nolaista kapsēta ir slikta reklāma baznīcai. Akmeņi veci, pussadrupuši, vītoliem nekāda skala. Mēs, pro­tams, gribējām iztīrīt šo vietu, aizvākt vecos kapakmeņus, nocirst kokus un glīti noklāt laukumu ar velēnām, puslokā cauri tam ierīkot grantētu piebraucamo ceļu mašīnām. Nu, vecais neparko piekāpties, bet bez viņa piekrišanas, kā pa­skaidroja mūsu juristi, ķerties klāt mirušajiem bija riskanti. Esot kaut kāds vecs likums, kas vērsts pret «mirušo miera traucēšanu». Cik es sapratu, uz jaunām kapsētām tas neat­tiecas, bet uz veco gan. Tā nu mēs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet šie kapi nesa mums tikai ļaunumu: draudzes locekļi taču negrib braukt pa zāli starp akmeņiem. Uz akmens šķembas var pārdurt riepu viens divi.

— Nu, un ko jūs izdarījāt? — jautāja Spags.

— Mēs tomēr dabūjām viņu laukā, — dižvīrs turpināja. — Mēs iedzinām veco strupceļā ar pensiju, un viņš iesniedza atlūgumu.

— Un kas jums tagad ir viņa vietā?

— Tagad mums ir puisis uz goda. Pirms tam viņš kalpojis prezbiteriāņiem, bet vēl senāk viņš, manuprāt, bijis anglikānis, taču mēs nelaidām puisi vaļā, piekritām viņa noteikumiem un noslēdzām ar viņu kontraktu.

— Cik tad jūs viņam maksājat? —jautāja Spags.

— Piecpadsmit tūkstošus, — atbildēja Napoleons, pak- šķinādams cigāru. — Par mazāku naudu lādu nedabūs, vismaz labu ne. Tāds nemaz nenāk. Tie zina savu vērtību. Ir viena apdrošināšanas sabiedrība, kas gatava paņemt mūsējo par piecpadsmit tūkstošiem kaut vai rīt pat.

— Vai viņš tiešām ir to vērts? — jautāja viens no klāteso­šajiem.

— Pirmšķirīgs puisis, nav divu domu. Viņš ir vislabākais reklamētājs, kādu es jebkad esmu redzējis kancelē. Jūs redzējāt to lielo uzrakstu ar zelta burtiem tur, kur agrāk zem vecā vītola bija saules pulkstenis. Tas ir viņa roku darbs. Katru nedēļu tur ar lieliem burtiem liek uzrakstīta sprediķa tēma, lai cilvēki varētu izlasīt, neizkāpjot no mašīnām. Un tie, iegaumējiet, ir tie cilvēki, kurus mēs tiecamies piesaistīt. Vecā mācītāja laikā mums — es tā domāju — bija vistrūcī­gākā draudze pilsētā. Ar tādiem baznīca nekur tālu vis netiks.

Atskanēja piekrītoša murdoņa.

— Un katru svētdienu kāda jauna, laikmetīga tēma, ne jau teoloģija, bet kaut kas tāds, kas pievelk un interesē cilvēkus. Pagājušsvētdien viņš, piemēram, sprediķoja par Svēto zemi (viņš bija braucis uz turieni pirms sešiem vai septiņiem gadiem «Standard Oil Company» uzdevumā). Un viņš lo parādīja tik dzīvi (mēs bijām uzstādījuši kinoaparātu tur, kur agrāk bija krustāmtrauks) — ar naftas urbumiem netālu no Damaskas un ar jaunajiem urbšanas torņiem pie Galilejas jūras. Tas bija lieliski.

— Bet tā naudiņa, ko jūs viņam maksājat, arī nav mazā, — ieteicās viens no viesiem. — Es nesaprotu, kā jūsu fondi to iztur.

— Ne tikai iztur, — paskaidroja dižvīrs. — Mums pat ir lieli ienākumi no tā. Ar tik enerģisku cilvēku tas viss pilnīgi atmaksājas. Pagājušsvētdien ziedojumi vien atlīdzināja mums nedēļas izdevumus. Tātad paši redzat, kādus cilvēkus mēs piesaistām savai draudzei.

— Tas tiešām ir vareni, — piekrita vairāki klausītāji.

— Vēl vairāk. Ņemsim kaut vai baznīcas uzturēšanas izde­vumus. Vecās baznīcas laikā tie aprija visu budžetu. Apgaismo­šana un apkure vien paņēma lielāko daļu, un tad bija ko palauzīt galvu. Nu, bet tagad viss ir citādi. Pavisam izmest no prāta baznīcas lietošanas izdevumus nevar, taču var iegrozīt tā, lai tiem nebūtu nekādas nozīmes. Un mēs atklājām, ka, padarot par ienākumu avotu tādus izplatītus sabiedriskos laika kavēkļus kā koncerti, loterijas, dejas un tā tālāk, mums nav jāraizējas par apgaismošanu un apkuri. Mēs pat vairs nedomājam par to.

Runātājs apklusa. Mājastēvs, izmantojot pauzi, piepildīja vīna glāzes un deva zīmi virssulainim atnest vēl cigārus. Pēc tam sākās vispārēja saruna, un tās sākotnējā apgarotība bija zudusi. ,