Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Kad viss bija nokārtots, bija jau diezgan vēls. Mēs pirms gulētiešanas piegājām pie māmuļas, lai noskūpstītu viņu, un viņa sacīja, ka šī esot bijusi visskaistākā diena viņas mūžā, un man šķita, ka māmuļas acīs sariešas asaras. Mēs ju­tāmies ārkārtīgi gandarīti par visiem saviem pūliņiem.

Šodien, lēdijas un džentlmeņi, es ierosinu parunāt par slepkavību. Lielāko daļu cilvēku mūsu dienās pievelk tikai divas tēmas — slepkavība un sekss, bet, ja runa ir par izglī­totiem cilvēkiem, tad seksuālslepkavība. Liksim uz brīdi mierā seksu, ja vien tas ir iespējams, un parunāsim par slepkavībām, kuras pastrādā atklāti un katru dienu par diviem dolāriem piecdesmit centiem gabalā.

Kas attiecas uz mani, tad es uz līdzenas vietas atzīstos: ja jau es gatavojos maksāt par grāmatu divarpus dolāru, tad man jābūt pārliecinātam, ka tajā ir vismaz viena slepkavība. Vispirms es ātri pāršķirstu grāmatu, lai redzētu, vai tajā ir nodaļa ar virsrakstu «Līķa atrašana». Un uzreiz saprotu, ka ir tieši tas, kas vajadzīgs, ja izlasu tādu frāzi: «Tas bija labi, bet nekārtīgi ģērbta paveca džentlmeņa līķis.» Ievē­rojiet — džentlmenis vienmēr ir pavecs. Es netieku gudrs, kas viņiem ir pret mums. Bet, redzat, ja raksta, ka tas bijis sievietes līķis, tā ir traģēdija. Bērna līķis — tās ir šausmas! Bet, ja raksta «tas bija paveca džentlmeņa līķis», — sīka liela. Lai nu kā, bel savu laiku viņš ir nodzīvojis, turklāt nodzīvojis labi (ir taču teikts, ka viņš bijis labi ģērbts). Droši vien pratis arī uzdzīvot (viņa apģērbs nav bijis kārtībā). Tātad viss ir pareizi. No viņa — mirušā ir vairāk jēgas nekā no dzīva.

Faktiski, salasījies tamlīdzīgus stāstus, esmu kļuvis par tādu specu, ka man nav ko gaidīt, kamēr atrod kādu līķi. Man atliek pārlaist acis grāmatas pirmajām lappusēm, un es jau varu pateikl, kam jākļūst par līķi. Tā, piemēram, ja darbība notiek šaipus okeāna, teiksim, Ņujorkā, lasiet pirmo rindkopu, kur rakslīts apmēram tā:

«Sestdienas vakarā, kad steiga bija norimusi, misters Fineass K. Kaktuss sēdēja savā kantorī. Viņš bija viens. Dienas darbi bija paveikti. Klerki bija aizgājuši. Visā ēkā nebija ne dzīvas dvēseles, tikai sētnieks, kas mitinājās pagrabā.»

Ievērojiet — «tikai sētnieks». Mēs viņu atstājam. Viņš vēlāk noderēs, lai būtu kāds, ko apsūdzēt slepkavībā.

«Tā viņš sēdēja, atbalstījis zodu pret roku un domīgi lūko­damies uz papīriem, kas bija nolikti priekšā uz galda, līdz viņam acis aizkrita ciet un uznāca snaudiens.»

Nu, protams, gatavais trakums ir tā iemigt tukšā kantorī Ņujorkā, kur nu vēl Čikāgā. Kātram apķērīgam lasītājam ir skaidrs, ka misters Kaktuss dabūs pa pauri. Viņš ir tas līķis. Neviens cits.

Bet, ja jums nav iebildumu, tad es teikšu, ka Anglijā vide ir piemērotāka šādām situācijām nekā pie mums. Lai radītu ap slepkavību piemērotu atmosfēru, ir vajadzīga zeme ar vecām tradīcijām. Vislabākās slepkavības (vienmēr pavecu džentlmeņu slepkavības) notiek laukos kādā vecā muižā — katram bagātam, padzīvojušam džentlmenim ir muiža —, ko sauc «Klosteris», «Suņu varza», «Medības» vai tamlīdzīgi.

Minēsim šādu piemēru: -

«Sers Čārlzs Oltorps sēdēja viens savā bibliotēkā pilī «Oltorpas medības». Bija pāri pusnaktij. Uguns kamīnā jau dzisa. Cauri smagajiem aizkariem no ārienes neiekļuva ne skaņa. Ja neņem vērā kalpones, kas gulēja tālākajā spārnā, un virssulaini, kura kambarītis atradās zem kāpnēm, pils šajā gadalaikā bija neapdzīvota. Tā sēžot atzveltnes krēslā, seram Čārlzam galva pamazām noslīga uz krūtīm un viņš iegrima miegā.»

Muļķis! Vai tad viņš nezina, ka iegrimt miegā vientuļā lauku mājā, kur kalpones guļ tālākajā spārnā, ir neprāts? Bet vai jūs ievērojāt? Sers Čārlzs! Viņš ir baronets. Šī detaļa arī piešķir visam šiku. Un vai ievērojāt, ka mēs atstājām pilī virssulaini, tāpat kā iepriekšējā gadījumā atstājām sētnieku? Protams, ne jau nu viņš nogalināja seru Čārlzu, taču vie­tējā policija vienmēr arestē tieši virssulaini. Lai nu kā, ir redzēts, ka viņš virtuve trin gar biksēm nazi un runa: «Es tam vecajam velnam parādīšu.»

Tātad jums ir materiāls, kas noder par labu sākumu stāstam: sera Čārlza līķi nākamajā rītā atrod «pārbiedētā» kalpone — visas kalpones ir pārbiedētas —, kas «tikko spēj sakarīgi pa­stāstīt, ko redzējusi», — viņas to nekad nespēj. Tad liek ataicināta vietējā policija (inspektors Higinbotems no Hop- šīras policijas iecirkņa), kas atzīst sevi par «strupceļā ie­dzītu». Ikreiz, kad lasītājs dzird, ka izsaukta vietējā policija, viņš iecietīgi pasmaida, jo zina, ka policija ierodas tikai tādēļ, lai atzītu sevi par strupceļā iedzītu.

Šajā vēstījuma vietā parādās Dižais Detektīvs, kas speciāli atsūtīts no Skotlendjarda vai ar tā starpniecību. Tas ir vēl viens augstas klases šiks — Skotlendjards. Bet tam nav sa­kara ne ar pagalmu, ne ar Skotiju. Pazīstot šo iestādi tikai no detektīvromāniem, es iedomājos, ka tas ir tāds kā klubs Londonā netālu no Temzas. Visu laiku tur iet iekšā un no tu­rienes nāk ārā premjerministrs un Kenterberijas arhibīskaps, bet viņi tik stingri ievēro savu inkognito, ka jums ne prātā nenāk, ka tie ir viņi. Un šķiet, ka pat karaliskās ģimenes lo­cekļi dažreiz apspriežas ar šī pagalma gudrajām galvām, bet «karalisks» angļu valodā ir vārds, aiz kura slēpjas kaut kas cits un ar kuru apzīmē pārāk «augstu» priekšmetu, lai par to runātu skaļi.

Lai nu kā, Skotlendjards atsūta Dižo Detektīvu vai nu kā amatpersonu, vai kā privātpersonu, kuras palīdzību Skot­lendjards izmanto, kad ir galīgā strupceļā. Un viņš ierodas pilī «Medības», lai atminētu noslēpumu.

Te vēstījuma gaitā rodas nelielas tehniskas grūtības. Mēs gribam parādīt, cik apbrīnojams cilvēks ir šis Dižais Detek­tīvs, tomēr mēs nevaram padarīt viņu pašu par stāstītāju. Viņš ir pārāk nerunīgs un pārāk bargs. Tāpēc mūsdienās mēdz lietot šādu paņēmienu: detektīvu pavada tāda ka viņa ēna,

Nabaga Vientiesītis, kam mute vaļā aiz sajūsmas,, bet pamaz prāliņa. Kopš Konans Doils ir radījis savu shēmu— Šerloks un Vatsons, visi pārējie ir likai norakstījuši no viņa. Tātad stāstītājs ir šī otršķirīgā persona. Nav šaubu, ka tas ir caur­caurēm Nabaga Vientiesītis. Pievērsiet uzmanību, kā viņš pilnīgi zaudē spēju domāt un atkal atgūst to Dižā Detektīva klātbūtnē. Lūk, kā tas izskatās, kad Dižais Detektīvs sāk aplūkot nolikuma vietā visus tos pašus priekšmetus, kurus jau aplūkojis inspektors Higinbotems.

««Bet kādā veidā,» es iesaucos, «kādā veidā — visa neap­tveramā vārdā — jūs varat pierādīt, ka noziedzniekam kājās bijušas galošas ?»

Mans draugs rāmi pasmaidīja.

«Apskatiet,» viņš teica, «šo apmēram desmit kvadrālpēdu lielo svaigo dubļu laukumiņu durvju priekšā. Ja palūkosilies uzmanīgi, tad ieraudzīsit, ka tam pavisam nesen gājis pāri cilvēks galošās.»

Es paskatījos. Galošu pēdas bija redzamas diezgan skaidri — vismaz kāds ducis.

«Cik dumjš es esmu bijis!» es iesaucos. «Bet pasakiet — kā jūs uzzinājāt, cik gara bijusi noziedznieka pēda?»

Mans draugs alkal pasmaidīja tikpat rāmi un mīklaini, pat neizdibināmi.

«Izmērot galošas nospiedumu,» viņš mierīgi atbildēja, «un tad atņemot no tā gumijas biezumu, kas reizināts ar divi.»