Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

«Reizināts ar divi!» es iesaucos. «Kāpēc ar divi?»

«Es ņēmu vērā gumijas biezumu purngalā un pāpēdī.»

«Esmu gan es idiots!» es iekliedzos. «Kad jūs izskaidrojat, viss liekas tik vienkārši.»»

Citiem vārdiem sakoL Nabaga Vientiesītis kļūst par ap­brīnojamu stāstītāju. Lai kā apmulst lasītājs, viņam vismaz ir mierinājums, ka Vientiesītis ir vēl vairāk apmulsis. Vien­tiesītis patiešām, var leikt, nezin kāpēc personificē ideālu lasītāju jeb visdumjāko lasītāju, kas netiek vairs nekādā skaidrība par šo noslēpumu un toiner ir iededzies briesmīgā ziņkārē.

Tāds lasītājs jūtas stiprināts, uzzinot, ka policija ir pilnīgi «iedzīta strupceļā», kā par to mēdz sacīt, ka sabiedrība ir «maldināta», ka varas iestādes ir «satrauktas», ka avīzes «taustās pa tumsu» un ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā bezizejas stāvoklī». Šie izteicieni ļauj lasītājam pilnā mērā izbaudīt pašam savu muļķību.

Pirms Dižais Detektīvs ir ķēries pie darba vai, pareizāk sakot, kad viņš ķeras pie darba, autora uzdevums ir apveltīt viņu ar raksturu, individualitāti. Nav vērts teikt, ka viņš «nemaz neizskatās pēc detektīva». Protams, neizskatās. Ne­viens detektīvs nekad neizskatās pēc detektīva. Taču gal­venais jau nav tas, pēc kā viņš neizskatās, bet gan tas, pēc kā viņš izskatās.

Vispirms, kaut gan tas ir diezgan nodrāzts epitets, Dižajam Detektīvam jābūt ārkārtīgi tievam, faktiski «vājam kā ske­letam». Kāpēc kaulains cilvēks var atminēt noslēpumu labāk nekā tukls, grūti pateikt; laikam tāpēc, ka, jo tievāks cilvēks, jo asāks viņa prāts. Lai nu kā, bet vecās skolas rakstnieki deva priekšroku kārniem detektīviem. Un, starp citu, piešķīra detektīva sejai «vanaga profilu», nesaprotot, ka vanags ir viens no aprobežotākajiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem. Turpretī detektīvs ar orangutana seju izbojātu visu un pilnīgi pazudinātu grāmatu.

Patiesi, Dižā Detektīva sejai ir pat svarīgāka nozīme nekā viņa stāvam. Šajā ziņā pastāv pilnīga uzskatu vienotība. Viņa sejai jābūt «neizdibināmai». Lūkojieties tajā, cik vien jums tīk, jūs neko tur neizlasīsit. Salīdziniet to, piemēra pēc, ar vietējās policijas inspektora Higinbotema seju. Tajā var atspoguļoties «pārsteigums», «atvieglojums» vai — vis­biežāk— «pilnīgs apjukums».

Turpretī Dižā Detektīva sejai tādas pārvērtības ir svešas. Nav brīnums, ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā neziņā. Pēc šī dižā cilvēka sejas izteiksmes nav noprotams, vai divriči, kuros viņi brauc, krala vai arī pēc viesnīcā ielurētās mailītes viņam sākušies gremošanas traucējumi.

Dižā Detektīva sejas aprakstu mēdz papildināt ar sen!ai cīgo īpašību, kas neļauj viņam ne ēst, ne dzert. Un, kad pie visa tā vēl piebilstāka šajā apmēram astoņas dienas ilgajā laikā slepenpolicists it nemaz neguļ, lasītājs var iedomāties, cik lieliskā formā jābūt viņa prāta spējām, lai izkaltu savu «nepielūdzamo loģikas ķēdi».

Tomēr mūsdienās tas viss ir citādi. Dižais Detektīvs ne vien ēd, bet ēd labi. Bieži viņu attēlo kā lietpratēju uztura jautājumos. Piemēram:

««Acumirkli pagaidiet!» saka Dižais Detektīvs Nabaga Vientiesītim un inspektoram Higinboteinam, kurus viņš, kā parasti, vazā sev līdzi. «Līdz vilciena atiešanai no Padingtonas mums vēl ir pusstunda laika. Paēdīsim pusdienas. Es zinu te tuvumā kādu itāliešu restorāiiu, kur varžu kājiņas Marengo mērcē gatavo labāk nekā jebkurā Londonas restorānā.»

Pēc dažām minūtēm mēs jau sēdējām pie galdiņa mazā, tumšā ēdnīciņā, kuras izkārtne ar uzrakstu «Restauranto Itciliano» ļāva man secināt, ka tas ir itāliešu restorāns. Es jutos pārsteigts, atklājot, ka mans draugs te acīmredzot ir savs cilvēks, bet viņa rīkojums atnest «trīs glāzes chianti 1 ar diviem spageti katrā» lika pateicīgajam padrone 2 iztapīgi paklanīties. Sapratu, ka šis apbrīnojamais cilvēks tikpat labi orientējas itāliešu vīnu jautājumos kā saksofona spēlē.»

Varam turpināt. Mūsdienās detektīvam daudzos gadījumos ir atļauts ne tikai labi paēst, bet arī kārtīgi iedzert. Kāds moderns, ražīgs angļu autors nepagurdams piedāvā Dižajam Detektīvam un viņa draugiem «stipru viskiju ar zelteri». Ikreiz, tuvojoties atrisinājumam, viņiem pasniedz dzeramo.

Tā, piemēram, ko viņi dara, atraduši seru Čārlzu Oltropu, Oltropas pils īpašnieku, guļam beigtu — briesmīgs skats -

' Sarkanais sausais vīns.

2 Restorāna saimnieks.

bibliotēkā uz grīdas? Viņi attaisa bufeti un ielej sev «stipru viskiju ar zelteri». Tā tiešām ir iedarbīga metode.

Kopumā tomēr var teikt, ka visa šī blēņošanās ar ēšanu un dzeršanu ir zaudējusi savu nozīmi. Laiks atrast citu pa­ņēmienu, kā padarīt slavenu Dižo Detektīvu.

Te nu ir īstā reize runāt par viņa muzikālajām spējām. Izrādās — ne uzreiz, bet vēstījuma pirmajā pauzē —, ka šis diženais cilvēks ne vien prot atklāt noziegumu, viņam piemīt arī ārkārtīgas muzikālās spējas, īpaši, ja runa ir par visnopiet­nākā rakstura lirisko mūziku. Līdzko viņš paliek vienatnē ar Nabaga Vientiesīti, tūlīt izvelk savu saksofonu un sāk to veikli skaņot.

««Ko jūs spēlējāt?» es vaicāju, kad mans draugs beidzot lika'iemīļoto instrumentu futrālī.

«Bēthovena sonāti Q dūrā,» viņš kautri atbildēja.

«Dieva dēļ!» es izsaucos.»

Līdz pat šim brīdim stāstam—jebkuram detektīv- stāstam — ir šausmīgi panākumi. Līķis ir atrasts, visi ir iedzīti strupceļā un pilni ar viskiju un zelteri, un viss ir uz goda. Vienīgā nelaime — kā lai turpina. Nekas nesanāk. Noziegums ir īsti interesants tikai pašā sākumā. Žēl, ka varoņiem jārī­kojas tālāk, ka viņi nevar palikt strupceļā iedzīti un ar vis­kiju pilni — un beigta balle.

Bet tad sākas kļūdas un literāri misēkļi, kas izbojā detektīv­romānu. Šajā posmā parādās varone — varone!—kam nav nekāda sakara ar stāstu par slepkavību, bet kas ir tikai mīlestības romāna palieka. Parādās Margareta Oltorpa, gluži kā bez prāta kļuvusi un izspūrusi. Nav jau arī brīnums, ka viņa ir gluži kā bez prāta palikusi. Kurš tad viņas vietā tāds nekļūtu? Bet izspūrusi … Ak jā, mūsu labākie rakstnieki vienmēr šādā veidā sajauc savām varonēm matus. Tātad pa­rādās gandrīz paģībusi Margareta Oltorpa. Ko dara inspek­tors Higinbotems un Dižais Detektīvs? Viņi ielej sievietē «stipru viskiju ar zelteri» un arī paši mazlietiņ ierauj.

Tas viss, kā redzat, novirza vēstījumu sāņus, lai iznāktu romāns varonei, kam nav nekāda sakara ar šo notikumu. Senākos laikos, kad lasītāju bija maz, radīt varoni bija tīrais nieks. Autors tikai iztēlojās tāda tipa meiteni, kas patika viņam pašam, un ar to pielika punktu. Valteram Skotam, piemēram, patika mazas meitenes — trešais augums — «silfīdām līdzī­gas», kā viņš pats mēdza teikt. īstenībā varone bija meitēns, jo mci lēnīgāka, jo labāk.

Bet Margaretai Oltorpai vajadzēja patikt visiem uzreiz. Tāpēc viņa aprakstīta apmēram šādi:

«Margareta Ollorpa nebija nedz liela, nedz maza auguma.» Tas nozīmē, ka viņa izskatījās diezgan gara, kad stāvēja kājās, bet sēžot viņas augums saruka.

«… Viņas sejas krāsa nebija nedz tumsnēja, nedz arī gaiša, pēc reliģiskās piederības viņa nebija nedz protestante, nedz arī katoļticīgā. Viņa nebija sausā likuma piekritēja, bet nekad neizdzēra vairāk par divām glāzēm džina. Viņas moto bija: «Nē, zēni, vairāk es nespēju turēt.»»