Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Iedams mājup, es nevarēju nedomāt par to, kādus brīnum­darbus mūsu dižie biznesmeņi veic Izglītības un Baznīcas labā.

No daudzajām dažādajām idejām, kas radušās pēdējā laikā, vislieliskākā, manuprāt, ir iecere katru gadu svinēt Mātes dienu [21] . Nav nekāds brīnums, ka vienpadsmitais maijs kļūst tik populārs visā Amerikā, un es esmu pārliecināts, ka šī ideja izplatīsies arī Anglijā.

Tik lielai ģimenei kā mūsējā šī ideja sevišķi iepatikās, un mēs nolēmām tā sevišķi nosvinēt Mātes dienu. No­spriedām, ka tā ir lieliska ideja. Tas lika mums atskārst, cik daudz māmuļa darījusi mūsu dēļ visus šos gadus, cik daudz pūlējusies un upurējusies mūsu labā.

Tāpēc mēs nolēmām sarīkot īstu goda dienu, ģimenes svētkus un darīt visu, kas vien mūsu spēkos, lai māmuļa justos laimīg.a. Tētis nosprieda neiet uz kantori, lai palīdzētu saga­tavoties svinībām, mēs ar māsu Ennu nolēmām šodien neapmeklēt koledžu, bet Mērija un Vilis negāja uz skolu.

Bijām izdomājuši, ka šai dienai jābūt līdzīgai ziemas­svētkiem vai kādai citai lielai dienai, tāpēc nolēmām iz­greznot māju ar puķēm, virs kamīna pakārt gudrus teicienus un vispār visu sagatavot tādā garā. Palūdzām, lai māmuļa sameklē teicienus un parūpējas par rotājumu, tāpēc ka viņa vienmēr to dara pirms ziemassvētkiem.

Māsas nosprieda, ka būtu jauki par godu tādam izcilam notikumam apģērbties iespējami skaistāk, tāpēc aizgāja no­pirkt jaunas cepures. Māmuļa izrotāja cepures, un tās izska­tījās brīnišķīgas; tētis bija nopircis sev un mums, puisiešiem, par piemiņu šai dienai zīda kaklasaites. Mēs gribējām nopirkt jaunu cepuri arī māmuļai, bet izrādījās, ka vecā, pelēkā bezmalu cepure viņai patīk labāk nekā kaut kāda jauna, un arī meitenes atzina, ka tā māmuļai šausmīgi labi piestāv.

Bijām nolēmuši pēc brokastīm sagādāt māmuļai pārstei­gumu — noīrēt vieglo mašīnu, lai sarīkotu viņai lielisku izbraucienu ārpus pilsētas. Māmuļai reti gadās tāda ekskur­sija, tāpēc ka mēs varam atļauties turēt tikai vienu kalponi, un tā māmuļa gandrīz vai visu dienu rosās pa māju. Bet laukos tagad ir tik burvīgi, un tas nudien būs brīnišķīgi, ka viņa varēs baudīt rīta burvību, vizinoties pēc sirds patikas.

Taču ievērojamās dienas rītā mēs mazliet grozījām savu plānu: tētim iešāvās prātā, ka labāk būs nevis izvizināt mā­muļu, bet paņemt viņu līdzi uz makšķerēšanu. Tētis teica tā: ja jau mašīna noīrēta un par to samaksāts, mēs tikpat labi varot aizbraukt ar to uz kalniem, kur esot ar zivīm bagātas upes. Tētis uzskata, ka, dodoties ceļā bez jebkāda mērķa, cilvēku pārņem tāda kā tukšuma sajūta, turpretī, braucot makšķerēt, viņa priekšā ir noteikts uzdevums, un tas vairo prieku.

Mēs visi sapratām, ka māmuļai būs patīkamāk, ja būs noteikts mērķis. Turklāt izrādījās, ka lēlis iepriekšējā dienā nopircis jaunu makšķeri, lādējādi doma par makšķerēšanu kļūva vēl vairāk pieņemama. Bez tam lēlis teica, ka māmuļa, ja vien vēloties, varot izmēģināt jauno makšķeri; īstenībā — viņš teica — tā jau arī esot pirkta galvenokārt viņai, taču māmuļa atbildēja, ka labprātāk paskatīšoties», kā viņš mak­šķerē.

Tā nu viss bija sakārtots braucienam, un mēs palūdzām māmuļu sagatavot sviestmaizes un kaut ko uzkožamu gadī­jumam, ja mums sagribētos ēst, lai gan pēc atgriešanās mājās mūs, protams, gaidīs kārtīgas pusdienas lāpāt kā ziemas­svētkos vai Jaunajā gadā. Māmuļa salika visu ēdamo grozā, un mēs varējām braukt.

Bet, kad mašīna apstājās pie durvīm, izrādījās, ka lajā ir mazāk vietas, nekā bijām domājuši, tāpēc ka nebijām ņēmuši vērā tēta grozu ar makšķerēšanas piederumiem, mak­šķeres un ēdamo, un bija skaidrs, ka mēs visi nesaiesim mašīnā. .»

Tētis leica, ka viņš nebraukšot līdzi, viņš yarot mierīgi -palikt mājā un pa to laiku pastrādāt dārzā. Tur esot milzums visādu netīru darbu, ko viņš varot paveikt, piemēram, esot jāizrok atkritumu bedre, pie tam nebūšot jālīgst svešs cil­vēks; un tā tētis uzstāja, ka palikšot mājā. Lai mēs nelie­koties zinis par to faktu, ka trīs gadu laikā viņam neesot iznācis tā īsti atpūsties. Viņš teica, lai tūlīt braucam prom, novēlēja mums jautru un veiksmīgu dienu un lai esot bez raizēm par viņu. Viņš cauru dienu raūšoties vaiga sviedros, un īstenībā esot muļķīgi cerēt, ka viņam kādreiz iznāks atpūsties.

Protams, mēs visi apjēdzām, ka nedrīkst atstāt tēti mājā, it īpaši zinot, ka citādi nepatikšanas vien būs. Meitenes, Enna un Mērija, mīļuprāt būtu palikušas un palīdzējušas kalponei gatavot pusdienas, ja vien nebijis žēl tik jaukā dienā kā šī neizrādīt jaunās cepures. Tomēr māsas paziņoja, ka māmuļai tikai esot jābilst vārds, un viņas mīļuprāt palikšot mājā strādāt. Mēs ar Villu būtu atteikušies no brauciena, bet diemžēl, gatavojot pusdienas, no mums tik un tā nebūtu nekādas jēgas.

Galu galā tika nolemts, ka paliks māmuļa: viņa lieliski atpūtīsies tukšajā mājā un pagatavos pusdienas. Izrādījās arī, ka viņu neinteresē makšķerēšana, bez tam, kaut arī mīlīgi, spīdēja saule, ārā gaiss bija diezgan vēss un spirgts un tēlis bažījās, ka māmuļa varētu saķert iesnas, ja brauktu līdzi.

Tētis teica, ka nemūžam nespētu sev piedot, ja aizvilktu māmuļu uz kalniem un viņa tur sasaldētos tai laikā, kad viņa var lieliski atpūsties. Viņš teica, ka mūsu pienākums esot sagādāt māmuļai iespēju atpūsties un izbaudīt mieru pēc visa tā, ko viņa darījusi mūsu labā, un piemetināja, ka viņš izdo­mājis braukšanu makšķerēt galvenokārt tādēļ, lai ļautu mā­muļai mazliet atvilkt elpu. Jaunajiem reti ienākot prātā, ko veciem cilvēkiem nozīmē miers un klusums. Viņš pats vēl varot izturēt kņadu, bet esot laimīgs, ka varot pasargāt no lās māmuļu. s

Tā mēs, noklieguši «urā» par godu māmuļai, devāmies ceļā, bet viņa stāvēja verandā un noskatījās mums nopakaļ, kamēr vien varēja redzēt, un tētis ik pa brīdim māja viņai, līdz nodauzīja roku pret mašīnas pakaļgalu, un tad teica, ka tagad gan māmuļa mūs droši vien vairs neredzot.

Mēs pavadījām kalnos tik brīnišķīgu dienu, kādu vien var iedomāties. Tētis noķēra tik lielas zivis, ka, viņš esot pārlieci­nāts, māmuļa nebūtu jaudājusi izvilkt tās no ūdens, ja zivis būtu pagadījušās viņai. Pa ceļam meitenes sastapa daudz pa­zīstamu, bet pie upītes gadījās vairāki jauni cilvēki no viņu kompānijas, ar kuriem viņas tērzēja. Diena izdevās lieliska.

Mēs atgriezāmies diezgan vēlu, gandrīz septiņos, taču māmuļa bija nojautusi, ka būsim vēlāk, tāpēc bija gata­vojusi arī pusdienas vēlāk, tā ka tagad tās gardas un karstas gaidīja mūs. Vispirms viņai gan vajadzēja pasniegt tētim dvieli un ziepes un iztīrīt viņa drēbes, tāpēc ka makšķerējot tētis allaž nosmērējas. Tas un arī meiteņu tualete mazliet aizkavēja māmuļu.

Beidzot viss bija gatavs un mēs sēdāmies pie galda. Pus­dienas bija lieliskas — cepts tītars un visādi gardumi, kādi mēdz būt tikai ziemassvētkos. Māmuļai visu maltītes laiku ik pa brīdim bija jāceļas kājās, lai kaut ko atnestu vai aiz­nestu, tā ka tētis beidzot ievēroja to un teica, lai viņa tā ne- noskraidoties un pasaudzējot sevi. Viņš piecēlās un pats paņēma no bufetes valriekstus.

Pusdienojām ilgi un bijām ļoti līksmi noskaņoti, bet pa­ēduši gribējām palīdzēt māmuļai nokopt galdu un nomazgāt traukus, taču viņa iebilda, ka labāk izdarīšot to pati, tāpēc mēs atstājām māmuļu vienu, jo gribējām kaut reizi iztapt viņai.